Jesenina jaunākais dēls dzīvoja ASV un nomira Bostonā. Pats Jeseņins nekad neieradās

Jesenina jaunākais dēls dzīvoja ASV un nomira Bostonā. Pats Jeseņins nekad nav ieradies pie sava dēla. Sergeja Jeseņina jaunākais dēls Aleksandrs Jeseņins-Volpins, slavenais matemātiķis, vispirms padomju un pēc tam amerikānis, cilvēktiesību aktīvists, filozofs un dzejnieks, visu mūžu pieturējās pie noteikuma: vienmēr saki patiesību. Ilgs, cienīgs mūžs brīvam cilvēkam, kurš dzimis pretēji sava slavenā tēva vēlmēm. Dzejniecei un tulkotājai Nadeždai Volpinai, inteliģentai maskavietei, jurista Dāvida Samuiloviča Volpina meitai, attiecības ar dzejnieku bija “sāpīgākās”. Jeseņins bija huligāns, Nadja bija jauna dāma. Pēc vidusskolas viņa iestājās Maskavas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Pirms tās pabeigšanas sākās revolūcija. Viņa pelnīja iztiku, tulkojot, rakstot dzeju un apmeklējot dzejas lasījumus. Es satiku Jeseņinu. Sergejs nekavējoties mēģināja pierunāt glīto deviņpadsmitgadīgo jaunkundzi uz ļaunu romānu, un viņa iemīlējās bez atmiņas, taču veselu gadu teica viņam saprātīgu lietu: “Nē.” Dzejnieks nebija pieradis to dzirdēt no sievietēm. Nadja kaut kā tangenciāli aizkustināja viņa sirdi, un pusotru gadu viņi bija kopā, kā toreiz teica, “praktiski vieslaulībā”. Un tās bija šausmīgas attiecības, pēc Nadjas teiktā, “vismocīgākās”. Notikumi kļuva biedējoši: kādu dienu Jeseņins aizveda Nadju, lai parādītu viņai savu jauno mīlestību, slaveno dejotāju Isadoru Dankanu: “Nu, kā jums viņa patīk?” Nadežda atbildēja, kā viņai šķita, iznīcinoši: “Briļļi nav domāti tālredzīgajiem.” Viņa nekad neko neprasīja, neskatījās nožēlojami, nemanipulēja. Kamēr Jeseņins gribēja, viņa bija tuvumā, bet, kad negribēja, viņa aizgāja malā. Bet, kad viņš piezvanīja, viņa aizgāja… “Kāpēc jūs atļaujat pret sevi šādi izturēties?” – kāds amerikānis to neizturēja. Amerikānis priecājās, ka ar viņu kāds var komunicēt (tolaik Maskavā runāja maz angliski), un viņu apbēdināja redzētais. Nadja sāka kaislīgi skaidrot ārzemniekam mūsu krievu specifiku: šis nav tikai dzejnieks, šis ir viens no pirmajiem, labākajiem dzejniekiem valstī, un viņš mirst! Tagad viņai nav laika sīkam sieviešu lepnumam, viņa, tāpat kā visas draudzenes, cenšas glābt Sergeju… Tajos laikos Nadja jau zināja, ka ir bērna gaidībās. Bet es vēl neesmu teicis Jeseņinam. Viņa zināja, ko viņš teiks: ej, Nadja, taisi abortu. Savos memuāros Nadežda Volpina rakstīja, ka aborts tajos gados bija galvenais kontracepcijas līdzeklis, ikvienas sievietes kopīgs stāsts. Viņai nebija ilūziju, bet viņa tik un tā viņam stāstīja par grūtniecību, un kā gan viņa varēja viņam to nestāstīt? Sākumā Jeseņins pat šķita priecīgs un teica: katrs vīrietis lepojas ar to, ka viņam būs bērns. Bet tad viņš vairākas reizes atkārtoja: Nadja, tas nav vajadzīgs, man jau ir trīs (Jurijs no Annas Izrjadnovas, viņš dzimis, kad Sergejam Jeseņinam bija 19 gadu; un Tatjana un Konstantīns ir bērni no viņa bijušās sievas Zinaīdas Reihas ). Viņš redzēja, ka Nadja nekad netaisīs abortu, un bija klusi sašutis. Viņa nevarēja palikt attiecībās ar Jeseņinu šajā sāpīgajā pieķeršanā. Kad šis stāsts beidzās, Nadežda pārcēlās uz Petrogradu un dzemdēja dēlu. Jeseņins nekad nenāca pie viņa. Viņš nomira, kad Aleksam bija pusotrs gads. Māte un dēls astoņus gadus dzīvoja Petrogradā un atgriezās Maskavā. 