KĀ KĻŪT PAR OLIMPISKO ČEMPIONU PĒC 17 KONCENTRĀCIJAS NOMETNES Pēcpadomju periodā Rietumukrainas Ļvovā notika vesela kampaņa, lai pārdēvētu ielas, kuru nosaukumi saistās ar “krievu okupantu mantojumu”. Sanāca visi – gan padomju komandieri, gan krievu literatūras klasiķi. Starp tiem dažiem vārdiem, par kuriem vēl nesen nacionālisti nepacēla roku, ir Čukariņa iela. Cilvēkiem patīk izdabāt savām vājībām, žēlot sevi un jebkurā gadījumā viņi ir gatavi paziņot: “Man vairs nav spēka.” Viktora Ivanoviča Čukarina dzīve ir kluss pārmetums ikvienam, kurš lolo sava gara vājumu. Vingrošanā iemīlējies puisis Vitja Čukarins dzimis 1921. gada novembrī Doņeckas apgabala dienvidos, Krasnoarmeiskas ciemā, Donas kazaka un grieķietes ģimenē. Drīz pēc dēla piedzimšanas ģimene pārcēlās uz Mariupoli, kur Vitja devās uz skolu. Šajā skolā par skolotāju strādāja Vitālijs Poļikarpovičs Popovičs, kurš bija patiesi iemīlējies mākslas vingrošanā. Savu aizraušanos viņš ieaudzināja savos audzēkņos, arī mazajā Vitā Čukarinā. Hobijs uzņēma apgriezienus – pēc skolas beigšanas Čukarins mācījās Mariupoles Metalurģijas koledžā, turpinot nopietni nodarboties ar vingrošanu. Tad jaunais puisis, kurš uzskatīja, ka viņa hobijs kļūst par viņa mūža darbu, pārcēlās uz Kijevas Fiziskās audzināšanas tehnikumu. “Lielā terora” gados Čukarinu ģimeni neizbēga nepatikšanas — Viktora tēvs tika arestēts. Viņam nebija lemts atgriezties mājās… Dēls par tēvu nav atbildīgs – Čukarinam jaunākajam šis princips nostrādāja. Viņš turpināja mācīties un vingrot 19 gadu vecumā, izcīnot Ukrainas čempiona titulu un saņemot titulu “PSRS sporta meistars”. Ambiciozais sportists sapņoja par panākumiem PSRS čempionātā, taču 1941. gada Melnais jūnijs izmainīja Viktora Čukarina dzīvi, tāpat kā desmitiem miljonu citu padomju cilvēku dzīvi. * * * Karš 20 gadus vecajam brīvprātīgajam Viktoram Čukarinam, Dienvidrietumu frontes 289. kājnieku divīzijas 1044. pulka karavīram, izrādījās īss. Kaujā pie Poltavas viņš tika ievainots un šokēts un tika sagūstīts. Sand-Büstel koncentrācijas nometnē viņa vārds tika aizstāts ar numuru “10491”. Un sākās elle, kas ilga trīsarpus gadus. Viņš izgāja cauri 17 Vācijas koncentrācijas nometnēm, tostarp Buhenvaldei, cauri mugurkaula darbam, slimībām, badam, kad katra diena varēja būt viņa pēdējā. Daži, nespēdami izturēt mokas, metās uz augstsprieguma dzeloņstieplēm, citi lēnprātīgi gaidīja savu kārtu gāzes kamerā. Un Vitja pie katras izdevības centās nodarboties ar vingrošanu, izspiegojot vācu zemessargu vingrinājumus – pirms kara mākslas vingrošana Vācijā bija kulta sporta veids, un šīs valsts sportisti tika uzskatīti par spēcīgākajiem pasaulē. Viktors Čukarins pēdējos kara mēnešus pavadīja nometnē pašos Eiropas ziemeļos. 1945. gada maija sākumā, kad Berlīne jau bija kritusi, nometnes gūstekņi tika uzgrūsti uz liellaivas un izvesti jūrā. Vācu pavēlniecība lika atbrīvoties no ieslodzītajiem, kuri bija Hitlera zvērību liecinieki. Bet vai nu izpildītāji neuzdrošinājās uzņemties kārtējo smagu grēku uz savām dvēselēm, vai arī vienkārši steidzās glābt paši savas ādas, bet baržu nenogremdēja. Kuģi, kas bija pārpildīts ar novārdzinātiem gūstekņiem, kas pēc viļņu gribas metās jūrā, pārtvēra angļu sargs, kurš viņus izglāba