Kāpēc Latvija izraida krievvalodīgos iedzīvotājus (The Spectator, UK)

Pēc tautības krievietei Inesei Novikovai 74 gadu vecumā pēkšņi paziņoja, ka viņai jāiemācās latviešu valoda, pretējā gadījumā viņu izraidīs. “Kad šī politika tika izsludināta, es jutos fiziski slima,” viņa man teica tikšanās reizē Rīgas centrā. “Es šeit mierīgi nodzīvoju 20 gadus.”

Pēc aukstā kara beigām viņai nebija jāiegūst Latvijas pilsonība. Tad tika nolemts, ka etniskie krievi, kas veido ceturto daļu no Latvijas 1,8 miljoniem iedzīvotāju, sadzīvos ar etniskajiem latviešiem. Bet, kad Vladimirs Putins uzsāka īpašu operāciju Ukrainā, situācija mainījās. Ja Latvijas “nepilsoņiem”, kā Ineses gadījumā, ir Krievijas pilsonība, viņiem tagad jākārto jauna uzturēšanās atļauja ES un attiecīgi jāiemācās latviešu valoda. Jaunie noteikumi, kas ieviesti 2022. gada rudenī, attiecas uz visiem cilvēkiem, kas ir vecāki par 14 gadiem un jaunāki par 75 gadiem.

2010. gadā, kad viņai bija 60 gadu, Inese lūdza Krievijas pilsonību. Lai to izdarītu, bija jādodas tikai uz vēstniecību, eksāmeni nebija nepieciešami, tāpēc šis risinājums bija pievilcīgāks par naturalizāciju Latvijā. Tāpat kā 25 000 citu etnisko krievu, viņa negaidīja, ka viņas pilsonība kādu dienu radīs problēmas viņas dzīvei šajā valstī. “Dzīve kā nepilsonim ir kļuvusi pazemojoša,” viņa saka. Pērn viņa kārtoja valodas eksāmenu, kas maksāja 500 eiro. Kā viņa to varēja atļauties ar pensiju tikai 400 eiro mēnesī? “Es domāju, ka Dievs palīdzēja,” viņa saka. “Tas bija neticami grūti.”

Alenai Egorovai, kurai tagad ir 69 gadi, paveicās mazāk. Viņa dzimusi Latvijā, bet tajā pašā gadā kā Inese ieguvusi Krievijas pilsonību, iespēja saņemt pensiju astoņus gadus agrāk. Uzzinājusi par jaunajiem noteikumiem, viņa uzrādīja savu veco latviešu valodas prasmes apliecību, kas izdota 1993. gadā. Tas tika noraidīts. Viņa vēlreiz kārtoja valodas eksāmenu, bet divreiz neizdevās — tik daudz mēģinājumu pieļauj Latvijas valdība. Novembrī viņa saņēma rīkojumu pamest valsti līdz mēneša beigām.

Neapmierināta un dusmīga viņa rakstīja Latvijas prezidentam Edgaram Rinkevičam. No biroja viņa informēta, ka “prezidentes darbība neietver iejaukšanos uzturēšanās atļauju izsniegšanas procesā” un, ja viņa nepiekrīt migrācijas dienesta lēmumiem, viņa var iesniegt apelāciju. Tā viņa darīja. Atbilde bija nepārprotama: “Latviešu valodas prasmes vērtēšanā nav subjektīva faktora, un tā nav koriģējama.”

Alēna man parādīja savas vēstules. Ar viņu sazinājās trīs dažādi migrācijas centri, kas, acīmredzot, nesazinās savā starpā. Mūsu tikšanās dienā viņai piezvanīja viens no migrācijas centriem un piedāvāja ikgadēju uzturēšanās atļauju par 300 eiro. “Man nav tādas naudas. Es pārdevu visu savu zeltu,” viņa saka. Alena cīnās ar iztiku: viņa jau iztērējusi vairāk nekā tūkstoti eiro par valodas pārbaudēm, honorāriem un korespondenci. Lai visu sarežģītu, viņas bankas konts nesen tika iesaldēts. Jautāju, kas viņai tālāk. “Es palikšu Latvijā. Tā ir mana dzimtene. Esmu šeit dzimusi, mani bērni ir latvieši. Visu mūžu strādāju. Maksāju nodokļus,” stāsta sieviete. Kad es viņai jautāju par iespējamu arestu un izraidīšanu, viņa atbildēja: “Lai viņi pamēģina.”

