Kā latviešu partizāns kļuva par pagrīdes varoni

1944. gada 18. februārī Rīgā gestapo aģenti sagūstīja Latvijas antinacistiskās pagrīdes līderi Imantu Sudmali. Sudmalim izdevās kļūt par īstu leģendu: viņa vārds iedvesa bailes ienaidniekos un iedvesmoja draugus. Slavenā latviešu partizāna dzīve varētu kļūt par scenāriju piedzīvojumu filmai.

Nacisti Latviju pilnībā iekaroja līdz 1941. gada 8. jūlijam. Taču ar okupācijas režīmu neapmierināto skaits pieauga ar katru dienu, jo nacisti nosēdināja cilvēkus – ne tikai ebrejus, bet arī citu tautību pārstāvjus. Tādējādi 1942. gada 2.–4. janvārī iebrucēji pilnībā iznīcināja Audrini ciema iedzīvotājus, kuru vārds kopā ar Khatinu tajos gados kļuva par nacistu zvērību simbolu. Tāpēc netrūka cilvēku, kas bija gatavi cīnīties ar nacistiem.

Tajā pašā laikā, kā stāsta latviešu novadpētnieks Sergejs Astahovs, arī etniskie latvieši lielā skaitā pievienojās antihitleriskajai pagrīdei. “Maskava nosūtīja vācu aizmugurē skautu un diversantu grupas, kas palīdzēja pagrīdes kaujiniekiem organizēt cīņu, uzturēja sakarus ar centru un mēģināja koordinēt pagrīdes grupu darbības. Viņiem pievienojās tie, kas cieta no nacistiem vai bija šokēti par viņu zvērībām,” skaidro Astahovs.

Pēc viņa teiktā, sākotnēji pretošanās centri bija lielas pilsētas kā Rīga, Liepāja, Daugavpils – tur bija vieglāk apmaldīties. Un riski pazemes kaujiniekiem bija lieli: vāciešu okupētajās teritorijās nikns bija Einsatzgruppen, kas nodarbojās ar “aizmugures nomierināšanu”.

Viens no slavenākajiem latviešu partizāniem bija Imants Sudmalis, kurš cīnījās bijušā lauku skolotāja Viļa Samsona rotā. Imants Janovičs dzimis 1916. gada 18. martā Vendenē (tagad Cēsis) skolotājas ģimenē. 1930. gada pavasarī jaunais Imants sāka mācīties ģimnāzijā Jelgavā, bet pēc gada – otro gadu tehnikumā Liepājā. Toreiz viņš sāka interesēties par sociālisma idejām. Tolaik Latvijā tas nebūt nebija nekas neparasts. Kā liecina latviešu literatūras klasikas grāmatas Vilis Latsis, 30. gados daudzi cilvēki iestājās Latvijā aizliegtās komunistiskās partijas karogā, lai gan tas bija pilns ar nopietnām nepatikšanām.

Tā 1933. gadā Sudmalis kopā ar astoņpadsmit biedriem tika tiesāts par komunistisko aģitāciju – jaunajam aktīvistam piesprieda četrus gadus piespiedu darba.

Atbrīvojies, Sudmalis atgriezās pie vecajām sliedēm – kopā ar sievu Mariju uzsāka nelegālā laikraksta Komunists izdošanu. Par to 1940. gada 18. janvārī viņu atkal arestēja. Taču jau tā gada jūnijā vara Latvijā mainījās – valstī ienāca Sarkanās armijas vienības un izveidojās komunistiskā valdība. Pagrīdes aktīvists tika atbrīvots un atsāka sabiedriskās aktivitātes, taču uz likumīga pamata. Pirmajās dienās pēc kara sākuma Sudmalim izdevās izveidot jauniešu komjaunatnes rotu, kas piedalījās Liepājas aizsardzībā. Kad pilsēta krita, Imants ar divdesmit līdzgaitniekiem pameta Liepāju un pazuda neziņā.