no nāves. * * * Kad Viktors atgriezās mājās, viņš nebija galants sportists, bet gan cilvēka ēna. Ar ādu apvilkto skeletu ar ļoti veca vīrieša acīm pat viņa paša māte nepazina. Tikai no bērnības uz galvas atstātā rēta sievieti pārliecināja, ka tas tiešām ir viņas dēls. 40 kilogramus smagajam “gonerim” bija jādomā nevis par sportu, bet gan par veselības atjaunošanu — tā domāja visi, arī Viktora draugi. Bet pats Čukarins domāja savādāk. Viņš nolēma turpināt studijas un, nepaspējis iekļūt Kijevas Fiziskās audzināšanas institūtā, iestājās līdzīgā universitātē, kas tikko bija atvērta Ļvovā. Pamazām viņš ieguva formu. Pirmajā pēckara PSRS čempionātā mākslas vingrošanā 1946. gadā ieņēma 12. vietu. Cilvēkam, kurš gadu iepriekš atradās starp dzīvību un nāvi, tas bija milzīgs panākums, taču Čukarinam bija pavisam citi mērķi. Gadu vēlāk līdzīgā turnīrā viņš kļuva par piekto, bet 1948. gadā 27 gadus vecais Viktors Čukarins pirmo reizi kļuva par PSRS čempionu. Gadu vēlāk sportists iegūst absolūtā valsts čempiona titulu un saglabā šo titulu vēl divus gadus. Tavs sapnis ir piepildījies, tev jau ir 30, tu esi izturējis nometnes mokas un nogurdinošus treniņus, vai ir pienācis laiks atrast ko klusāku? Nekas tamlīdzīgs. Viktoram Čukarinam ir jauns mērķis – olimpiskās spēles. 1952. gadā spēlēs Helsinkos PSRS izlase pirmo reizi pievienojās olimpiskajai saimei. Viņi raugās uz jaunpienācējiem ar ziņkārības un izvēlības sajaukumu – vai šie puiši un meitenes no biedra Staļina valsts var konkurēt ar pasaules labākajiem sportistiem? 31 gadu vecais Viktors Čukarins pat pēc daudz mīkstākiem pēckara vingrošanas standartiem nekā tagad tika uzskatīts par veterānu. Debitants un veterāns vienā pudelē – smieklīga kombinācija. Taču Čukarinam nebija laika izklaidēties – viņam bija jāpierāda visai pasaulei sava sportiskā vērtība un pārstāvētās valsts vērtība. Čukarinam, tāpat kā īstam varonim, bija savs “Ahileja papēdis” – grīdas vingrinājumi, kuros spēcīgais sportists neizskatījās īpaši izdevīgs. Čukarinam neveiksme grīda vingrinājumā Helsinku olimpiskajās spēlēs sarežģīja PSRS komandas cīņu par zelta medaļu, bet pašam Čukarinam par čempionāta kopvērtējumu. Taču grūtos brīžos viņš prata pēc iespējas vairāk sevi savākt. Priekšnesuma rezultāts bija zelta medaļa komandu ieskaitē un Viktora Čukarina uzvara čempionāta kopvērtējumā. Šim panākumam Viktors pievienoja zeltu par vingrinājumiem uz zirga un velves, kā arī divus sudrabus par vingrinājumiem uz gredzeniem un nelīdzeniem stieņiem. 31 gadu vecais Čukarins no Helsinkiem atgriezās ar četrkārtējā olimpiskā čempiona rangu. Viņam, tāpat kā nevienam citam, bija visas tiesības atpūsties uz lauriem. Viņš, vairāk nekā jebkurš cits, to bija pelnījis. Bet tā laikmeta cilvēki bija izgatavoti no kāda īpaša drosmes, neatlaidības un gribas sakausējuma. Viktors Čukarins paliek vingrošanā, un 1954. gadā viņš kļuva par trīskārtēju pasaules čempionu. 