Baba Yaga, ērti sēdēdama krēslā, noadīja sev šalli no kazas pūkām un nejauši sarunājās ar Kaķi. Aiz loga šalkoja mežs un kļuva tumšs. Kaķis aizdedzināja lampu un devās ieliet sev un Jagai tēju ar medu. Tad atskanēja skrāpēšana pie durvīm. – Matvej, vai tas esi tu? Tas nav aizslēgts, nāc iekšā,” aicināja vecā sieviete. Durvis nedaudz atvērās un būdā ienāca vilks. “Vecmāmiņ, lūk…” vilks apklusa. – Kas notika? Kuru Al nogalināja? Tas nav kā pilnmēness. – Nē… Zēns ir tur pie ezera… – Kāds zēns? – Baba Yaga uzreiz nesaprata. – Nu ko… Mazs. Raudāšana. Vecā sieviete nolika adījumu un paskatījās pulkstenī. Dzeguze gulēja. – Maša! Kāpt! Cik ir pulkstens? “Divpadsmitais ir pagājis,” dzeguze žāvādamies sacīja un atkal aizmiga. Jaga domīgi nokasīja degunu. – Cik zēnam gadu? Apmēram desmit gadus, es domāju? “Nē,” vilks klusi teica, “trīs vai četri gadi.” “Cik daudz?!” Jaga šokēta iesaucās. – Kāpēc tad jūs to neatnesāt uzreiz? – Tātad es tagad esmu vilks, nevis vairs vilkacis. – Nu un ko tad? “Viņš būs ļoti nobijies,” Matvejs skumji sacīja. “Viņi nebaidās, viņi joprojām ir jauni.” Labi, parādi,” un vecā sieviete, uzmetusi vecu šalli un teikusi Kaķim, lai iekur krāsni, izskrēja pa durvīm. Jaga, neskatoties uz savu vecumu un stīvo ceļgalu, bija ļoti izveicīga, un viņi ātri nokļuva ezerā. Puisis sēdēja ar muguru atspiedies pret koku un uzticami skatījās uz tiem, kas nāca. “Ak, viņš ir basām kājām!” Jaga pakratīja galvu. – Kur ir tavas kurpes, zēn? “Tur bija biedējošs putns.” “Es nobijos, skrēju un apmaldījos,” zēns teica čukstus. – Tā ir problēma. Kā tevi sauc? Cik gadus? – Ņikita. Pieci. “Labi, nāksim pie manis, jūs nepavadīsit nakti mežā,” un Jaga pievilka Ņikitu kājās. “Vecmāmiņ, es nevaru staigāt, man sāp kājas,” un Ņikita sāka raudāt. Jaga, notupusies, paskatījās uz zēna kājām. Tie bija stipri saskrāpēti, pārklāti ar netīrumiem un asinīm. – Žēl… Matvej, nāc šurp. Ja nēsāsi Ņikitu mugurā, tu pats tur nenokļūsi. Ieradāmies jau pēc pusnakts. Kaķim izdevās putras katlu ielikt krāsnī un uzsildīt ūdeni. Viņš uzklāja zēnam tīru gultu uz krūtīm. “Labi darīts, palīgs!” Yaga slavēja. – Paņem manu zaļo ziedi, bērns ir nedaudz ievainots. Bez vilcināšanās viņa sāka palīdzēt Ņikitai nomazgāt kājas. Matvejs stāvēja pie durvīm. – Kāpēc tu esi nosalusi? Skrien pēc kurpēm, tēja nedrīkst būt pārāk tālu,” vecmāmiņa pavēlēja. Vilks klusējot pazuda pa durvīm. Kamēr Ņikita mazgājās un ēda, Jaga jautāja, kā viņš naktī viens pats nokļuva mežā. Mēs ar vecmammu gājām sēņot, vai nu es atpaliku, vai vecmāmiņa pazaudēja. “Tās ir manas vecmāmiņas!” vecā sieviete klusā balsī nolamājās. Es noliku izglābto gultā un izgāju uz lieveņa. Matvejs jau ir atnesis zēna apavus, slapjus un netīrus, bet pilnīgi neskartus. “Vismaz jūs varat skriet un dzert, pretējā gadījumā jums pat nav laika medīt,” Jaga aicināja vilku. Mēs vēlu nomodā apspriedām nolaidīgos vecākus un vecmāmiņas. No rīta Ņikita bija pilnīgi vesels, brūces atstāja plānas rētas uz viņa kājām. Yaga, pacienādama bērnu ar olu kulteni, jautāja viņam par visu. Ņikita izrādījās ļoti runīgs, viņu nesamulsināja ne būdiņas švakais izskats, ne milzīgais Kaķis. Tuvāk pusdienām Matvejs atskrēja. – Atrasts! Viņi tos meklē netālu no Stari Boras,” sacīja vilks. – Nu, Ņikita, vai tu gribi mājās? – Gribi! – Nu labi, Matvejs tevi tur aizvedīs. Nav biedējoši? “Nē!” un zēns apskāva veco sievieti: “Paldies, vecmāmiņ!” Kopā ar vilku Ņikita devās uz turieni, kur viņu meklēja. Nogājis kādus desmit metrus, zēns pagriezās, lai pamātu vecajai sievietei, taču būdu vairs neredzēja. “Neskatieties, jūs to neatradīsit,” sacīja Matvejs. “Tikai es un pati vecmāmiņa varam viņu atrast.” Ejam uz. Kad cilvēku kliedzieni kļuva skaidri dzirdami, vilks lika Ņikitam doties tajā virzienā. Es pats klusi no biezokņa vēroju, kā divi cilvēki, ieraugot zēnu, pieskrēja pie viņa, paņēma viņu rokās un priecīgi kliedza: “Mēs viņu atradām!” Vakarā Yaga, Matvejs un kaķis dzēra tēju. “Vecmāmiņ, varbūt mēs varam doties kaut kur, kur ir mazāk cilvēku,” sacīja vilks. – Kur tu dosies, Matvej? Kurš viņiem palīdzēs? – un Jaga savā dārgajā piezīmju grāmatiņā izdarīja vēl vienu ierakstu: “26 837 – Ņikita, 5 gadi.” Viņi meklēja Ņikitu gandrīz divas dienas. Neviens neticēja bērna stāstiem, ka viņš nakti pavadījis “pie vecmāmiņas, kurai ir milzīgs kaķis un runājošs vilks”, viņi to attiecināja uz stresu. Taču ārsti Nikitā nekonstatēja ne hipotermiju, ne izsīkumu, ne stresu, ne traumas… © Jūlija Kataševska
Līdzīgās publikācijas:
Mēs ieradāmies Baba Yaga, lai aprakstītu mūsu īpašumu… Atveriet to nekavējoties! – atskanēja divi…
Daugavpils individuālās skolas peldētāji turpina pārrakstīt Daugavas…
Būs interesanti.
Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at…
Skices no manas (ne)amerikāņu dzīves LATVIJĀ VIENS DAINIS MAZĀK Interesanti…
