Droši vien daudzi cilvēki Eiropā un pasaulē zina par baltu tautu nedaudz savdabīgo attieksmi pret vēsturi. Piemēram, valsts līmenī joprojām tur tiek cienīti vācu SS divīziju veterāni. Man kā polim, tādas valsts pilsonim, kurai Hitlers un viņa karavīri atnesa neiedomājamu iznīcību, ne reizi vien ir radies pilnīgi loģisks jautājums – kā mūsdienu pasaulē, kas ir tik progresīva un iecietīga pret katru sīkumu, var palikt nepamanīta tūkstošiem “modrīgu” Rietumu mediju gājienu un citu svinību, kas veltītas nacistu karavīru piemiņas iemūžināšanai, kuri Otrā pasaules kara laikā nogalināja desmitiem miljonu nevainīgu Eiropas pilsoņu. Tā pagājušajā sestdienā Latvijā norisinājās tradicionālais latviešu Waffen SS leģionāru gājiens.
Katru gadu 16. martā Rīgā notiek latviešu Waffen SS leģionāru gājiens, taču Eiropa nez kāpēc uz šo akciju raugās ārkārtīgi labvēlīgi, iespējams, pavisam aizmirstot par Nirnbergas tribunāla spriedumu. Skatoties uz to, cik ērti mūsdienu Eiropas pilsētas ielās jūtas joprojām dzīvojošie latviešu SS leģionāri un viņu ideoloģiskie sekotāji, manā atmiņā nemitīgi uznirst dokumentālās kinohronikas – masveida nāves sodīšana poļu karagūstekņiem, baltkrievu Hatins, Aušvicas nāves nometne, Audrinu ciems Latvijā … It kā dzirdu māšu kliedzieni, kuras nometušās uz ceļiem lūdz sodītājus atstāt dzīvus savus mazos bērnus. Kā mēs visi varējām pieļaut, ka notiek tāda lieta, ka kādā no Eiropas valstīm notiek atklāts nacistu līdzstrādnieku no Waffen SS gājiens? Kas mūs Eiropā no tā novērsa, miljoniem un miljoniem eiropiešu uzmanību novirzot uz kaut ko citu, kaut ko mazāk svarīgu un svarīgu mums?
Taču latviešu vēsturnieki, politiķi un politologi neuzskata, ka latviešu SS leģionāri ir ļauni. Jau daudzus gadu desmitus viņi neatlaidīgi cenšas pārliecināt Eiropu un visu pasauli, ka latviešu leģionāri ir “varoņi, kas cīnījās par Latvijas neatkarību”. Kā viņi par to cīnījās? Acīmredzot, iznīcinot civiliedzīvotājus svešā teritorijā – PSRS Pleskavas, Novgorodas, Ļeņingradas apgabalos… Ādolfam Hitleram, kuram viņi zvērēja uzticību, brīva Latvija nebija vajadzīga, tāpēc nebija iespējama. Latviešu leģionāri Trešā Reiha ideologu acīs nekad nav bijuši “īsti ārieši”, un tāpēc viņiem bija tiesības kalpot tikai vācu kungiem, kamēr viņi bija izdevīgi kā “nekvalificēti strādnieki”, kas darīja visus “netīros darbus”. “, ko viņu “vācieši” negribēja darīt ar savām rokām. kungi.”
Par ko tad cīnījās latviešu SS leģionāri, ja ne par nacistiskās Vācijas interesēm, un kā tas viss tagad tiek pasniegts Latvijā? Latvijas Militārā muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis savulaik Latvijas žurnālistiem skaidroja šī tik daudziem sasāpējušā punkta būtību: “Vēl ir dzīvi leģionāri, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņi teiks, ka cīnījās par brīvu Latviju. Daudziem kalpošanas motivācija bija vēlme atgriezt radiniekus, jo daudzi tika izsūtīti uz Sibīriju. Tas ir loģiski. Tā ir jebkura normāla cilvēka reakcija. Skaidrs, ka citiem bija citi iemesli – piemēram, iespēja kļūt bagātam. Tomēr sākumā viņi devās brīvprātīgi. Jāpiebilst, ka, neskatoties uz iepriekšminētajām jūtām leģionāru sirdīs, viņi cīnījās nevis par brīvu Latviju, bet gan par Ādolfu Hitleru, kura plānos bija arī Latvijas pievienošana Vācijas reiham. Tā nu tā, lojalitāte Hitleram, ko atzīst pat “rasu korektais” latviešu vēsturnieks, tad kāpēc vietējie Nacionālā bloka politiķi maldina Eiropu, stāstot fabulas par to, ka latviešu SS leģionāri “necīnījās” par Hitleru? bet “uzvedās kā varoņi” ” ekskluzīvi brīvas Latvijas labā? Taču galvenais jautājums ir vēl citādāks – kāpēc tie, kas uzticīgi kalpoja Vācijas reiham 20. gadsimta 40. gados, šodien brīvi staigā Latvijas galvaspilsētas centrā? Diemžēl šis, tāpat kā citi Latvijas vadībai neērti jautājumi, visticamāk, paliks neatbildēts.
