Datums kalendārā… Pirms 80 gadiem, 1944. gada 27. janvārī, Ļeņingradu atbrīvoja no…

Autors: Latvijas Sociālistiskā partija

1944., atbrīvoja, datums, gadiem, janvārī, kalendārā, latvijas, Ļeņingradu, no…, partija, pirms, sociālistiskā

ŅEMIET VĒRĀ! Saturs tiek veidots automātiski no dažādiem avotiem, kuri iespējams satur dezinformāciju / naida runu. Portāla mērķis ir šo drazu apkopot.

Datums kalendārā… Pirms 80 gadiem, 1944. gada 27. janvārī, Ļeņingradu atbrīvoja no fašistu blokādes. Profesora A. Šmita cīņa par ļeņingradiešu dzīvībām. Izcils latviešu bioķīmiķis zinātnieks (1892-1978), vitaminologs. PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas korespondents (kopš 1960), LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis (kopš 1946) PSRS vitamīnu nozares dibinātājs un organizators. Aleksandrs Šmits dzimis Zebrenskas apgabalā (Dobeles novads). 1922. gadā beidzis Petrogradas Militārās medicīnas akadēmiju. Tur viņš strādāja līdz 1935. gadam. Kopš 1936. gada bija Ļeņingradas 2. medicīnas institūta profesors, vienlaikus – Vissavienības Vitamīnu zinātniski pētnieciskā institūta (VNIVI) direktors. Šajā amatā viņš satika Lielā Tēvijas kara sākumu. Pēc A. Šmita un institūta partijas komitejas sekretāra I. Pavļenko vienošanās ar Ļeņingradas pilsētas komiteju VNIVI netika evakuēts (no pilsētu atstāja tikai darbinieki ar maziem bērniem), un turpināja darbu. 8. septembrī vācu karaspēks sasniedza Ladogas ezera dienvidu krastu. Sākās blokāde. Cīņā pret tuvojošos badu un katastrofālo vitamīnu trūkumu iesaistījās arī profesors A. Šmits. Galvenais ierocis šajā cīņā, pārtikas izejvielu trūkuma dēļ, bija viņa institūta darbinieku zinātniskais potenciāls. Pirmkārt, bija jānovērš skorbuts, kas saistīts ar C vitamīna trūkumu. Galu galā skorbuts, ko pavada nervu darbības traucējumi, muskuļu spēka zudums, nogurums un infekcijas slimības, varēja paralizēt aplenkto pilsētu un armiju, kas aizstāvēja. to. Saskaņā ar blokādi tika nolemts izstrādāt vienkāršotu metodi, kā iegūt vitamīnu no vienīgā pieejamā avota – priežu skujām, ūdens uzlējuma veidā. Zinātnieki strādāja divās maiņās, un līdz 15. oktobrim bija sagatavots izejmateriāla “priedes pēda” tehniskās specifikācijas projekts un priežu uzlējumu izgatavošanas instrukcijas projekts. Kad darbs bija gandrīz pabeigts, vēstulē Vissavienības boļševiku komunistiskās partijas pilsētas komitejas sekretāriem A. Ždanovam un A. Kuzņecovam un Ļeņingradas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājam P. Popkovam izklāstīja A. Šmits. bažas par skorbutu un ierosināja steidzami organizēt priežu uzlējumu ražošanu, izmantojot izstrādāto tehnoloģiju. 1941. gada 18. novembrī Ļeņingradas pilsētas izpildkomiteja izdeva lēmumu “Par pasākumiem vitamīnu deficīta novēršanai”. Tagad pilsētas rūpnīcām katru dienu tika piegādātas 30 tonnas priežu skuju. Katru rītu pārgurušas sievietes devās mežā, nogrieza skujkoku kātiņus, pildīja ar tiem maisus un veda ratiņkrēslos, ragavās un zirgos uz sagādes punktiem. no 1941. gada 27. novembra aplenktās pilsētas rūpnīcām katru dienu bija jāsagatavo vairāk nekā divi miljoni cilvēku devu priežu uzlējuma. Ar VNIVI darbinieku palīdzību tika ātri organizētas skujkoku iekārtas slimnīcās, uzņēmumos, zinātnes un izglītības iestādēs un dažās militārajās vienībās. Līdz novembra beigām vairāk nekā simts no viņiem strādāja Ļeņingradā. Kā pagatavot priežu infūziju mājās, vairākkārt tika pārraidīts Ļeņingradas radio. VNIVI zinātnieku izstrādātā C vitamīna ražošanas tehnoloģija izglāba ļeņingradiešus no skorbutu epidēmijas. Bet 1941. gada beigās olbaltumvielu trūkuma dēļ pārtikā parādījās un sāka izplatīties tikpat briesmīga slimība – distrofija. Mirstības līmenis pieauga. VNIVI darbinieki tieši piedalījās