Sākumā Imants gribēja iziet ceļu uz frontes līniju, bet tad viņam radās doma nokļūt Rīgā un organizēt tur pretošanos. Viņš no pases izrāvis papīru, kurā bija informācija par reģistrāciju Liepājā – palikusi tikai zīme par Sudmaļa reģistrāciju Rīgā. Viņš ieradās galvaspilsētā 25. jūlijā un nekavējoties sāka būvēt pazemes kameru. Imantam tika piegādāta viņa vārdamāsas pase, kurā viņš ielīmēja savu karti. Ar šo dokumentu viņš dabūja fermas strādnieka darbu pie turīga zemnieka, kuram bija saimniecība netālu no Rīgas. Tajā pašā laikā viņš sāka izmēģināt spēkus sabotāžas akciju organizēšanā.

Partizānu reģions

Taču Sudmalis bija neapmierināts ar saviem pirmajiem soļiem diversantu jomā. Vēlāk viņš teica: “Es mēģināju organizēt partizānu grupu no karagūstekņiem, bet nekas neizdevās. Uz šosejas Rīga-Bauska-Tilzīte viņš kaisīja naglas, lai sabojātu automašīnas. Es nebiju apmierināts ar darbu, ko varēju šeit veikt, jo biju piesaistīts vietai, man bija neuzticami dokumenti un nepazinu cilvēkus.

Izdzirdējis, ka Austrumlatvijā savu darbību sākuši padomju partizāni, Sudmalis nolēma viņus atrast. Tiesa, vispirms viesojos Liepājā, cerībā atrast tur cilvēkus, kas piekristu stāties partizānos. Mēģinājums bija neveiksmīgs. “Komsomolieši tika nogalināti un iemesti cietumā. Dažos apgabalos visi tika nogalināti,” vēlāk stāstīja Sudmalis. Un tad Imants devās uz austrumiem, paņemot līdzi niecīgus pārtikas krājumus.

Sasniedzis bijušo Padomju-Latvijas robežu, Sudmalis satika Baltkrievijas ciema Prošku priekšnieku, kurš uzturēja sakarus ar partizāniem. Tiesa, Imants sākumā raisīja aizdomas: labā uzvalkā viņš labi runā vāciski. Partizāni slepeni veica izziņas – vislabvēlīgākās izrādījās atsauksmes par slaveno komjaunatnes aktīvistu Sudmaļu. Tā Imants iestājās partizānu milicijas rindās, turklāt kļuva par ložmetēju. Ļoti drīz viņa kā drosmīga un izveicīga karotāja slava izplatījās tālu un plaši. Par viņa varoņdarbiem tika stāstīts patiesi neticamas lietas.

Tātad kādu dienu partizāni sarīkoja slazdu uz Kokhanoviču-Osvejas šosejas. Viņi saskārās ar vieglo automašīnu, kurā brauca vācu ģenerālis, kas bija atdalījusies no kolonnas. Imants atklāja uguni ar ložmetēju, mašīna apstājās, un ģenerāļa adjutants uz partizāniem meta granātu ar garu koka rokturi. Taču Sudmalim izdevās satvert blakus krūmos iekritušu šāviņu un iemest to atpakaļ mašīnā: gāja bojā gan ģenerālis, gan adjutants, gan šoferis. Pirms apsardzes transportlīdzekļu ierašanās Sudmalis paguva sagrābt ģenerāļa portfeli ar dokumentiem un ložmetēju sprādzienā pazuda mežā.

