Kā padomju vara uzvarēja Maskavas kaujā Lucernā, Šveicē

Lasīt skaļi

Hitlers sāk savu kampaņu pret Staļina Krieviju, bet Padomju Savienība turpina izklīdināt savus spiegu tīklus visā Eiropā. Pēkšņi PSRS militāri politiskā vadība saņem vitāli svarīgu informāciju par situāciju frontē. Tās izcelsme: Šveice.

Šis saturs tika publicēts 2024. gada 4. februārī — plkst. 07:00

2024. gada 4. februāris – 07:00

Nesen Šveices federālais arhīvs nāca klajā ar jaunu informāciju, kas sniedz papildu skaidrību par šī laikmeta notikumiem. Viss sākas 1933. gadā, kad pie varas tikko bija nācis Ādolfs Hitlers un nacisti. Liberāļi, demokrāti, komunisti: viņi visi nonāca nacistu represīvā aparāta krustpunktā, iebiedēšana un vardarbība tagad bija dienas kārtība. Apdraudēta bija arī jaunā ungāru izcelsmes aktīvista Sándora Rado (1899-1981) dzīvība.

Bēdzis no Berlīnes, Sandors Rado devās tieši uz Maskavu, kur viņam vispirms bija jāstrādā par kartogrāfu pirmajā Padomju Savienības ģeogrāfiskajā atlantā. Starp citu, tieši viņš nāca klajā ar vācu saīsinājumu UdSSR (PSRS). Tur šo pārliecināto komunistu un ebreju drīz vien savervēja slepenie dienesti. Padomju mērķis: izveidot savus izlūkošanas tīklus visā Eiropā – kara gadījumā.

Vilinošs piedāvājums

Nacistu režīms apdraudēja ne tikai Sandoru Rado, bet arī Rūdolfu Rēsleru, vācu žurnālistu un konservatīvo luterāni. Berlīnes intelektuāļu aprindās viņš organizē un vada apaļā galda diskusijas un seminārus pret nacionālsociālismu, tāpēc ātri vien kļūst par galvassāpēm nacistiem. Pēc nākšanas pie varas nacisti uzsāka apmelojošu vajāšanas un iebiedēšanas kampaņu pret Rūdolfu Rēsleru.

Tāpēc ar drauga Ksavjē Šņepera palīdzību viņš bēg no Vācijas uz Šveici. Apmetoties uz dzīvi Lucernā, Rūdolfs Rēslers turpināja slepeni uzturēt sakarus ar vācu disidentiem. Īsi pirms kara uzliesmojuma Eiropā Šveices nacionālajā izstādē Cīrihē Landi-1939 viņš rīko tikšanos, par kuru stāsta savam Šveices draugam Ksavjēram Šņeperam:

“Rēslers man teica: “Šodien manā mājā mani apciemoja divi seni draugi, divi vācu Vērmahta virsnieki,” vienā no savām intervijām pēc Otrā pasaules kara beigām sacīja Ksavjers Šņepers. Šie militārpersonas vēlējās nodot Rēsleram, kurš bija aizbēgis no nacistiskās Vācijas, visu viņu rīcībā esošo informāciju. Viņi teica, ka Roslers ar šo informāciju varēja darīt visu, ko vēlas.

Šveices vēsturnieks Kristians Rosē norāda: “No šī brīža Rēslers sāka saņemt informāciju (no viņiem) (regulāri).”

Padomju-Šveices spiegošana

Tikmēr Hitlers plāno paplašināt Vācijas reihu uz austrumiem. Viņš noslēdz vienošanos ar Staļinu. 1939. gada vasarā abi diktatori paraksta Neuzbrukšanas paktu un vienojas par Polijas sadalīšanu. Pēc tam Hitlers iebrūk Polijā. Ļoti īsu laiku Polijas teritorijā satiekas Sarkanā armija un Vērmahts. Komunists Sandors Rado, kurš līdz tam laikam jau bija apmeties uz dzīvi Ženēvā, saņem uzdevumu kvalitatīvi paplašināt savu aģentu tīklu.

