FORCE MAJEURE LEDU KAUZĀ Ziemā mēs ar Natašu muļķīgi derējām, ka es ienirsīšu Epifānijas ledus bedrē. Devos ar viņu uz dažām labām smaržām. Protams, viņi nestrīdējās no lielas inteliģences! Es nekad iepriekš nebiju ielecis ledus bedrē. No visiem ziemas peldēšanas veidiem es dodu priekšroku tikai vienam: tas ir, kad uz glāzi degvīna ir pieci ledus gabaliņi un zem segas. Es mīlu siltumu. Es nesaprotu, kā cilvēki augustā brauc uz Turciju un peldas jūrā? Mana vecmāmiņa teica, ka pēc Elijas dienas tu nemaz nevari peldēt. Vai arī turkiem ir cits kalendārs? 19. janvāra priekšvakarā visu dienu pavadīju, gatavojoties varoņdarbam. Es mēģināju trenēties vannas istabā, bet, kad ūdens ir zem divdesmit pieciem grādiem, mans ķermenis pats izkāpj no vannas uz griestiem. Lai noskaņotos, es gavēju. No rīta – putra, pēcpusdienā – želeja. Vakarā nevarēju pretoties un apcepu vistu augu eļļā. Katram gadījumam vistu ēdu ar ļoti liesu seju un pat saviebjos – lai tie augšstāvā domā, ka ēdu ceptus redīsus. Epifānija ir pienākusi. Mēs ar Natašu nonācām pie ledus bedres. Mēs atstājām telti: es biju peldkostīmā, pūtītēm klāta kā zoss, un viņa bija ar dvieli, halātu un telefonu. Ārā ir vējains! Auksti! Un cik cilvēku… Mums vasarā upē nav tik daudz cilvēku. – Varbūt pārdomāsi? – saka Nataha. – Atgriezīsimies pie siltuma? Es jau esmu izvēlējies savas smaržas. “Skaidu jūs, paralimpiskie sārņi,” es saku. – Tas ir… krievu sievietes nepadodas, Dievs man piedod. Es arī tur sēdēšu ar galvu, tad tev būs uzreiz divas pudeles parādā! Es gaidīju rindā un iegāju šajā briesmīgajā ledus bedrē, meitenes! Kā būt virpulī ar galvu… tas ir, ar kājām. Es nokritu tur no kāpnēm – acis bija uz pieres, vēders kaklā, upe uzreiz pacēlās, vilnis metās krastā, visi bija applūduši līdz potītēm. Viņa krustu šķērsu un apsēdās! Es nepiedzīvoju nekādu apgaismību un neredzēju nevienu eņģeli. Viņi droši vien saprata, ka es neesmu viņu klients. Tas mani vispirms ieveda drudzī, tad saaukstēšanos. Izliecos no ūdens, šņācu, neko nesapratu… bet jutu, ka ir noticis kaut kas nelabojams. Meitenes, man nevajadzēja tik ātri apsēsties. Peldbikses elastīgā lente zem ūdens pārplīsa, vai jūs saprotat? Es nezinu, kāpēc viņai nebija pietiekami daudz. Varbūt es uzpūtos ūdenī kā doširaks? Lai gan liekas, ka aukstuma dēļ, gluži otrādi, esmu kļuvusi par pieciem izmēriem mazāka. Laikam pat iederos savos dzeltenajos svārkos, par kuriem jau sen aizmirsu. Un tagad es stāvu kā muļķis ledus bedrē un jūtu, ka manas peldbikses kaut kur ir noslīdušas, un tagad es nevaru tikt krastā. – Nataša-ah! – Es zvanu. – Kur tu esi, bezdibenis? Skrien šurp, iedod man dvieli! Kā paveicās, Nataša bija kaut kur apglabāta, apkārt nebija nevienas pazīstamas sejas. Cilvēki drūzmējas ap izmēģinājumu poligonu, gaidot savu kārtu. Man liekas, ka biksītes ir nokritušas līdz apakšai. Pilnīga apdare! Ko darīt? Viņa ievilka elpu un atkal apsēdās. Es jūtu ar rokām gar dibenu, bet nevaru atrast peldbikses. Vai to aiznesa straume, vai kā? Biksīšu nav, rokas krampj, gaiss beidzas… Nav ko darīt, izkāpu virsū. Dežurējošais glābējs no augšas mani mudina: “Meitiņ, vai tu esi iemērkusies?” Ko vēl jūs gaidāt? Atstājiet fontu un nepalēniniet procesu. Un es saku: “Vai es varu šeit sēdēt vēl mazliet?” Man ar jums patika un vispār es jau sen gribēju sazināties ar svētajiem spēkiem. – Lūk, kāds apsaldēts! – stāsta glābējs. — Kaut kāds reliģisks fanātiķis. – Čau, cik ilgi vēl ir? – viņi kliedz aiz muguras. – Cik ilgi tu aizņemsi dēmonu apsēsto caurumu? “Ja es to nenoķeršu, tad būs apmēram tumšs,” es saku un ienirstu vēlreiz. Nesapratu! – Kuru tas idiots