Baltkrievija vs Lietuva pasažiera acīm. Protams – arī par LR. Šo kontekstu būs …

Baltkrievija vs Lietuva pasažiera acīm. Protams – arī par LR.

Šo kontekstu būs vieglāk saprast tiem, kuri lasīja un redzēja manas iepriekšējās foto reportāžas no Minskas.

Tātad – kā izrādījās, naudu no kartes, pateicoties Eiropas marasmātiķiem un viņu izgudrotājam “sankcijām”, nevar noņemt ne Minskas bankomātos, ne bankās (Iepriekš par sankcijām jau rakstīju – lai gan formāli tās ir pret Krieviju un Baltkrieviju, reālā dzīvē tās ir pret mums). Bet man pietrūka skaidras naudas. Ko darīt? Jābrauc uz tuvāko bankomātu Eiropā. Manā gadījumā tā bija Viļņa. Tāds sīkums- divas naktis autobusā, viena diena Viļņā, un lieliska divstundīga nīkšana nakts vidū uz robežām pasu pārbaudei un muitai. Tikai tādēļ, lai bankomātā varētu paņemt naudu. Stulbi? Bezgala. Tādēļ jau iepriekš rakstīju, ka politiķi nav pat bezjēdzīgi, – viņi ir, vienkārši, kaitīgi.

Pēc Minskas ierastā plašuma Viļņā šķiet šauri. Esmu ieradies rīta agrumā. Vēl ir tumšs, un autoosta šķiet depresīva. Uzreiz kļūst skaidrs, ka esi atbraucis uz kriminālā kapitālisma valsti, kurā cilvēks ir tikai resurss, un citas vērtības viņam nav. Vara to demonstrē dažādos veidos. Piemēram, nesen moderni iekārtotajā robežpunktā Lietuvas pusē, visiem pasažieriem ir jāizkāpj no autobusa un jāstāv garā rindā ārā, tiesa gan – zem jumta. Drēgnais rudens vējš saldē pasažierus. Bērni raud. Tad tie tiek palaisti bez rindas. Robežsargs – pasu kontrolieris sēž iekšā siltā modulī un pases saņem un izsniedz pa lodziņu.

Baltkrievu pusē nav tik modernu būvju, bet ir daudz cilvēcīgāk – telpās, siltumā atrodas ne vien robežsargi un muitnieki, bet arī pasažieri. Tur ir pat tualetes.

Atgriežos pie pārdomām par Viļņas autoostu. Īsta tās “rozīnīte” ir sabiedriskā tualete, precīzāk – iekļūšana tajā. Tā maksā 50 centus un norēķināties var gan skaidrā naudā, gan ar karti. Tā kā sekmīgi norēķināties ar karti izdodas vien retajam, tualetē dežūrē tante, kura palīdz ar termināli tikt galā. Kad ir samaksāts tad atbloķējas metāla stieņu konstrukcija, kura noslēdz ieeju tualetē (sk.attēlā). Turniketa stieņi ir no grīdas līdz augšai. Es saprastu, ja šāda konstrukcija būtu uzstādīta pie ieejas kādos paaugstinātas bīstamības pasākumos vai vietās, bet priekš necilās autoostas tualetes man šķita nedaudz pārspīlēti…
Jāsaka gan, ka pat šāda tualete nebija pieejama visu laiku – jau vakarā ieejai priekšā bija ķēde…
Tad, vajadzības gadījumā, bija jādodas uz netālo dzelzceļa staciju. Tur labierīcības bija pieejamas TIKAI ar bankas karti…
Stacija gan bija tīra, sausa un gaiša. Pa logu redzami padomju laiku godības dzīvie liecinieki – RVR vilcieni. Interesanti, ka tie vēl joprojām kalpo cilvēkiem, lai gan rūpnīca sen likvidēta.

