3 gadus atpakaļ… nekas jau nav mainījies… Sveiki, draugi!… Nezinu nevien…

Autors: Laura Strazdiņa

atpakaļ,, draugi,, gadus, laura, mainījies… sveiki,, nekas, nevien…, nezinu,, strazdiņa

ŅEMIET VĒRĀ! Saturs tiek veidots automātiski no dažādiem avotiem, kuri iespējams satur dezinformāciju / naida runu. Portāla mērķis ir šo drazu apkopot.

3 gadus atpakaļ… nekas jau nav mainījies…
Sveiki, draugi!…
Nezinu nevienu cilvēku, kurš nebūtu dzirdējis teicienu: “krievu dvēsele” (ruskaja duša!). Tai pat laikā nekad nav sanācis dzirdēt par, piemēram, “amerikāņu dvēseli”, “vācu dvēseli”, “igauņa dvēseli” vai “latvieša dvēseli””… Kāpēc tā? Manuprāt, jo krieviem nudien ir plaša, sirsnīga un atvērta dvēsele (kādai tai arī principāSkatīt vairāk vajadzētu būt visiem cilvēkiem!). Viņi ir tāda tauta. Sirds tauta (starp citu, zemei tāpat kā cilvēkam ir 7 čakras, un Krievijā kā reiz atrodas Zemes Sirds čakra, bet Latvijā- Karmas čakra). Tādēļ rodas pamatots jautājums: kādēļ mums, latviešiem (un arī lielai daļai citu tautu) tie krievi tā nepatīk??? Kāpēc mums nepatīk sirsnīgi, pozitīvi, garā stipri un atvērti cilvēki?? Kur radies un turpina rasties šis naids? Un nevajag šeit vainu meklēt vēstures notikumos! Tas bija sen, tas ir neobjektīvi un nepareizi. Neviens taču neienīst vāciešus par to, ko nodarīja Hitlera režīms! Tātad, ja mūs būtu “okupējusi” Vācija, mēs tagad ienīstu visus vāciešus??? Pie tam, krievu tauta pati ļoti cieta no Staļina represijām… Īstais iemesls ir kaut kur citur. Dziļi mūsu dvēselēs…
Esmu dzirdējusi, ka krievi esot “skaļi”! Ko tas vispār nozīmē? Ka viņi ir dzīvespriecīgi, aktīvi, atraktīvi, atvērti, pašpārliecināti, dāsni, labestīgi, bezbailīgi…? Bet tās taču visas ir labas īpašības! Tieši tās, kas mums, cietajiem, atturīgajiem, kūtrajiem, sevī ierāvušamies latviešiem pietrūkst visvairāk!…
Kas notiktu, ja no Latvijas pēkšņi aizbrauktu visi krievi (kā viena liela daļa latviešu to arī kvēli vēlas)? Pirmkārt, sabruktu visa ekonomika, jo krievi ir aktīvi biznesmeņi… Otrkārt, pēc kāda laika šī valsts atgādinātu izmirušu, drūmu un pelēku nūģu zemi… nu, piedodiet, bet tuvu tam… Un es negribu dzīvot šādā valstī!!!…
Mēs tik ļoti lepojamies ar savu Baltijas ceļu… Bet, sakiet, lūdzu, godīgi- vai tad var teikt, ka starp latviešiem, lietuviešiem un igauņiem reāli pastāv kādas īpaši siltas brāļu jūtas? Man šķiet, mēs viens otram esam vairāk vai mazāk pilnīgi vienaldzīgi. Mūs visvairāk vieno vienīgi šis vecais naids pret krieviem… O, jā!- tur mēs turamies kopā!!!