Ainārs Kadišs Brīnumi manā dzīvē “Ko cilvēka acs nav redzējusi, auss nav dzird…

Ainārs Kadišs

Brīnumi manā dzīvē

“Ko cilvēka acs nav redzējusi, auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl”

Prologs. Cilvēka Zemes dzīve ir vien īss mirklis, neatkarīgi no tā, vai viņš nodzīvo desmit, vai simts gadus. Nevienam no mums nav kabatā “līguma ar rītdienu”, tādēļ nolēmu padalīties ar saviem draugiem ar dažiem neparastiem, bet dažreiz pat brīnumainiem un pat neticamiem atgadījumiem manā dzīvē.

Varavīksne

Tas notika pirms desmit gadiem, bet, laikam ritot, šis gadījums nevis izbālēja, bet ieņēma paliekošu un spilgtu vietu dzīves neparasto un brīnumaino notikumu mozaīkā. Un notika tā.

Toreiz man vēl bija četri dēli. Mēs regulāri vasarās ceļojām ar laivām pa Latvijas skaistajām upēm – Gauju, Salacu, Daugavu, Irbi. Bet šoreiz es izlēmu pavizināt puikas pa jūru. Pa ausu galam biju dzirdējis, ka piepūšamajās airu laivās bez motora jūrā doties aizliegts, bet sevišķi nopietni to neņēmu vērā. Ir taču tik daudz nejēdzīgu un pat muļķīgu aizliegumu, kurus ievērot ir sevi necienīt. Kā izrādījās vēlāk, šis nebija viens no tiem. Bet – pagaidām es to nezinu, un mēs dodamies uz jūru.

Aizbraukuši aiz Daugavgrīvas, nomaļā vietā atstājam automašīnu un dodamies uz jūru. Protams, stiepjam līdzi laivu. Pretī nāk vien reti atpūtnieki, kuri, jau izbaudījuši saules – ūdens – jūras gaisa priekus, nu dodas mājup. Drīz esam klāt un dodamies jūrā. Kādu gabalu no krasta, jau “pieklājīgā” dziļumā puikas lec sāļajā ūdenī. Ūdens, kā vienmēr, ir pavēss, un drīz visa komanda ir laivā. Un tad…

Turpmākās minūtes nebaidīšos nosaukt par ar adrenalīnu piesātinātākajām savā mūžā. Pēkšņi sākas stiprs vējš. Tas nebūtu nekas sevišķs, ja ne viens “bet”… VĒJŠ PŪŠ NO KRASTA! Sākumā es nesatraucos un mierīgi sāku airēt uz krastu. Satraukums radās tad, kad ievēroju, ka krasts nevis tuvojas, bet attālinās. Es iegūlu airos no visa spēka. Tas pats. Situācija bija kļuvusi daļēji nekontrolējama un, jāsaka, visai neapskaužama. Manas muļķības un vieglprātības dēļ bijām nonākuši vēja varā. Tas dzina laivu jūrā ar lielāku spēku un ātrumu, kādu es varēju sasniegt airējot. Laivā bija deviņus, desmit un piecpadsmit gadus veci puikas. Vecākais šoreiz ar mums netika mācību dēļ. Lieki teikt, ka nevienas glābšanas vestes mums nebija. Krasta bija palikušas arī drēbes.

Saka, ka krītošā lidmašīnā ateistu nav. Nu ko – ļoti ticami. Lai gan jau sen biju noticējis Tam, ko mūsu civilizācijā sauc par Dievu, tagad bija īstais brīdis no visas sirds vērsties pie Viņa…

Es neievēroju, kurā brīdī, bet vēja spēks mazinājās, un mēs pamazām sākām tuvoties krastam. Sāka līt. Arvien stiprāk un stiprāk. Krastā mēs nonācām izmirkuši un nosaluši. Lai sasildītos, skraidījām un spēlējam “ķeršanu”.
Un tad – jau otro reizi, laikapstākļi krasi mainījās. Lietus sāka pierimt, vējš mitējās un mēs atkal iepeldējām jūrā. Valdīja dīvainais sastingums un miers, kāds mēdz būt pēc (un arī pirms) pēkšņa negaisa. Gaiss bija “biezs” un piesātināts. Tad uzradās TAS.

Tā bija, šķiet, ar roku sataustāma, koša un krāsaina varavīksne. Tā sākās mūsu laivas bortā, aplieca milzīgu loku debesu jumā un atdūrās pret laivas otru bortu. Gigantiskā krāsu apļa vienīgajā pārrāvumā atradāmies mēs. Ar vienu roku mēs varējām “pataustīt” varavīksnes vienu “galu”, bet ar otru roku – otru. Es nekad un neko tamlīdzīgu nebiju piedzīvojis un neesmu piedzīvojis arī pēc tam. Vēl vairāk – es neesmu redzējis vai pat dzirdējis par tādas parādības – varavīksne kā aplis, kurš iet caur tevi – esamību.

Kā lasītājs jau būs nopratis, toreiz viss beidzās laimīgi. Un nerakstiet, lūdzu, komentāros, cik vieglprātīga un muļķīga bija mana rīcība, ievedot jūrā bērnus. VISI cilvēki dara kļūdas. Tādēļ mēs esam cilvēki…
Bet ja Tu, mans perfektais draugs, nekad nekļūdies, tad Tu jau esi kā pats Dievs, un šis vēstījums nav priekš tevis. Tava vieta ir pie Radītāja. Vai, vismaz, Panteonā…

Bet mums, parastiem mirstīgajiem, ir raksturīgi kļūdīties, mācīties no kļūdām, atkal darīt citas. Un kļūt gudrākiem un stiprākiem, dievbijīgākiem, piedodošākiem un mīlošākiem. Tādēļ jau dzīve ir dota. Jo, manuprāt, dzīve vienkārši ir mācību un pārbaudījumu poligons, kuru mums jāšķērso kā uzvarētājiem…

Bet šādi atgadījumi stiprina un dod ticību tam, ka pārbaudījumos, grūtībās un bēdās mēs neesam vieni – mūs uzmanīgi vēro un palīdz Tas, kurš mums devis acis; uzklausa Tas, kurš devis ausis; saprot Tas, kurš devis mums dzīvību, sirdi un spēju mīlēt.

Attēls ilustratīvs.

Source

Līdzīgās publikācijas:

Būs interesanti. Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at… 3 gadus atpakaļ… nekas jau nav mainījies… Sveiki, draugi!… Nezinu nevien… Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem … Par 2025. gadā KĀDUS RISINĀJUMUS STARPTAUTISKIEM KONFLIKTIEM NESĪS 2025.GADS? …