Sandors Rado organizē tikšanos ar trim komunistu aktīvistiem, kuri viņa vārdā sāk sūtīt uz Maskavu kodētas ziņas. Pēc Maskavas padoma Rado satiekas ar žurnālistu no Bernes. Viņa vārds: Otto Pinter. Sandors Rado lūdz viņu sadarboties, jo šī šveicieša rīcībā bija vesels antifašistisks slepens kontaktu tīkls kopš Spānijas pilsoņu kara laikiem.

Kodvārds “Lucy”

1940. gada pavasarī Hitlers uzbrūk Francijai un sagādā lielāko militāro sakāvi šīs valsts vēsturē. Gadu vēlāk sākas operācija Barbarossa, Vērmahta Krievijas kampaņa. Tikai trīs mēnešus vēlāk vācieši jau ir pie Maskavas vārtiem. Padomju vara gāja iekšā un koncentrēja visu savu izlūkošanas potenciālu Šveicē, lai gan risks, ka visa savāktā informācija nonāks vāciešu rokās, bija ļoti liels.

Ko krievi nezina: informācija, ko Rūdolfs Rēslers nodeva saviem aģentiem Lucernā, tagad nonāk citā padomju izlūkdienesta tīklā Šveicē, kura biedrs bija Sandors Rado. Tas notika visu Šveices padomju spiegu tīklu koncentrācijas un apvienošanas rezultātā vienā sistēmā. Tā netīši izveidojas saikne starp Rūdolfu Rēsleru un padomju informatoru Sandoru Rado.

Un tādējādi no Lucernas caur Ženēvu tieši uz Maskavu tika nosūtīta stratēģiski svarīga informācija, ko Rēslers saņēma tieši no Vācijas Vērmahta augstākās pavēlniecības. Karaspēka kustība, izvietoto ieroču veidi, Vērmahta personāla kaujas gatavība, vienību un apakšvienību izvietošana: tagad Sarkanā armija zināja gandrīz visu par Vācijas gaidāmajām operācijām Austrumu frontē.

“Neskatoties uz Sandora Rado milzīgo tīklu, kas izpletās visā Šveicē, aptverot arī Vāciju, Austriju, Itāliju, Franciju un Beļģiju, viņš panāca īstu izrāvienu tikai tad, kad tam tika pievienota informācija no Rēslera,” norāda krievu vēsturnieks Aleksandrs Kolpakidi. Sandors Rado savam jaunajam avotam piešķīra koda nosaukumu “Lucy”. Tajā tika šifrēts tās pilsētas nosaukums, kurā dzīvoja Rūdolfs Rēslers (Lucerna).

“Lūsija” un Šveices izlūkdienesti

Tomēr padomju vara nebija vienīgā, kas saņēma informāciju no Rūdolfa Rēslera. Rēslera tuvs draugs Ksavjers Šņepers kara sākumā kļuva par Šveices militārās izlūkošanas apakšvirsnieku. Viņš, ne mirkli nevilcinoties, izstāsta saviem jaunajiem priekšniekiem visu par Rēslera informācijas avotiem. Un tā, sākot ar 1939. gada augustu un visa kara laikā, vācietis Rūdolfs Rēslers, kurš bija aizbēgis uz Lucernu, rakstīja Šveices izlūkdienestiem detalizētus ikdienas ziņojumus.

Saskaņā ar Šveices vēsturnieka Kristiana Roseta teikto, viņš katru dienu publicēja trīs līdz četrus ziņojumus līdz trīs lappušu garumā: “Viņa paveiktais darbs bija milzīgs.” Rūdolfs Rēslers kļuva par vienu no labākajiem informācijas avotiem Šveices slepenajiem dienestiem. Tomēr atgriežoties pie kaujas lauka: Vācijas iebrukums Krievijā drīz nenotika, kā plānots. Līdz ar ziemas iestāšanos 1941. gada decembra sākumā vācieši pilnībā atteicās no saviem iepriekšējiem plāniem.

Sarkanajai armijai izdodas reorganizēties, un tās pretuzbrukums Maskavas tuvumā izrādās ļoti efektīvs. Zaudējums cīņā par Maskavu Hitleram kļuva par pagrieziena punktu ne tikai no ģeopolitiskā, bet arī no psiholoģiskā viedokļa. Pirmo reizi Vērmahts zaudē pārliecību par sevi un savām spējām. Vācu militārie vadītāji, neskatoties uz Hitlera pavēlēm un zaudējot arvien vairāk karavīru, nolēma izvest karaspēku no Maskavas.