… Tā mēs viens otru ikdienā pat neievērojam, bet, kad runa ir par Krieviju,- tad gan esam vienoti! Atceros, kad Baltkrievijā notika lielie nemieri pret “Baķku”…, Latvijā ieradās Lietuvas ārlietu ministrs un bija baigās nopietnās sarunas par to, kā mums, Baltijas valstīm jābūt vienotām sankciju pieteikšanā Baltkrievijai, kā mums “jāatbalsta” baltkrievu tautas “neatkarības” centieni… Bet, būsim taču godīgi,- nu nospļauties taču mums par to baltkrievu tautu patiesībā!!! Ja mums patiešām pa īstam rūpētu baltkrievu tautas liktenis un labklājība, mēs tā nemusinātu viņus streikot, lai sagrautu visu Baltkrievijas ekonomiku… Patiesībā, varbūt mēs pat nodarbojāmies ar kaitniecību!!!… Galvenais, lai tikai Baltkrievija nedraudzētos ar Krieviju!! Lai tikai Putins nenāk “Baķkam” palīgā saglabāt valstī kārtību!! Kaut arī viņas arī ir tieši tādas pašas brāļu tautas, kā mēs…
Pagājušonedēļ man sanāca “tā laime” noskatīties vienu raidījumu pa Tv24… 4. marta raidījumā “Preses klubs” bija “nolasījušies” 3 cilvēki- atklāti krievu nīdēji… Nu, ptotams, viņi jau tā paši atklāti neteiks, bet tas, likās, nāca laukā no katra vārda, ko viņi teica, no intonācijas, toņa, no katras viņu ķermeņa šūnas… Tur bija viena sieviete (vārdus nesaukšu)- lielas un labi zināmas labdarības organizācijas vadītāja, un divi vīrieši- “sabiedriskās domas pētnieks” un deputāts. Krievija šai raidījumā tika pieminēta divas reizes: vienreiz, runājot par vakcīnām un sputņik, un otrreiz,- apspriežot to, ka Eiropas Padome esot kritizējusi Latviju par mūsu attieksmi pret mazākumtautībām… Tie ņirdzīgie, sarkastiskie, izsmējīgie izteicieni un komentāri, kas nāca no šiem cilvēkiem… Nu… jāsaka atkal- vemt gribējās! Un skriet un kliegt, un raut un ķert, un mest ar kaut ko!… Latvijā ceturtā daļa iedzīvotāju ir krievi, puse Rīgas iedzīvotāji ir krievi!!!… Kāda tur var būt runa par kaut kādu “labdarību”, ja tu necieni un nicini pusi savas pilsētas iedzīvotāju? Nu un, ka saki: krievi ziedo latviešiem un latvieši ziedo krieviem- tur viss ir kārtībā!! Tā it kā tas būtu kas īpašs. Tā tam arī ir jābūt! Bet izklausās, it kā tu labāk gribētu, lai viņi viens otru nomētā ar akmeņiem… un runa jau nav par to, kurš kuram un cik ziedo, runa ir par principiālām attieksmes problēmām, par to, ka pa lielam latvieši negrib, lai krievi šai valstī būtu neatkarīgi un līdzvērtīgi, un varētu kaut ko noteikt, negrib atzīt, ka krievi ir pilnīgi līdzvērtīgi pilsoņi tāpat kā latvieši, un ka viņiem būtu jābūt pilnīgi tādām pašām tiesībām, kā latviešiem… Un tu, “sabiedriskās domas pētniek”! Nez, kādu sabiedrības daļu tad tu tur pēti? Varbūt paņem un papēti, ko cilvēki īsti domā par to, ka vienā paņēmienā tika slēgti 16 saturīgākie krievu kanāli, atstājot lielu, ievērojamu sabiedrības daļu bez sev piemērotas, ierastas un tīkamas skatāmvielas!! Bez kvalitatīviem informācijas un izklaides līdzekļiem. Sevišķi skaudri tas skar daudzus vecāka gada gājuma cilvēkus, kuriem šī televīzija varbūt bija gandrīz vienīgā atlikusī saikne ar dzimteni, un tās zaudēšana ir būtisks trieciens viņu garīgajai un līdz ar to arī fiziskajai veselībai šajos jau tā ne-vieglajos laikos. Domāju, šajā pētījumā lieliski atklātos gan tā daļa latviešu, kas, kā jau es teicu, ienīst visu, kam ir kāds sakars ar krieviem un tikai ļaunā priekā berzē rokas par šo aizliegumu. Un tad būtu arī otra liela daļa- gan latvieši, gan krievi, kuri ir sašutuši un “nezin, ko lai tagad vispār skatās?