Atkal Baltkrievijā.
Tā nu sanācis, ka pēdējā laikā man šeit sanāk būt tā pabieži – saucamais “medicīniskais tūrisms”. Bet es sāku ievērot, ka pamazām vien kļūstu no šiem braucieniem atkarīgs. Nu – kā narkomāns, kuram vajag “dienišķo devu” atkal un atkal.
Un tie nav garšīgie produkti, plašās ielas un zaļie parki. Galvenā Baltkrievijas bagātība ir cilvēki un mierīgā atmosfēra. Katru reizi priecājos par viņu neviltoto un neliekuļoto laipnību, draudzīgumu. Un pat tad, kad viņi uzzina, ka esmu no valsts, kuras amatpersonas plēš nost Baltkrievijas karogu, no valsts, kura aizliedz pieminēt Otrā pasaules karā kritušo svēto piemiņu, baltkrievu attieksme pret mums – diviem vīriem no Latvijas – nemainās. Jā, šoreiz ar mani kopā ir kāds vīrs no Latvijas. Pārsteidzoši, bet šis puspasauli apceļojušais cilvēks mūsu kaimiņzemē – Baltkrievijā ir pirmo reizi…
Minska ir izgreznota un gatavojas lielajiem visas tautas (un visas civilizētās pasaules) svētkiem – Uzvaras dienas svinībām 9. Maijā.
Arī mēs tur gribētu aiziet. Jo visiem zināms, ka Latvijas iedzīvotājiem Trešajā reihā bija paredzēta zemcilvēku loma, no kuriem daļu bija paredzēts iznīcināt, bet daļu – padarīt par āriešu apkalpotājiem. Jāteic gan, ka nacistu pēcteči ar skubu steidz pabeigt savu priekšteču iesākto. Diemžēl, tas uzskatāmi redzams arī Latvijā.
Tātad – ar tuvojošamies svētkiem, draugi!