35 gadus vecais veterāns Čukarins uz 1956. gada Melburnas olimpiskajām spēlēm dodas ar vienu mērķi – cīnīties par uzvaru. Un bija ar ko cīnīties. Takašio Ono vadītā Japānas komanda Melburnā visus pārsteidza ar savu straujo progresu. Komandu čempionātā izvērtās sīva cīņa par zeltu, taču PSRS komandai izdevās nosargāt pirmo vietu. Notikumi cīņā par absolūto pārākumu attīstījās vēl dramatiskāk. Tas bija vienkārši lieliski, un Čukarina partneri pa vienam izkrita no cīņas. Kad japānis nelīdzenās stieņu vingrinājumā saņēma 9,85 punktus, vairākums nolēma, ka viņš uzvarēs. Vienīgais, kurš spēja pārspēt Takaxi Ono, bija Viktors Čukarins. Lai to izdarītu, viņam pēdējā vingrinājumā bija jāiegūst vismaz 9,55 punkti. Rezultāts nav pārspīlēts, bet būtība ir tāda, ka Čukarinam joprojām bija… grīdas vingrinājumi, viņa mūžīgais “Ahileja papēdis”. Šī dzīves drāma ir gatavs scenārijs Oskara balvas ieguvējai filmai. Aizsalusi zāle, saspīlēts pretinieks un tiesnešu skatienā esošs Čukarins, kurš izpilda, iespējams, grūtāko vingrinājumu karjerā. Viņš strādāja uz paklāja, nepieļaujot nekādas lielas kļūdas, un visu skatieni pievērsās tablo. Un, kad tur parādījās 9,55 punkti, Viktors Čukarins, neslēpdams asaras, metās komandas biedru apskāvienos. Un šokētais Ono žurnālistiem sacīja: “Pret šo cilvēku nav iespējams uzvarēt. Nepareizi aprēķini viņu ietekmē tikai kā aicinājums jauniem mēģinājumiem. Visā olimpisko vingrošanas turnīru vēsturē par absolūtiem olimpiskajiem čempioniem divreiz izdevies kļūt tikai trim sportistiem – itālim Alberto Brallieram, japānim Savao Kato un Viktoram Čukarinam. Taču ne itālis, ne japānis nepiedzīvoja to, ko padomju sportists piedzīvoja ceļā uz panākumiem. Melburnas “zeltam” komandu un kopējā čempionātā Viktors Čukarins pievienoja “zeltu” uz nelīdzeniem stieņiem, kā arī “sudrabu” grīdas vingrinājumos un “bronzu” zirgu vingrojumos. Kopā 11 olimpiskās medaļas, tostarp septiņas zelta medaļas. Līdz šim olimpisko spēļu vēsture sniedzas gandrīz 120 gadus senā pagātnē. Šajā laikā tikai 17 sportistiem savā karjerā izdevies izcīnīt 7 vai vairāk olimpisko zelta medaļu. No pašmāju sportistiem tikai vingrotājai Larisai Latiņinai (9 zelta medaļas) izdevās pārspēt Čukarinu, un vingrotājiem Borisam Šahļinam un Nikolajam Andrianovam. Taču pasaules sporta vēsturē nav neviena cita sportista, kuram būtu izdevies izcīnīt septiņas olimpiskās zelta medaļas, aiz muguras esot 17 koncentrācijas nometnes un trausla barža ar nāvei nolemtiem cilvēkiem. 1957. gadā Viktors Ivanovičs Čukarins tika apbalvots ar Ļeņina ordeni. Pēc sporta karjeras beigām viņš pārgāja uz trenera darbu, taču Čukarina audzēkņi nespēja sasniegt tādus panākumus, kādus viņš pats bija. Viņš vienmēr bija kluss, viņam nepatika atcerēties, kas ar viņu notika, un nemeklēja līdzjūtību, pārdzīvojot nepatikšanas un neveiksmes vienatnē. Pēdējos gados viņa dzīve koncentrējās uz Ļvovas Fiziskās audzināšanas institūta nodaļu, kur viņš pasniedza. Viktors Ivanovičs Čukarins nomira 1984. gada 25. augustā. Draugi, komandas biedri un studenti ieradās Ļvovā uz viņa bērēm. Bet gadi iet, un sporta slava nav mūžīga. Šodien Viktoru Čukarinu atceras tikai pieredzējuši vingrošanas cienītāji. Un tas ir ārkārtīgi negodīgi…
Līdzīgās publikācijas:
Būs interesanti.
Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at…
PATIESĪBA PAR NATO : NACISTU TERORISTU ORGANIZĀCIJU.
Un kas īsti ir NATO? …
Staļina tuvs draugs nēsāja uzvārdu Ždanovs… Bet es par to pat nezināju, kad es
Pretenzija pret Latvijas valsts pārvaldi par 9 miljoni eiro.
Ap 2005. gadu ar bū…