…”. Domāju, daudziem reāli domājošiem cilvēkiem šo kanālu slēgšana ir kā skābekļa nogriešana gan smadzenēm, gan sirsniņai… Varbūt tas bija Dieva plāns- sapludināt baltu tautas ar krieviem, lai krievi ar savu atvērto sirdi mūs kaut mazliet sasildītu, atmaidzinātu, atkausētu mūsu sasalušās sirsniņas, ar savu piemēru parādītu, ka var dzīvot arī savādāk- ar mīlestību, ticību un draudzību… Reiz netīšām dzirdēju kādu savu paziņu sakām: “… Nu mums, latviešiem jau nu nav pieņemts tur baigi apkampties, apskauties utt…. mēs, latvieši TĀDI NEESAM…” Šausmas, patiesībā! A kapēc? Vai tad tas ir kaut kas slikts? Kāpēc mēs arī nevarētu būt tādi atvērti, sirsnīgi, vienmēr gatavi apstāties, uzklausīt, parunāties, izpalīdzēt un arī apkampties, ja vajag galu galā?… Ja mēs jau pieņemam kā normu savu noslēgtību, aukstumu, cietsirdību, tad esam dvēselē jau miruši. Iedomājieties, ja Dievs tā pateiktu: ai, es jau neiešu tur tevi, cilvēk, sasildīt, piepildīt, sargāt, saudzēt, mīlēt, žēlot, mācīt, uzmanīt, glābt, vāķīt, bārt, uzupurēties galu galā, lai tevi glābtu… ES TĀDS NEESMU UN VISS!!! Kašmars!… Bet mēs taču visi esam radīti pēc līdzības ar Dievu! Un, jo siltāki, mīļāki, sirsnīgāki esam, jo tuvāk šim ideālam pietuvojamies. Pretējais ir ceļš uz elli (ko mēs arī šobrīd varam redzēt visapkārt pasaulē- vienaldzība, kašķi, kari, konflikti…) Es godīgi spriežu pati pēc sevis, saviem radiem un senčiem… Nu cik nu es zinu par saviem senčiem no stāstītā un pašas piedzīvotā, tad manās saknēs jau cik paaudzēs (vismaz 3,4) nav nevienas ģimenes, nevienas savienības starp vīrieti un sievieti, kuru varētu nosaukt par veiksmes stāstu, par patiesas mīlestības un savstarpējas cieņas stāstu (kā indiešu filmās!!! :)))… Ko stāstot nebūtu kauns vai bēdīgi, bet silti, mierīgi un priecīgi ap sirdi… Cilvēki vienkārši kaut kā satiekas, kaut kā dzīvo kopā, kaut kā dzemdē kaut kādus bērnus, bet ar mīlestību tam visam nav nekāda sakara. Tās nav ne starp vīriešiem un sievietēm, ne starp bērniem un vecākiem. It kā mēs visi būtu sveši cilvēki viens otram. Viens egoisms, atstumtība, vienaldzība, savstarpēja nesaprašanās. Nē, nu neviens jau pliks nestaigā, visi ir pabaroti un saģērbti, bet pēc būtības dzīvo kā sveši cilvēki, bieži visas kopējās dzīves laikā tā arī ne reizes neieraugot to otru cilvēku tā pa īstam! Viņa iekšējo pasauli, sapņus, vēlmes…(Kā bija filmā Avatars: “I see you!!”. “Es Tevi redzu!!”) Un domāju, ka tā ir arī daudzās citās latviešu ģimenēs…
