A jums ir tā, ka iekšā ir, bet ārā nenāk? Beidzot esmu gatava uzrakstīt par to, …

A jums ir tā, ka iekšā ir, bet ārā nenāk?
Beidzot esmu gatava uzrakstīt par to, kas nav saistīts ar Saeimas tribīni, bet ar PALĪDZĒT, ATBALSTĪT un PASNIEGT ROKU.

Kāpēc nevarēju tik ilgi uzrakstīt?
Man negribējās melot pašai sev un arī jums, līdz ar to meklēju sevī vārdus, lai rakstītu godīgi un pēc iespējas neaizvainojot nevienu.

Šis būs garš ieraksts un arī bilžu būs daudz. Uztaisiet tēju vai ielejiet sev glāzi vīna.

Vispirms es gribu pateikties eņģeļiem, kas man palīdz ar naudas ziedojumiem biedrībai. Sonora, Toms, Sanita, Laura, Ina, Aļona, Aivi, Dana, Maija, Juri, Renār, Artūr!
Bez jūsu atbalsta nebūtu šī ieraksta un bilžu.

Epizode #1
Ar Lieni mēs iepazināmies Facebook, pie tā ieraksta par lēto brieža entrekotu Saeimas ēdnīcā. Jau pēc kādas nedēļas kopā ar Lieni, Danu un Ilzi tērzējām tajā pašā Saeimas ēdnīcā par dzīvi.
Liene noorganizēja ne tikai ekskursiju uz Saeimu, bet vēl vienu kolosālu pasākumu.
Mēs kopā ar jauniešiem un mammām ar bērniem, kuriem esam visi kopā palīdzējuši, apmeklējām čempionātu sinhronajā slidošanā. Es pat nezināju, ka tāda ir!
Liene mums visiem sagādāja svētkus. Paldies!

Epizode #2
Atcerieties suņuku Mailo no Siguldas?
Viņam viss labi!
Lēkā un dauzās. Bauda dzīvi!

Epizode #3
Man ir kolosāla draudzene no skolas laikiem – Inese. Viņa ar savām kolosālajām cepurēm ir apadījusi bērniņus, par kuriem esmu rakstījusi un kuriem jūs esat palīdzējuši. Paldies!

Epizode #4
Kad es jums lūdzu palīdzību mammai ar mūžīgo bērniņu, atsaucās arī Zenta no Jūrmalas. Dzīve dažkārt saved kopā ar cilvēkiem, par kuriem šķiet, ka pazīstu viņus jau visu mūžu. Zenta un viņas vīrs Jēkabs ir tādi.
Viņi ne tikai piekrāmē pilnu mašīnas bagažnieku ar paštaisītiem labumiem, kuri ceļos uz Smilteni, bet mēs arī pasēžam pie Zentas bagātīgi klātā galda. Sarunas par dzīvi un, protams, politiku. Jēkaba līdzi dāvinātais paštaisītais noteikti noderēs kādā dzīves situācijā.
Smiltenē, nogādājot dārgo vezumu, iegriezos arī pašvaldības sociālajā dienestā. Tāpat aprunāties. Mani sagaidīja ļoti jauka dienesta vadītāja Inta. Aprunājāmies par šo un to. Ir labi zināt, ka ir kāds, kuram nepieciešamības gadījumā var piezvanīt un uzjautāt, kas un kā. Sociālajā dienestā pirmssvētku noskaņa. Dāvaniņas, cilvēki nāk un iet.
Paldies Intai, kura ļoti profesionāli aprakstīja situāciju novadā. Paldies!

Epizode #5
Pēc mūsu vizītes jauniešu centrā, kuru man viņi ir aizlieguši saukt citā vārdā (Respect!), mums ir izveidojies lielisks kontakts ar četriem no viņiem. Visi bija pie manis ciemos Saeimā un pēc tam pasēdējām Wok to Walk. Parunājām par dzīvi. Viņi visi ļoti atklāti stāstīja par tām šausmām, ko piedzīvojuši savā dzīvē. Ar visu savu pieredzi mani bija ļoti jāturas pie krēsla, lai nenokristu.
Artjoms man uzdāvināja pašizceptu ciemakukuli. Viņam nākamgad esmu sarūpējusi gan meistarklasi restorānā, gan praktiskus kursus, gan arī darbu no mācībām brīvajā laikā.
Viena no meitenēm jau kandidē uz Jauniešu Saeimu.
Vēl vienai būs nodarbības dziedāšanā, pateicoties Jolantai Gulbei.
Un vēl viena no “mūsu četrotnes” ir uzsākusi patstāvīgu dzīvi.
Lai visiem jauniešiem izdodas un visiem, kas palīdz, milzīgs Paldies!

Epizode #6
Jau kādu laiku atpakaļ man uzrakstīja Santa. Viņa piedāvāja atbalstu, uzcepot kūkas tiem, kuriem klājas grūtāk, kā citiem.
23.decembrī lecu iekšā savā tojotā un maucu kaut kur Tīreļa purva virzienā. Tas ir tur, kur nobrauc padsmit kilometrus un nav nevienas mājas un nevienas dzīvas dvēseles. Bet tā jau tagad daudz kur Latvijā.
Divus kilometrus no Santas mājām saprotu, ka “nu ir dimbā”! Tālāk es ar savu RAV4 netikšu. Kurš mani nekurienē ārā vilks?
Santuks ar visām kūkām un auto, līdzīgu traktoram, ir klāt pēc 15 minūtēm.
Pirmo reizi satiekamies dzīvajā, bet jau atkal ir tā sajūta, ka zini šo cilvēku gadiem.
Kūkas fantastiskas. Pietika visām mammām, tētim, kurš viens audzina puiku, un arī manai četrotnei no jauniešu centra. Santa, paldies!
(Santa lūdza minēt, ka meklē vīru! Saldēdāji, uz priekšu!)

