Es piedzimu šajā zemē. Izaugu, mācījos un dzīvoju. Cienu Tēvzmes vēsturi un kūltūru. Runāju šīs zemes senču valodā, saprotu ik katru zilbi un galotni, bet tik un tā jūtos kā svešinieks. Svešinieks starp “savējiem”. Starp “savējiem”, kuri jebkurā brīdi iedurs dunci mugurā, jo redz, esmu citāds. Neesmu tāds, kādam jābūt pēc uzspiestiem “kolektīvajiem”nosacījumiem, kurus nodiktēja ārzemju kangari, televizora kārba vai bruņots virsnieks draudot ar steku. Pumpura Lāčplēsis reiz cīnījās pret melno bruņinieku, pret to pašu melno bruņinieku, kas šobrīd no iekšas izārda dzimteni. Ja vien Pumpurs zinātu…
Es jūtos šeit kā svešinieks, jo man manā zeme nekas nepieder, it nekas. Visu, kas varēja piederēt atņēma zaglēni, kuri nesen solīja to, ka es dzīvošu savā zemē – brīvā zemē. Brīvā zeme izrādījās uzpūsts stikla gailītis, kas šobrīd plīst pušu zem jauniem mistiskiem veiksmes stāstiem. Brīvība izrādijās savtīgs lozungs ar kuru piesedzoties varēja ērti zagt un izpārdot, šķelt un naidot manus tautiešus. Tagad man piespiedu kārtā jāmīl to ko šie kangari dara ar manu dzimteni, pretējā gadījumā es tikšu pasludināts par nodevēju. Daudzi mīl, jo nozombējas vai baidās. Tas ir smagi un sāpīgi, bet vai es gribu aizstāvēt to pret ko cīnījās mani senči? Vai es gribi aizstāvēt tos, kuri mani ienīst, jo domāju nevis tā kā kangari nodiktēja? Vai ir vērts aizstāvēt zemi, kas Tev jau sen nepieder? Es nejūtu to, ka esmu nepieciešams šeit. Esmu svešinieks – vergs, priekš kangariem Ansītis, Pietuka Krustiņš vai Sprīdītis, kuru var gānīt. Diemžēl arī tur, kur aizbēga mani tautieši laimi meklējot tikšu pataisīts par ierindas kalpu.
Tomēr man ir dota “izvēle” – varu pieņemt nodiktētos spēles noteikumus un atteikties no principiem. Aizvērot acis ignorēt. Dzīvot pasaku ilūzijā apsienoties ar karodziņiem, prievītēm un akli bļaut uz kaimiņu Vasju. Ik pēc katrām reizēm vainot Vasju visās manās nejēdzībās. Varu piespiest sevi mīlēt svešās kangaru vērtības, arī pašus kangarus varu mīlēt, jo tad būs “vieglāka” elpot, bet vai no tā es būšu laimīgāks un patiesi brīvāks savā zemē?
P.S. Tekstam nav nekādas saistības ar realitāti. Tas ir subjektīvs autora domu viesulis. Visi tēli un sakritības ir nejaušas – neatbilst realitātei.
Source
Līdzīgās publikācijas:
Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem …
Pretenzija pret Latvijas valsts pārvaldi par 9 miljoni eiro.
Ap 2005. gadu ar bū…
Vai patiesi neredzam, ka dzimtā zeme iznīkst, izmirst tiek izzagta? Ka, ja neapv…
Draugi, lai Äripäev atkal neizgrieztu daļu no manām atbildēm (to viņi ir izdarījuši jau divas reizes…
2 Responses
Tas nu ir reālāks par reālāku…tik tālu nu mēs esam.Zelta kalnu un leiputrijas solītāji cenšas mūs iznīdēt visām varītēm.Nekas vairs nekalpo tautai un sabiedrībai….Ne medicīna,ne izglītība, ne valdība,ne tv visur meli meli meli….
Pat pārtikā būs jāēd siseņi,tārpi un visādi mošķi.😪🙈🙉😩
Domu viesulis rodas kāda galvā.Tas nav no tukšuma veidots,tātad realitāte.Bet realitātē piederības sajūta vai nu ir,vai arī tās nav.Ja man kaut kas nepatīk manos vecākos,es tāpēc no viņiem neatsakos.Kā piederība ģimenei,tā piederība zemei -tā ir asinīs un tomēr atkarīga arī no paša.