Bet mēs lepojamies ar savu “kultūru”! Bet, mīļie cilvēki, ja nav sirds, nav arī kultūras!! Mēs kliedzam pa visu pasauli par saviem Dziesmu un deju svētkiem un savu valodu, tajā pašā laikā liedzot krievu bērniem Latvijā iespēju mācīties skolās viņu dzimtajā valodā! Neviens cilvēks, kas neciena otra cilvēka valodu un kultūru, viņa dabisko izvēli nevar saukt sevi par kulturālu! (Atgādināšu, ka pat padomju laikos mums skolās neviens nelika mācīties visus priekšmetus krievu valodā!) Tas jau atgādina fašismu, mīļie cilvēki! Nē, tas IR fašisms tīrā veidā! Krievi Latvijā ir ceturtā daļa no visiem iedzīvotājiem. Un viņi te dzīvo un strādā jau sen, un te ir arī viņu mājas! Dievs nešķiro cilvēkus pēc tautības un teritorijām: tu esi krievs, tev dzīvot tikai Krievijā, tu esi latvietis- tev nebāzt degunu ārā no Latvijas robežām… Un atkārtoju vēlreiz: krievi ir ceturtā daļa Latvijas iedīvotāju! Iedomājieties Latviju kā veselu organismu, ķermeni,- kuru daļu no sava ķermeņa jūs esat gatavi noraut un izmest ārā? Kuru roku, kāju, galvu, rumpi? Varbūt izrausim skeletu? Vai visu asinriti- nu i nafig! Vai, kurai ķermeņa daļai liegsim uzturvielas, vitamīnus, rūpes un mīletību, saules siltumu un siltu apģērbu ziemā? Mēs visi esam skujiņas uz viena egles zara!! Mēs visi esam saistīti. Mēs visi esam viens vesels. Ja darīsim pāri vienai ķermeņa daļai, cietīs arī viss pārējais ķermenis. Nicīgi izturoties pret krieviem, mēs nodarām pāri arī paši sev. Mūsu sirdīs mīletības, miera un labestības vietā mājo naids, bailes, aizvainojumi, dusmas… Tas grauj pirmāmkārtām mūs pašus. Atņemot krievu bērniem iespēju mācīties viņu valodā, aizliedzot krievu kanālus, jebkurā citā veidā diskriminējot un aizskarot krievvalodīgos, mēs spļaujam paši savā dvēselē! Jo šobrīd mēs neuzvedamies kā kulturāli cilvēki, bet gan drīzāk kā traki, plēsīgi zvēri, mežoņi, kas niknā atriebtkārē gatavi otram rīkli pārgrauzt!
Jums patīk, ka jūs sauc par meļiem? Nē? Bet mēs esam meļi!!! Jā!, mēs visi esam meļi! Atmodas sākumā 90.-91. gadā visiem tika solīta pilsonība. Tā saucamais “0 variants”. Visiem Latvijas iedzīvotājiem jaunajā neatkarīgajā Latvijā tika solīta automātiskā pilsonība… Bet… atguvām neatkarību, un… pēkšņi domas mainījās… (diez, vai šito momentu arī māca vēstures stundās skolēniem par Latvijas neatkarības atgūšanu??) Melot ir negods un nepildīt dotos solījumus arī. Jūs cienat cilvēkus, kuri nepilda dotos solījumus? Es nē! (starp citu, Amerikā esot likums, ka ja tu spēj 5 gadus nelegāli noslapstīties pa valsti, nesataisot nekādas nepatikšanas un nenonākot policijas redzes lokā, tad tu automātiski vari dabūt pilsonību… šeit cilvēki godīgi dzīvo un strādā un maksā nodokļus šajā valstī visu savu mūžu, bet viņiem nav tiesību saukties par šīs valsts pilsoņiem… automātiski… :((( Vai tas nav absurds?)