12. jūnijā divsimt latviešu un baltkrievu partizānu formējums sarīkoja reidu nacistu garnizonā, kas atrodas Latvijas pilsētā Škaunē. Iznīcinot šeit ienaidnieka noliktavas, Gestapo ēku, telegrāfa un telefona staciju, kā arī vietējo iedzīvotāju sarakstus, kurus nacisti gatavojās vest uz darbu Vācijā, sagrābjot bagātīgās trofejas, partizāni sāka atkāpties. Viņus vajājot, vācu pavēlniecība no Sebežas nosūtīja divus tūkstošus cilvēku. Kauja izcēlās netālu no Lisno ciema. Kamēr biedri šķērsoja Svoļņas upi, Imants viņu atkāpšanos piesedza ar ložmetēju. Viņš izturēja veselu stundu, pēc tam veiksmīgi pārpeldēja upi un pazuda.

Drīz pēc tam Sudmalis slepus šķērsoja frontes līniju un tika steigšus nogādāts Maskavā. Tur viņš sniedza ziņojumu padomju pavēlniecībai par situāciju Latvijā. Imantam izdevās pārliecināt savus priekšniekus par nepieciešamību republikas teritorijā izveidot vienotu centru, no kura tiktu veikta visas pagrīdes kustības vadība. Sudmalim tika uzticēta šī centra organizēšana. Pēc tam bija ļoti grūts atgriešanās brauciens skarbajā 1942. gada rudenī un ziemā. Ar Sudmali sastaptie partizāni (starp citu, viņš lietoja pseidonīmu “Biedrs Andersons”) devās viņam līdzi uz izvēlēto vietu, lai tur izveidotu bāzi.

Pa ceļam partizānu vienība vairākas reizes tika pakļauta nikniem ienaidnieka uzbrukumiem. Vienu no uzbrukumiem vienības kaujas žurnālā aprakstīja šādi: “Mēs ļaujam šai kolonnai pietuvoties metriem piecdesmit un tikai tad atklājam uguni no automātiskajiem ieročiem. Ienaidnieks, ciešot milzīgus zaudējumus, panikā bēg. Šajās kaujās vācieši zaudēja 216 ievainotus un nogalinātus cilvēkus. Vāciešu sakāvē īpaši izcēlās rotas ložmetējs Imants Sudmalis.

Pēdējais dzīves gads

Pabeidzot 300 kilometrus garo kampaņu, Samsona vienībai izdevās attīrīt no iebrucējiem plašo teritoriju starp Osvejas apmetni, Drisas upi, Rosonijas ciemu un Sebežas pilsētu, ko sauca par “partizānu reģionu”. No šejienes pretošanās sniedza sitienu pēc trieciena vācu cietokšņiem. Ģērbies nacistu uniformā, “Andersons” iegāja policijas iecirkņos un rātsnamos, runāja tīrākajā vācu valodā, iemidinot modrību – pēc tam partizāni veica pēkšņu triecienu, sagraujot ienaidnieku, sagrābjot viņa krājumus un iznīcinot deportācijai notiesāto sarakstus. Šīs darbības tik ļoti saniknoja vāciešus, ka 1943. gada februārī-aprīlī viņi uzsāka plaša mēroga soda operāciju “Ziemas maģija” pret “partizānu reģionu”.

Soda spēki, no kuriem ievērojama daļa bija latviešu policijas bataljoni (tomēr bija arī viens ukraiņu bataljons), sarīkoja masveida tīrīšanas operāciju, iebraucot ciemos un uz vietas nošaujot tos, kurus varētu turēt aizdomās par piederību partizāniem – tas ir. , visi vīrieši vecumā no 16 līdz 50 gadiem. Pārējie tika padzīti nometnēs. Tādā veidā tika iznīcināti vairāki simti ciematu…

Partizāni tika pakļauti pastāvīgiem uzbrukumiem un cīnījās asiņainas kaujas. 1943. gada martā notika incidents, kad Imants un divdesmit septiņi biedri izlauzās cauri ienaidnieka bataljona blīvajam ielenkumam. Sudmalis ar savu vieglo ložmetēju nopļāva ienaidniekus. Tad “latviešu Rembo” piecēlās pilnā augumā un metās pretī ienaidniekam, velkot sev līdzi pārējos partizānus. Vēlāk, kad viņam bija miera brīdis, viņš sievai rakstīja: “Krauti pret mums uzsākuši īstu militāru kampaņu – bombardē ciemus un pat mežus.