Epizode #7
Mani kolosālie skolas biedri ne tikai sarūpēja dāvanas trīs bērnu ģimenei, bet palūdza Salavecīti tās viņiem arī personīgi nogādāt! Mazie lēkāja no priekiem.
Un… te nu es iemetīšu darvas pikuci medus mucā.
Es parasti cilvēkiem, kuriem palīdzam, palūdzu atsūtīt bildes vai video, ar ko es padalos ar tiem, kas palīdz un atbalsta.
Arī šīs ģimenes galva atsūtīja. Klāt bija arī vēstījums, ka dāvanas gan neesot īsti tās, ko konkrēti VIŅŠ ir lūdzis.

Nopietni? Un šajā brīdī manā galvā ieskanējās tik-tak-tik-tak… Un šis tiktaks neļāva man šo ierakstu izdarīt ātrāk. Rakstīt par to vai noklusēt?
Ja bērni jautā lellītes un auto, vai ir pieklājīgi, ja vecāki prasa uzdāvināt skūteri?
Kad vedu šai ģimenei dāvanas no vēl citiem eņģeļiem, ģimenes galva man rakstīja, ka pats būšot aizņemts ar Wolt piegādēm. Tad es tikai iedomājos, ka iespējams dāvanas bērniem tētis bija gatavs iemainīt pret skūteri savām darba vajadzībām.

Tas prieks, ar kādu bērnu trijotne izskrēja ārā no mājas pēc dāvaniņām, noslauka visu vecāku sarunāto un sarakstīto. Uzelpoju un gandrīz apraudos, skatoties neviltotajā priekā bērnu sejās.
Pēc pāris stundām ģimenes galva man uzraksta, vai es varu samaksāt viņu dzīvokļa komunālo rēķinu. Pie sevis nodomāju, vai kaut kas būtu bijis savādāk, ja Salavecis aiznestu tētim skūteri un bērniem neko. Punkts. Viela pārdomām. Par pieredzi – paldies!

Epizode #8
Atcerieties mammu, kurai dzīvoklī bija minus 1 grāds?
Paldies visiem jums, kas palīdēja sarūpēt malku un ne tikai. Mēs esam tikušās vairākkārt. Viņa ir forša un viņas puika arī. Markusa zīmētā eglīte ar saulīti un mākonīti stāv man tepat, acu priekšā, tāpat kā mandarīni.

Epizode #9
Vēstule Salavecītim ar vēlmēm dāvanām pilnīgi noteikti manā izpratnē nevar sastāvēt no viena teikuma: “Es gribu….”
Manā bērnībā Salavecītis arī uzzināja, kā dāvanas lūdzējam iet, ko viņš apņemas darīt, nu un tā kaut kā. Iespējams, pie manis nonāca tās visīsākās vēstules.

Epizode #10
Man uzraksta Latvijā zināms mākslinieks, ka vēlas satikties, jo esot piedāvājums.
Aizbraucu 50 km rādiusā no Rīgas uz kādu smuku baznīcu. Viņš man nospēlēja kādas 6 ļoti aizkustinošās dziesmas. Līdz asarām nav tālu.
Tad mēs braucam dzert kafiju un runāt par “lietu”.
Pēc minūtēm divdesmit es pieceļos un eju, jo labāk māksliniekam ir dziedāt, nevis kārtējo reizi teikt man tik bieži dzirdētos vārdus, ko un kā man vajadzētu darīt.

Ejiet un dariet.
Ja neejat, arī labi. Sēdiet, bet nemāciet.
Dzīvojiet savas dzīves un atļaujiet man dzīvot manējo.

Es pilnīgi noteikti esmu kādam aizmirsusi pateikt PALDIES. Piedodiet, ja tā.
Es pilnīgi noteikti esmu iemācījusies PATEIKT NĒ. Pieņemiet to.
Es pilnīgi noteikti turpināšu palīdzēt, atbalstīt un pasniegt roku.
Es pilnīgi noteikti uzkāpšu uz grābekļiem, uz kuriem esmu jau kāpusi.

Šis pa ilgiem laikiem bija grūtākais ieraksts.
Rīt būs jauna diena.

Ja atbalstāt manus un domubiedru centienus, jūs varat noziedot vai arī kādā citādā veidā atbalstīt cilvēkus, kuriem šodien klājas grūtāk kā mums.

Lindas Liepiņas biedrība “Sabiedribai.lv”
Reģ.nr. 40008128620
LV40HABA0551042717321

Source

Līdzīgās publikācijas:

Būs interesanti. Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at… Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem … Pretenzija pret Latvijas valsts pārvaldi par 9 miljoni eiro. Ap 2005. gadu ar bū… Skices no manas (ne)amerikāņu dzīves LATVIJĀ VIENS DAINIS MAZĀK Interesanti…