Biju maza- daudz ko neatceros un arī nevaru zināt, bet no stāstītā saprotu, ka padomju laikā izglītība bija bez maksas, arī augstākā (šobrīd Latvijā augstākā izglītība ir diezgan dārga un tas nenozīmē arī augstāku kvalitāti… daudzi studenti ir spiesti strādāt, kas arī nepalielina studiju kvalitāti, bet pēc beigšanas ne katrs var atrast sev piemērotu darbu Latvijā un darba meklējumos dodas uz ārzemēm), medicīna bija bez maksas, pieejama visiem, komunālie maksājumi, cik saprotu, bija smieklīgi, un pensionāri arī necieta tādu trūkumu un badu… Ko tad labu mēs esam sasnieguši tajā savā “neatkarībā”? Es redzu tikai mūžīgo nestabilitāti un zaudējumus. Latvija ir kā maza, nepieredzējusi meitene- skaista, bet dumja, kura ārkārtīgi grib būt liela un gudra, un visiem pierādīt un parādīt, ka ir pati visgudrākā!!! Bet, nu 30 gadu pieredze diemžēl rāda pretējo… mēs varbūt vēl nemaz neesam gatavi būt tik patstāvīgi, jo… nu nesanāk…
Jā, padomju laikos esot trūkuši kādi produkti…, bet badā jau arī neviens nebija. Ledusskapji bija pilni. Ja tagad veikalos ir pārprodukcija- produktus sviež laukā kaudzēm (un tas ir liels grēks attiecībā pret Zemi, pret dabu, kas mūs baro) un reizē daudzi cilvēki cieš badu un nevar atļauties pat pašu nepieciešamāko – maizi, kas arī padomju laikos maksāja kapeikas… Tagad veikalos ir, piemēram, 20 veidu desas, a jēga?? Kvalitāte, man šķiet, nav ne uz pusi tik laba, kā agrāk!! Kā saka- desās gaļas nav! Padomju laikos bija dažas desas šķirnes, bet- cik garšīgas!! Atceros cietžāvēto- kārums, ne desa!!! :))
Mēs priecājāmies par neatkarīgu Latviju, bet ko tad nozīmē šis vārds NEATKARĪBA? Šajā “neatkarībā” lielākā daļa cilvēku dzīvo vai nu ļoti dziļā, vai mērenā nabadzībā. Dzīvojam pastāvīgās bailēs un stresā par nākotni un to, vai varēsim nomaksāt rēķinus nākammēness… Daudzi neatļaujas aizbraukt kaut nelielā ceļojumā kaut vai reizi gadā, lai dvēsele var priecāties un attīstīties un pieredzēt ko jaunu, jo cilvēka dvēsele nevar augt un attīstīties režīmā darbs- veikals- māja- dīvāns. Un vēl mūsu valsts ir parādā ES milzu naudas… Vai padomju laikā mēs bijām kādam parādā??
Es negribu šādu “neatkarību”! Tā nav neatkarība, tā ir verdzība! Mums kā vergiem jāpriecājas par riecienu maizes, ko mums pasviež no tā, kas paliek pāri… Padomju laikos Latvija bija brīvāka kā tagad kaut kādā ziņā noteikti! Mums bija ražošana. Darbojās neskaitāmas rūpnīcas, kombināti, ražotnes, kas, ja būtu saglabājušās, tagad pelnītu valstij naudiņu un palīdzētu mums turēties virs ūdens un būt neatkarīgākiem. Bet, nē,- mums jau gribējās iznīcināt visu “padomju mantojumu”. Un iznīcināja arī. Vecās krievu rūpnīcas iznīcināja, bet tagad kaut kādam amerikānim, kurš uzceļ Latvijā tehnoloģiju ražotni, par “izciliem nopelniem Latvijas labā” iedod pilsonību. Nu, labi, viņš esot arī noziedojis miljonu Bērnu slimnīcai. Bet nu tāpat – kaut kā dīvainai…
Tātad Rūpniecību mums nevajag, bet lielveikali gan aug kā sēnes pēc lietus. Un tajos ne jau pašu brendi ņem virsroku. Arī lielveikalu padomju laikos nebija, vismaz ne tādu. Un arī tajos cilvēki šodien patiesībā strādā kā vergi. Pa 12 h dienā vairākas dienas pēc kārtas (cik garas bija darba dienas padomju laikos rūpnīcās un veikalos?) arī sestienās, Svētdienās un svētku dienās, ar tiesībām 2 vai 3 reizes dienā paņemt pa 15 vai 20 minūšu pārtraukumu, kura laikā tāpat nevar paspēt aiziet uz tualeti un normāli paēst siltu ēdienu, kuru