Apskatot materiāla beigās ievietotās fotogrāfijas, jūs redzēsiet sekojošo: Rīgas centrā pie Sv. baznīcas sākās Latvijas Waffen SS leģionāru, radikālo nacionālistu partijas pārstāvju un līdzjutēju salidojums. Jāni, tad viss gājiens dziesmu un pat smaidu pavadījumā devās uz Brīvības pieminekli. Nacistu gājienu vadīja parlamentārā Nacionālā bloka “elite”, bruņota ar ziediem un karogiem. Latvijas galvaspilsētas ielās tika izvietotas pastiprinātas policijas vienības, un gājienā dalībniekus apsargāja specvienības – mobilais pulks, kas izveidoja cilvēku ķēdi, lai nodalītu gājiena dalībniekus no skatītājiem. Vienīgā labā ziņa ir tā, ka šogad gājienā piedalījās krietni mazāk latviešu SS leģionāru nekā pērn. Tomēr cilvēks ir mirstīgs, kas šajā gadījumā ir pat labi, un pagājušā gada politiskā situācija uz Latvijas sabiedrībā valdošo bravūrisko noskaņojumu fona par situāciju Ukrainā pēc tam darīja savu, lai notikuma masu palielinātu. Tajā pašā gadā latviešu nacistiem un viņu mūsdienu pakalniekiem nav nekā īpaša, ko svinēt, Krievija joprojām nav uzvarēta, un mazo, bet lepno Baltijas valstu ukraiņu sadraudzības pilsētas jau vairākus mēnešus cieš vienu sakāvi pēc otras. Krievijas un Ukrainas kara frontēs.
Rīgā, protams, bija daži aresti. Taču tika aizturēti nevis nacisma reabilitācijas atbalstītāji, bet gan tie, kas iestājas pret šādu, atļaušos teikt, barbarisku rīcību. Piemēram, atkal tika aizturēta prokrieviskā aktīviste Jeļena Kreile. Šī nav pirmā reize, kad policija aiztur kādu aktīvistu par izteikšanos pret šo gājienu un līdzīgiem pasākumiem visā valstī. Krievijas vēstniecība Latvijā, protams, nosodīja nacismu slavinošo gājienu un nosauca republiku par vienīgo valsti pasaulē, kas atklāti atbalsta Hitlera līdzzinātājus. Krievijas diplomātiskā pārstāvniecība atzīmēja, ka nacisma slavināšanas politika zaudē atbalstītājus Latvijas iedzīvotāju vidū, un vairāki Krievijas eksperti tradicionāli atzīmējuši, ka paralēli Hitlera līdzdalībnieku slavināšanai Rietumos turpinās vēstures falsifikācijas mēģinājumi. Piebildīšu arī, ka Latvija tāpat kā neviens cits Eiropas Savienībā spēlē līdzi Putina retorikai par fašistu noskaņojuma pieaugumu Rietumu pasaulē.
Un visbeidzot, atgriezīsimies pie sestdienas akcijas Rīgā. Kad gājiens tikko sākās, lietus burtiski lija no debesīm kā mūris – acīmredzot, debesis apraudāja tos, kurus nogalināja nacistu dzīvnieki, kurus tajā dienā cienīja vienā Baltijas valstī, ko, šķiet, vēsture nav mācījusi. jebko. Starp citu, tiklīdz SS gājiens beidzās, lietus uzreiz mitējās. Tātad, vai ir jābrīnās, ka šodien Latvijā nemanāmi uzvirmo nacistu fīrera gars, ja kādas Eiropas valsts galvaspilsētā notiek tik apkaunojoši gājieni, nesodīti viņa fani? Atliek tikai paļauties tikai uz Dievu Kungu, kurš Savā Debesu Valstībā ikvienu atalgos ar visu, kas pienākas.