16 gadu vecumā Alekss apsolīja nekad nemelot. Ar katru gadu viņš kļuva noslēgtāks, vairāk pievērsās matemātikai: slavens psihiatrs teica: “Vispārēja talanta sekas, kas robežojas ar ģēniju.” Patiešām, Alekss viegli iestājās Maskavas Valsts universitātes Mehānikas un matemātikas fakultātē, viegli to absolvēja, pēc tam tikpat viegli absolvēja Maskavas Valsts universitātes Matemātikas pētniecības institūta absolventu skolu. Viņa doktora grāds bija matemātiskā loģika. Un viņš, dzejnieku dēls, rakstīja dzeju. 1949. gadā pēc aizstāvības Jeseņins-Volpins tika norīkots uz Čerņivci, un tur viņu gandrīz nekavējoties arestēja un apsūdzēja pretpadomju aģitācijā un propagandā. “Viņi tika arestēti galvenokārt dzejas dēļ. Toreiz es izkāpu diezgan viegli, apmēram gadu pavadot psihiatriskajā slimnīcā Arsenālnajā…” Pēc tam viņš kā sociāli bīstams elements tika nosūtīts uz Karagandas apgabalu. Trimdā viņš strādāja par matemātikas skolotāju darba jaunatnes skolā. Studenti, parastie puiši, katru reizi bija pārsteigti: ienāca Aleksandrs Sergejevičs, nometa mēteli uz grīdas, aizdedzināja cigareti un sāka stāstīt pilnīgi nesaprotamas lietas. Pienāca 1953. gads, Volpins tika atbrīvots, un viņš atgriezās Maskavā. Viņa vadītājs palīdzēja viņam iegūt darbu par matemātikas žurnāla redaktoru. Aliks turpināja rakstīt dzeju un nodarboties ar zinātni – 1959. gadā viņš tika uzaicināts uz Varšavu uz starptautisku simpoziju. Sociāli bīstamo zinātnieku nelaida uz ārzemēm; viņš tur nosūtīja savu ziņojumu ar piezīmi: “Iestādes neļāva padomju zinātniekam personīgi ierasties simpozijā” un dzejoļu izlasi publicēšanai. “Ak, līdzpilsoņi, govis un buļļi/uz ko jūs boļševiki atveduši…” Viņu atkal arestēja un uz diviem gadiem nosūtīja uz psihiatrisko slimnīcu. 1961. gadā viņš tika atbrīvots un četrus gadus nemaz netraucēja padomju valdībai. Un tad Sinjavskis un Daniels tika arestēti. Alekss to nevarēja izturēt – domas brīvību viņš vērtēja augstāk par citām brīvībām. Viņš organizēja “Glasnost mītiņu”, kas notika Konstitūcijas dienā, 5. decembrī Puškina laukumā, personīgi sacerēja tekstus visiem plakātiem, uzrakstīja “Civilaicinājumu”, kurā aicināja visus “upurēt vienu miera dienu, lai gadiem ilgi neciestu no savlaicīgas neapturēšanas sekām.” patvaļa. Mītiņš izraisīja satraukumu visā pasaulē, viņi neuzdrošinājās arestēt Jeseņinu-Volpinu, viņi viņu nopratināja un atbrīvoja. Bet gadu vēlāk viņš atkal tika piespiedu kārtā hospitalizēts. Tad par viņu iestājās lielākie padomju matemātiķi, kuri uzrakstīja atklātu “Deviņdesmit deviņu vēstuli” PSRS ģenerālprokuroram un veselības ministram ar piezīmi: “Lūdzu, sūtiet atbildi uz adresi: Maskava-234, Ļeņinski. Gory, Lomonosova Maskavas Valsts universitātes Mehānikas un matemātikas fakultāte, adresēts jebkuram no šīs vēstules parakstītājiem.” Vēstuli publicēja The New York Times un lasīja Amerikas Balss. Pēc trim mēnešiem Aliks tika atbrīvots, taču daudzi no 99 drosmīgajiem cilvēkiem, kuri parakstīja vēstuli, zaudēja darbu. Volpins vairākus gadus nodarbojās ar darbu cilvēktiesību jomā, un 1972. gadā viņam tika stingri ieteikts pamest PSRS. Amerikā viņš strādāja Bufalo universitātē, bija Bostonas universitātes goda profesors, rakstīja zinātniskus rakstus un lasīja lekcijas par cilvēktiesībām. Viņš nodzīvoja ilgu mūžu un nomira 92 gadu vecumā Bostonā 2016. gada martā. Jekaterina Mjačikova

Source

Līdzīgās publikācijas:

Būs interesanti. Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at… Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem … VYSOTSKIS un ESENINS, TIK ATŠĶIRĪGI UN TIK LĪDZĪGI Ir tik viltīgs termins Jaungada galda izmaksas aprēķinājām no “Likteņa ironijas”