arī nemaz nebūtu, kur uzsildīt, jo noteikumi aizliedz veikaliņos turēt tējkannas un mikroviļņu krāsniņas, bet darbinieku istabiņa reizēm atrodas “aiz trejdeviņām zemēm” un ne visi darbinieki var uz to paspēt normāli aiziet, paēst un atgriezties atpakaļ savā darba vietā (Alfa). Arī uz kafejnīcu aiziet neuzspēsi, da i ne katram varbūt ir nauda tai kafejnīcai… Vārdu sakot, par cilvēkiem- darbiniekiem, pārdevējiem tur neviens īpaši necepās. Viņu ērtības nav ne pirmajā, ne otrajā, ne trešajā vietā… + vēl visur, kur nav slinkums, saliktas kameras, lai tevi nemitīgi uzraudzītu un pazemotu, komandētu un rīpelētu, lai no tevis taisītu iebiedētu un paklausīgu robotu, kuram pašam domāt nav paredzēts. Ir tādi veikali, kur, pat ja veikalā nav neviena pircēja un nav arī preces, ko izlikt, tu vienalga nedrīksti apsēsties… tev visu laiku jāimitē darbība… Cilvēkam, lai aizietu uz tualeti, ir jāzvana apsargam… Vispār tas viss kopumā jau arī atgādina kaut kādas fašistiskas tendences un iezīmes, jo te cilvēkus neuzskata par CILVĒKIEM. Iedomājieties cilvēku- sievieti, kura trīs dienas pēc kārtas strādā no 10:00- 22:00 (visu šo laiku skaļruņos dārd, piemēram, “jingle bell, jingle bell!!”)un, ja vēl ceļš uz mājām prasa stundu… Kā jūs domājat, kāda viņa ir pēc šīm trim dienām?? Knapi dzīva, neko nesaprotoša, nevaroša un negriboša… Tā ir mūsu spožo alfu, spiču, akropoļu (nekropoļu) un citu “gaismas piļu” un “iepirkšanās paradīžu” realitāte, neredzamā ēnas puse. Sakiet lūdzu, vai jums principiāli pilnīgi noteikti obligāti vajag meklēt jaunu kleitu vai somu tieši pēc deviņiem vakarā?? Citā, normālā laikā nevar? Un vai Svētdienas tiešām vislabāk ir pavadīt klimstot pa supermārketu gaiteņiem? Vai nebūtu sakarīgāk aizlaist ar ģimeni kaut kur pie dabas??? Kas notiek ar mūsu sabiedrību? Un vai tā nav degradācija, salīdzinot ar tiem pašiem padomju laikiem? Kur pikniki, ugunskuri, pārgājieni? Kur saullēkti un saulrieti? Kur romantika? Bet mūsdienu kapitālisma un “demokrātijas” iedvesmotajai un “apgaismotajai” sabiedrībai, visiem “gaišajiem prātiem” jau parastā cilvēka dzīves kvalitāte un pašsajūta nešķiet uzmanības un kreņķa vērts jautājums.
Tāpēc, mīļie cilvēki, lūdzu, cieniet tos cilvēkus – kasierus, pārdevējus, kas strādā visās šajās naudas pelnīšanas mašīnās- maximās, spīdīgajos, izlaizītajos, spoguļotajos, bet kaut kur absolūti bezpersoniskajos un aukstajos lielveikalu gaiteņos un labirintos… nepazaudējiet tajos savu galvu, identitāti un dvēseli!!!
Vārdu sakot, skumji par mūsu tautu un valsti. Kaimiņus, ar kuriem mums varētu būt tik kolosālas, savstarpēji izdevīgas attiecības, mēs pa lielam neciešam, paši saimniekot arī neprotam, Dievam, Kurš vēlējās, lai mēs sadraudzētos, viens no otra mācītos, bagātinātos, mēs uzgriežam muguru un uzspļaujam Viņa centieniem mūs pagriezt atpakaļ uz Gaismu un Cilvēcīgumu. Dievs vispār pa lielam grib divas lietas no cilvēka: lai cilvēks mīlētu Dievu, un lai cilvēki mīlētu un cienītu viens otru, jo mīlestība pa lielam ietver sevī visu labo un nepieciešamo. Bet, tas, kas notiek pie mums tagad…
Tie, kas netic Dievam, gan jau būs dzirdējuši par Karmas jēdzienu. Viss, ko mēs darām un vēlam citiem, gan labais, gan sliktais, nāks mums atpakaļ… Ko sēsi, to pļausi… Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev…
Latvieši! Mēs esam briesmās! Un, ja mēs nepamodīsimies un nemainīsim savus uzskatus, tad neviens cits mums vairs palīdzēt nespēs…