Starp citu, tualešu pieejamības jautājumu nevajadzētu noniecināt kā mazsvarīgu. Ņemot vērā, ka VISIEM cilvēkiem tā laiku pa laikam vajadzīga, šis jautājums labi izgaismo varas rūpes par iedzīvotājiem, bet dažreiz pat tiek zemiski izmantots pret tiem. Kā tas bija savulaik Gobzema organizētajā protestā ar vairāku tūkstošu cilvēku piedalīšanos. VISAS tuvākās apkārtnes tualetes tika slēgtas. Policisti, jautāti to komentēt, tikai smīnēja, bet viena forma tērpta kārtības sargātāja pat atklāti ieņirdza:
– Tuvākā apkārtnē neko neatradīsiet!..

Pa nedēļu Minskā negadījās sastapt NEVIENU bomža izskata cilvēku vai ubagu. Viļņā dienas laikā – vairākus. Smieklīgi, bet dažiem ubagiem arī ir pašcieņa, jeb, cena, ar kuru sākas tās pārdošana. Kad apsēdos autoostas ēstuvē , tūlīt klāt bija kāda sieviete, kura prasīja divus eiro. Nevis tik, cik es gribu vai varu iedot, bet tieši divus. Vēlāk redzēju, kā viņa tur šiverē līdz pat vakaram.

Pastaigā pa pilsētu acīs dūrās tik pierastās automātiskās barjeras un uzraksti “Private”. Esmu par privātīpašumu, bet sabiedriskās vietās es tos neieredzu. Tāpat, kā pie jūrām, ezeriem vai upēm. Minska mani no šiem “private” jau bija atradinājusi. Arī Baltkrievijā ir kapitālisms, bet tam ir kaut cik cilvēcīga seja. Tas ir tāds – “sociālistisks”. Dažiem šis vārds uzdzen zosādu? Labi, tad sauksim par “sociālu”. Tas pats vien ir..
Nu galīgi “nesociālistiski”, bet “kapitālistiski” un brutāli man šķita visu autoostas uzgaidāmā telpā sēdošu pasažieru “izfīrēšana” no tās pusnaktī un vārtu slēgšana.
– Divpadsmitos tiek slēgts – paziņoja apsargs, atbildot uz manu neizpratni.
Tiesa – ārā nebija jāstāv. Tikai nebija vairs kur apsēsties. Labi, ka drīz autobuss…

Lai gan pārdomas ir par Minsku un Viļņu, kā lai te nepiemin Rīgas dzelzceļa stacijas otrajā stāvā likvidēto silto uzgaidāmo telpu ar mīkstajiem sēdekļiem. Acīmredzot, pasažieru ērtībām kā sociālisma rudimentam nav vietas jaunajā Latvijas realitātē. Arī Lietuvas, kā izrādās, tikai mazākā mērā.

Bija arī, par ko papriecāties. Tā, klaiņojot pa Viļņu, ieraudzīju puķu tirgu. Kaut kas līdzīgs “Saktai”. Vienreizēji skaisti! (Sk. attēlu)
Rezumējot, domāju, ka apstiprinās tikai tas, ko daudzi zina, daudzi jūt, un daudzi nojauš – Latvija kaut kur ir nogājusi greizi. Pie mums ir tālu no tā, kā gribētos. Arī Lietuvā, šķiet. Protams, ka lielajai ģeopolitikai un tās kuratoriem mēs esam tikai “Baltijas valstis”, kuras viņi pat lāgā neatšķir, tādēļ daudzi procesi mums ir sinhroni.

Vai es gribētu dzīvot Baltkrievijā? Labāk es gribētu, lai viss tas labais, kas tur ir, būtu Latvijā. Miers, sociālā un fiziskā drošība, laipni un izpalīdzīgi cilvēki. Sava nauda. Sava rūpniecība un lauksaimnieciskā ražošana. Gribētu, lai Latvijā būtu Valsts, kura dara to, kādēļ tā vispār vajadzīga – rūpējas par iedzīvotājiem. Vai tiešām Latviju kādam jāiekaro vai jāanektē, lai tā būtu?..

Source

Līdzīgās publikācijas:

Būs interesanti. Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at… Pretenzija pret Latvijas valsts pārvaldi par 9 miljoni eiro. Ap 2005. gadu ar bū… Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem … PATIESĪBA PAR NATO : NACISTU TERORISTU ORGANIZĀCIJU. Un kas īsti ir NATO? …