proteīna-hidrolītisko raugu saturoša produkta kompleksas, daudzpakāpju ražošanas organizēšanā no koksnes. Pirmās rauga partijas vispirms tika rūpīgi pārbaudītas distrofijas ārstēšanai vienā no slimnīcām, un drīz vien tās saņēma labus rezultātus. Pēc tam raugs tika izmantots visās slimnīcās un klīnikās. Cilvēki, kas tos saņēma, atdzīvojās mūsu acu priekšā. Diemžēl ar šo dzīvības glābšanas līdzekli nebija iespējams nodrošināt visus iedzīvotājus… 1941. gada novembra beigās un decembra sākumā Ļeņingradas slimnīcās sāka ierasties nosalušie karavīri un virsnieki, un civiliedzīvotāji slimnīcas. VNIVI darbinieki no pieredzes zināja, ka karotīna eļļas šķīdumi ir viens no labākajiem līdzekļiem apsaldējumu ārstēšanai. Tā kā Ļeņingradā trūka burkānu, steidzami tika izstrādāta tehnoloģija karotīna iegūšanai no priežu skujām un spiedēm – pretskorbītas tinktūras ražošanas atkritumiem. Departamenta inženieri ātri izstrādāja un uzbūvēja izmēģinājuma rūpnīcu, kas sāka ražot karotīna koncentrātus. Iegūtās zāles veiksmīgi izmantoja Ļeņingradas frontes karavīru ārstēšanai. Cīņā par ļeņingradiešu dzīvībām VNIVI darbinieki A. Šmita vadībā turpināja veikt nepārtrauktu darbu pārtikas meklējumos, izmantojot visas pieejamās izejvielas. Viena no pilsētas tipogrāfijām saglabā lielas tehniskā kazeīna rezerves. VNIVI ķīmiķi atrada veidu, kā to attīrīt no kaitīgiem piemaisījumiem un ieguva mērcētu biezpienu ar augstām uzturvērtības īpašībām. Reaģējot uz pilsētas partijas komitejā izskanējušo ziņu par to, izdots rīkojums konfiscēt visu pilsētā pieejamo tehnisko kazeīnu un nodot to rūpnīcu virtuvēm, kur tas pēc VNIVI piedāvātās metodes pārstrādāts pārtikas biezpienā. 1942. gada pavasarī A. Šmits saviem darbiniekiem izvirzīja jaunu uzdevumu – izmantot savvaļas augus kā olbaltumvielu, C vitamīna un karotīna avotu. Kopā ar izdzīvojušajiem PSRS Zinātņu akadēmijas Botāniskā dārza darbiniekiem tika atlasīti vērtīgākie augi – kvinoja, nātre, pienene, latvānis, salvija, skābenes. VNIVI izstrādāja konservēšanas metodes, kulinārijas speciālisti veidoja salātu un zupu receptes. Kopš 1942. gada maija pilsētā tika veikta plaša savvaļas augu propaganda: radio, presē, sanāksmēs, lekcijās, sanāksmēs. Galu galā pastāvēja saindēšanās briesmas, jo Ļeņingradas apgabalā aug arī ļoti indīgi augi: vībotne, vībotne un citi. Bija jārisina arī neparedzētas problēmas. 1941. gada beigās tika reģistrēti pirmie pellagras gadījumi – PP vitamīna (nikotīnskābes) trūkuma dēļ uzturā. Man vajadzēja nikotīnu. Pilsētas partijas komiteja steidzami organizēja strādniekus no dīkstāvē esošajām tabakas fabrikām, lai savāktu tabakas putekļus. Tas tika izslaucīts no bēniņiem un no ventilācijas caurulēm tajās pašās rūpnīcās. VNIVI darbinieki izdalīja nikotīnu no putekļiem un pēc tam oksidēja to par nikotīnskābi, vitamīnu. Darbs VNIVI 1941.-1942.gada ziemā darbiniekiem bija smags pārbaudījums. Zinātnieki, kuri izglāba Ļeņingradiešus, uz darbu devās kājām un strādāja aukstās, neapsildītās telpās. Visvairāk novājinātos darbiniekus atbalstīja eksperimentālās jūrascūciņas, baloži un baltās žurkas. Lielākā daļa VNIVI vīriešu strādnieku bija frontē vai brīvprātīgie Ļeņingradas milicijā. 1943. gada maijā pēc blokādes pārraušanas institūta galvenās laboratorijas un nodaļas tika pārceltas uz Maskavu. Pēc Otrā pasaules kara beigām profesors A. Šmits atgriezās Latvijā. Profesors Latvijas Universitātē (1945‒1950) un RMI (1950‒1972). No 1972. gada katedras vadītājs Rīgas Medicīnas institūtā. Galvenie darbi proteīnu-vitamīnu koncentrātu, insulīna, dažādu vitamīnu, tai skaitā askorbīnskābes bioķīmijas un tehnoloģijas izpētē un cilvēka parenterālās barošanas bioķīmijā. Apbalvots ar trim Ļeņina ordeņiem un trim Darba Sarkanā karoga ordeņiem.

Source