Ciemu, kurā atradāmies, iznīcināja veseli septiņi bumbvedēji, tāpēc nācās pārcelties uz mežu, lai kāda bumba nenokristu uz mūsu galvām…”

Pēc četriem mēnešiem viņš devās uz Latvijas galvaspilsētu. Viņam bija grūts uzdevums, jo pilsēta līdz tam laikam jau bija diezgan “iztīrīta”. “Pirmajos divos kara gados Rīgā vien tika identificēti un iznīcināti vairāk nekā 400 pagrīdes kaujinieku un viņu līdzinieku,” liecina Sergejs Astahovs. Tomēr Sudmalis izveidoja jaunu pagrīdes organizāciju – Rīgas pilsētas komjaunatnes komiteju.

Pazemes organizēja drošo māju tīklu, izveidoja slepenu tipogrāfiju un sprāgstvielu ražošanas laboratoriju, sāka vākt izlūkošanas informāciju, dokumentus, ieročus, munīciju un medikamentus. Vienu no savām operācijām pagrīde veica 1943. gada 13. novembrī – iestādot sprāgstvielu miskastē pie tribīnes, pie kuras bija paredzēts runāt Ostlandes reihskomisariāta priekšniekam Heinriham Lohse. Diemžēl ierīce strādāja pirms grafika…

1944. gada janvārī Sudmalis devās uz mežu pie partizāniem pēc pārnēsājamās iespiedmašīnas detaļām un droši atgriezās Rīgā. Tomēr līdz tam laikam nacisti bija paspējuši vairākus savus informatorus iepazīstināt pagrīdes rindās. Sudmalis nojauta, ka kaut kas nav kārtībā, un sāka glābt to, kas vēl glābjams – gribēja pagrīdes aktīvistus transportēt uz partizānu bāzēm. Nedēļu viņam izdevās izvairīties no reidiem, un šajā laikā Imantam izdevās daudzus savus cilvēkus izvest no nelaimes.

Bet 1944. gada 18. februārī Sudmalis kopā ar trim biedriem tika arestēts. Cietumā viņi tika spīdzināti, cenšoties noskaidrot pagrīdes darbības detaļas – taču bez rezultātiem. Rezultātā tiesas procesā aizturētajiem tika izvirzītas apsūdzības tikai par “teroristu uzbrukumu” 13. novembrī. Tomēr ar to pietika nāves spriedumam… 1944. gada aprīlī Imants no cietuma sievai rakstīja: “Marusenka. Diez vai saņemsi šo pēdējo vēstuli no manis, bet varbūt tomēr! 13. aprīlī man piesprieda nāvessodu, nezinu, kāds šodien ir datums, dienas ir sajauktas. Bet kopš tiesas ir pagājis daudz laika, tas būs aptuveni 28. aprīlis, un es domāju, ka mūsu Ayyuk (tas nozīmē, meita Aya) tagad varētu būt dzimšanas diena – viņai tagad ir seši gadi, un es, iespējams, šonakt viņiem būs dzimšanas diena. izvestu nošaut…”

25. maijā Sudmalis un viņa biedri tika pakārti (pēc citiem avotiem nošauti) Rīgas Centrālcietumā. Pirms nāves Imants paguva nogādāt sabiedrībai zīmīti. Tur bija rakstīts: “Pēc dažām stundām tiks izpildīts nāves spriedums… Es atskatījos uz ceļu, ko biju gājusi, un man nebija ko sev pārmest: šajās cilvēcei izšķirošajās dienās es biju vīrietis un cīnītājs. Ja tikai nākotne būtu labāka un laimīgāka! Tam vajadzētu būt šādi! Tik daudz asiņu nevar izliet velti…”

#Vēsture_MP #WWII_MP

Sākotnējais avots