ķer fontā? – vīrieši saka. — Vai viņa ieradās makšķerēt? “Esmu traks sēdēt ūdenī līdz tumsai!” – glābējs man kliedz. – Ir tikai divpadsmit dienas. Izkāp, skrien, nosalsi! – Es nevaru! – es saku. — Man ir problēmas ar drēbēm. Un es atkal ienirstu, sekojot paraugam. Krastā kāds man pat aplaudēja. Izrādās, ka peldbikses ir kaut kam aizķērušās un tās jāatšķetina. Es gandrīz to sapratu un iznācu paelpot. Ledus bedre jau kļuvusi kā mana. Drīz tam pieaugs zvīņas. -Kādas tev ir problēmas ar drēbēm? – stāsta glābējs. – Tev pat nav drēbju. – Patiesībā! – es kliedzu. – Tā ir pat vairāk nekā nav! Nata-a-aška! Kur tu esi, bezgalīgais izmisums? Atkal ieniru ūdenī, paķēru dibenu – un peldbikses pazuda! Un tad krūšturis mugurā, bam, pārsprāga. Nu viens pret vienu, vismaz rūc! Šķiet, ka kāds smejas ūdenī virs manis. Ūdenslīdēji, iespējams. Viņa pūta burbuļus un izliecās atpakaļ. Atkal skatos apkārt, meklējot Natašu: kur viņa ir? Viņa, būtne, runā pa telefonu un nedzird. Es jūtu dibenu ar kājām – man šķiet, ka esmu atradis biksītes! Bet kā es varu to satvert, ja es turu krūšturi ar rokām? Sasodīts, pat ja tu nomirsti, tev atkal jāsēžas. – Pazūdi! – kāds kliedz. — Pēc noteikumiem fontā jāsēžas trīs, nevis četrdesmit divas. “Man patīk lauzt stereotipus,” es saku no ledus bedres. – It kā man nebūtu jāpārsniedz šis plāns! – un es atkal ienirstu. – Tu tur neko sievišķīgu nenoķersi? – uztraucas glābējs. No neapmierinātības es pat nejūtu aukstumu. Nu, es neteikšu vīriešiem, ka viss mans peldkostīms ir pārklāts ar vara baseinu! “Es labprātāk saaukstēšos, bet neko nerādīšu,” es lepni saku un ienirstu septīto reizi. Noķēra biksītes! Viņa parādījās priecīga. Tagad man tās kaut kā jāuzvelk. Kāds puisis man kliedz no aizmugures: “Kundzīt, vai jūs tur dzīvosit, vai kā?” Negaidi rindā! Vajag arī iegremdēties, nomazgāt grēkus, tā teikt… “Ej prom, muļķis,” es saku no ledus bedres. – Ja es tūlīt tikšu ārā, tas būs nāves grēks. To sauc par “nebaidi savu tuvāko”. “Jūs kaut ko jaucat,” saka glābējs. – Tāda grēka nav. “Neuztraucieties,” es saku. – Tas parādīsies pēc tam, kad es aizbraukšu. Izdari labu darbu – kāds piezvani Natašai! “Klausies, meitene,” saka glābējs. “Jūs varat klejot šeit līdz vasarai, bet ne, kamēr es dežurēšu!” Es tevi tagad izvilkšu ar āķi! – Vienkārši pamēģini, muļķis! – es saku. “Tu peldēsi šeit kopā ar mani, ar manām biksītēm ap kaklu.” “Kāds maniaks,” viņi saka no rindas. – Puiši, vai šeit kaut kur ir vēl viena ledus bedre, bez psiho? “Jā,” saka glābējs. – Nākamajā pilsētā. Un tad Nataša beidzot pieskrēja! Es izrāvu viņai dvieli un halātu, ietinos tieši ūdenī – un iznācu kā zila dieviete, ņieburs vienā rokā, peldbikses otrā. – Šizota-ah! – stāsta glābējs. “Šeit viņu gaida puse pilsētas, un viņa klusi mazgāja drēbes!” Pie manis pieskrien žurnāliste ar kameru un kliedz: “Meitiņ, tu uzstādīji jaunu rekordu ledus vannā!” Vai tas notika, pateicoties spēcīgai gribai? “Nē,” es saku. – Tas ir pateicoties vājajai elastīgajai joslai. Viņa ar nosalušajām biksītēm iesita pa galvu žurnālistei un tajā pašā laikā Natašai. Bet es vinnēju smaržas no viņas! Žēl, ka peldkostīms mani pievīla. Varbūt tas ir sods par grēkiem? Velti iepriekšējā dienā saplaisāju veselu vistu. Man vajadzēja uzcept pusi no tā. Autors: Dmitrijs Spiridonovs
Līdzīgās publikācijas:
Tagad viņi saka, ka daudz visādu blēžu ir šķīrušies. It kā viņi zvana jebkuram un…
Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem …
“Par to, cik varasvīri var būt tāli no situācijas zinātniskas izpratnes, liecina…
Kad vīrs ir nenormāls, ir kauns ar tādu cilvēku precēties. Jāatzīst, ka pirmais
