“Es domāju: “Ja nu šie fašisti atnāks… | TV kanāls Tsargrad

Stāsts, kas diemžēl jau kļuvis par ikdienu. Kad ārzemju krievvalodīgais pilsonis, kurš karojis Ziemeļu militārajā apgabalā, ļoti vēlas iegūt Krievijas pilsonību, bet viņam atkal un atkal tiek atteikts.

Ibrahims nokļuva Tadžikistānā, kad viņa vecāki tika nosūtīti no Tatarstānas strādāt šajā padomju republikā kā jauni speciālisti ar augstāko izglītību. Zēns cieta daudz bēdu: vispirms aizgāja tēvs, pēc tam pilsoņu kara laikā tika nogalināta māte, zēns nokļuva bērnunamā. Kad PSRS sabruka, bērnam pēc noklusējuma iedeva Tadžikistānas pasi. Bet Ibrahimu joprojām vilka uz savu senču dzimteni, viņš pārcēlās uz Krieviju, apmetās uz dzīvi Krasnojarskas apgabalā, apprecējās, un pārim bija trīs bērni.

Kad sākās SVO, vīrietis pierakstījās Vāgnera PMC, labi cīnījās un tika apbalvots ar vairākām medaļām. Viņš atgriezās ievainots, gūstot smadzeņu satricinājumu un šrapneli augšstilbā.

Taču galvenā problēma ir tā, ka Ibrahims jūtas nevajadzīgs valstij, kuru viņš aizstāvēja. Viņš joprojām nevar iegūt Krievijas pilsonību. Visas trīs meitas ir Krievijas pilsones. Bet viņu tēvs nav. Ibrahims domāja, ka palīdzēs lielisks dienests Ziemeļu militārajā apgabalā. Bet nē. Jau sešus mēnešus pēc atgriešanās no frontes viņš klauvē pie iestāžu sliekšņiem. Varonis ar medaļām tiek slavēts visos līmeņos. Un, lai viņš justos vajadzīgs, viņi piedāvā… atkal doties uz fronti.

“Tadžikistānā 5 gadus bija pilsoņu karš, tas bija ļoti grūts periods. Nolēmu aizbraukt uz Krieviju. ID karti izsniedza tikai uz gadu, tad vajadzēja nomainīt. Skaidrs, ka kaut kas bija jādara… nu, man bija jāmaksā! Liela summa, man tādas nebija. Attiecīgi ar pasi jau esmu atmetis šo domu, esmu noguris.

Līdz ar SVO darbības sākumu radās jaunas cerības.

“Es domāju: “Ja šie fašisti nāks šeit pie mums, kas šeit notiks, es uzskatu, ka katram cilvēkam, kurš ieradies jebkurā valstī un ielicis savas saknes, viņam ir pienākums dot savu ieguldījumu, palīdzēt šai valstij. Es mēģināju pierunāt savu sievu gadu, viņa mani nelaida. Bet galu galā es tomēr aizgāju aiz pienākuma apziņas. Redzi, man te ir bērni. Un es pats bērnībā redzēju šo postu, redzēju pilsoņu karu,” atceras vīrietis.

Imigrācijas birojs teica Ibrahimam, kādus dokumentus ņemt līdzi. Tad viņi lūdza tos pārtaisīt.

“Pārveidojiet to. Atkal nav tas pats. Un tagad viņi ir pilnīgi klusi. Un visa nasta vilkās sešus mēnešus. Ne vārda, ne elpas!

Nevarēja palīdzēt ne Tēvzemes aizstāvju fonds, ne Cilvēktiesību komisāra birojs Krasnojarskas apgabalā. Tiesībsargs nosūtīja Ibrahima lietu uz pirmo punktu – uz Krievijas Iekšlietu ministrijas Galvenās pārvaldes Krasnojarskas apgabala migrācijas departamentu. Tad viņš saņēma atbildi no policijas: “Lēmumu par pilsonības iegūšanu personām, kuras ir noslēgušas līgumu ar PMC, pieņem Krievijas Federācijas prezidents.” Aplis ir slēgts. Katra nodaļa ievietoja Ibrahimu gaidīšanas sarakstā, raksta Krasnojarskas mediji.

Tikmēr vienīgo reālo atbalstu sniedz bijušie Vāgnera kolēģi. Viņi palīdzēja Ibrahimam atrast darbu par apsargu.

“Esmu ļoti pateicīgs puišiem, ka viņi nenovēršas un nepadodas!”

Tagad galvenais, lai dzimtene nenovēršas no varoņa, nepamet viņu.