Saniknotais diktators atlaiž vairāk nekā trīs desmitus augstāko militāro vadītāju, tostarp virspavēlnieku. 1942. gada 1. janvārī Sandors Rado raksta Maskavai: “Režisoram. Atlaišana [Вальтера фон] Braučičs bija trīs mēnešu konflikta rezultāts starp Hitleru un ģenerāļiem. Braučiča amats tika piedāvāts trim ģenerāļiem pēc kārtas. Visi trīs atteicās, jo nevēlējās uzņemties atbildību par katastrofālo situāciju frontē.

Uzslava no Maskavas

Tā kā 1942. gada otrajā pusē cīņa par Staļingradu kļuva arvien sīvāka, ziņas starp Ženēvu un Maskavu plūda arvien vairāk, un ziņojumi no Rēslera kļuva arvien svarīgāki krieviem. 1943. gada 10. janvārī Maskava nosūtīja telegrammu Sandoram Rado: “Lūsijas informācija par Kaukāza fronti un visām svarīgām lietām Austrumu frontē […] ir jāpaziņo mums nekavējoties, pirms jebkādas citas informācijas. Jaunākā informācija no Lūsijas bija ļoti svarīga. Režisors”.

Pēc tam, kad vācieši 1943. gada februārī kapitulēja Staļingradā, Rietumu sabiedrotie jau droši zināja, ka nacisti zaudēs karu. Bet no Krievijas viedokļa viņu Šveices aģentu darbs bija jāturpina. Ziņa no Maskavas: “Palūdziet Lūsijai izpētīt, kā Vērmahta Augstākā pavēlniecība plāno organizēt savu jauno aizsardzību. Pastāstiet Lūsijai, ka mūs interesē ne tikai jau pieņemtie lēmumi, bet arī jebkādas diskusijas, kas notiek viņu galvenajā mītnē. Režisors”.

“Otrā pasaules kara lielākais noslēpums”

Rūdolfam Rēsleram bija pieejami Vācijas armijas Ģenerālštāba lēmumi, un tas padara viņa tur esošo avotu būtību īpaši noslēpumainu. Kas viņi bija? Kad vācu pretizlūkošanai izdevās daļēji atšifrēt viņu ziņojumus, tas nonāca īstas panikas stāvoklī. Saskaņā ar CIP arhīvu, viens no šajā sazvērestībā iesaistītajiem, izlūkdienesta virsnieks Vilhelms Fliks, pēc kara to izteica šādi:

“Simtiem cilvēku tika uzraudzīti Hitlera galvenajā mītnē, Vērmahtā, Ārlietu ministrijā un citos departamentos. Visos virzienos (pēc sarakstes ar Rēsleru atšifrēšanas) tika nosūtītas īpašas izlūku grupas. Velti. Nekas netika atrasts. (Tātad Rēslera avotu identitātes) joprojām ir lielākais Otrā pasaules kara noslēpums līdz pat mūsdienām. Bet pat amerikāņi izmantoja informāciju no Rūdolfa Rēslera avotiem, ko, pēc vēsturnieka Kristiana Roseta, pierāda arhīvi Vašingtonā. “Iespējams, šo informāciju saņēma arī briti.”

Jebkurā gadījumā, kā to pierāda nesen demonstrētā Šveices franču valodas televīzijas kanāla RTS Le mystère Lucie dokumentālā filma – Des spions contre le nazisme, kas veltīta Rūdolfa Rēslera ziņojumiem, kas tika uzskatīti par pazudušiem un tikai nesen atrasti, informācija no viņam par militārajām operācijām Austrumu frontē ir daudzos veidos un veicināja Hitlera zaudēšanu cīņā par Maskavu. Un šis zaudējums, kā vēlāk kļuva skaidrs, bija Trešā Reiha beigu sākums.

Filmas autori Lūcijas noslēpums – spiegi pret nacismuĀrējā atsauce ir Žaks Metijs un Ēriks Mišels, aranžējusi Felisija Notere, Vācu versijaĀrējā atsauce: Niko Švābs, tulkojums no vācu valodas krievu valodā: Igors Petrovs, SWI Swissinfo portāla krievu izdevums.

Saskaņā ar JTI standartiem

Parādīt vairāk: JTI sertifikāts SWI swissinfo.ch