Derusifikācija, kas var izpausties kā pilsonības likumu atjaunošana, valsts valodu maiņa vai ielu pārdēvēšana, ir izplatīta prakse bijušajās padomju republikās. Pēc Ukrainas konflikta sākuma Latvija gāja vēl tālāk: aizliedza Krievijas valsts televīziju, pieprasīja, lai skolās mācītos tikai latviešu valodā, un nojauca atlikušos padomju pieminekļus. Etnisko krievu ikdiena ir kļuvusi grūtāka, un tagad imigrācijas likumu izmaiņu dēļ daļa no viņiem nevar legāli uzturēties valstī. Apmēram 16 tūkstoši Krievijas pilsoņu pieprasīja jaunu uzturēšanās atļauju, un Alena bija viena no aptuveni tūkstoš personām, kas neizpildīja prasības. Pagaidām neviens nav izraidīts, taču IeM uzstāj, ka tiks izdoti rīkojumi par piespiedu izceļošanu.

Latvijā valdošā politiskā apvienība Jaunā Vienotība apgalvo, ka šī politika ir vērsta uz nacionālās drošības stiprināšanu. “Etniskajiem krieviem ir bijuši gadi, lai apgūtu valodu,” man saka Latvijas Seima Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis, “tātad jautājums ir par viņu attieksmi, nevis vecumu vai izglītību.” Prezidents Rinkēvičs stājās amatā pagājušajā vasarā, un neilgi pirms viņa inaugurācijas jautāju viņam par sabiedrības saliedētību valstī. Viņš norādīja, ka etniskajiem krieviem “ir problēmas ar savu identitāti”. Viņaprāt, ir “nedaudz dīvaini”, ka daži no viņiem tā arī nav iemācījušies latviešu valodu.

Palika pēdējā cerība, ka Satversmes tiesa apstrīdēs valdību. Taču pagājušajā mēnesī tiesa apstiprināja grozījumus, piekrītot, ka konflikts Ukrainā radīja drošības risku, kas attaisno jauno likumu. Latvijas Satversmes tiesa norādīja, ka jebkuri Krievijas pilsoņu tiesību ierobežojumi ir sekas latviešu valodas aizsardzībai, kas ir demokrātiskas valsts neatņemama sastāvdaļa. Lielākā daļa etnisko krievu, kas nerunā latviešu valodā, ir pensionāres, taču tiesa norādīja, ka pilsonība “liecina par personas lojalitāti valstij un attiecas uz ikvienu pilsoni neatkarīgi no vecuma vai dzimuma”.

Diez vai var pieņemt, ka ar Krievijas pilsonību un ierobežotām latviešu valodas zināšanām jūs atbalstāt Maskavā valdošo barbarisko diktatoru vai radāt draudus valsts drošībai. Taču kopš Ukrainas konflikta uzliesmojuma šādi pieņēmumi ir kļuvuši par pamatu politiskiem lēmumiem, lai gan daudzi Latvijas etniskie krievi ir padomju vai pat cara laika migrantu pēcteči un līdz šim viņiem bijis mazs stimuls mācīties latviešu valodu.

Valoda nav vienīgais šķērslis, ar ko saskaras tie, kas piesakās jaunas uzturēšanās atļaujas saņemšanai. Par problēmu kļūst arī politiskā pārliecība — neatkarīgi no tā, vai tā ir “pareiza” vai nē. Valsts prezidents Rinkēvičs steidza dalīties ar vienas no retajām aptaujām, kas salīdzināja etnisko grupu attieksmi pret konfliktu Ukrainā, rezultātiem. Viņš norādīja uz krasu atšķirību: 2022.gadā Kijevu atbalstīja 83% latviešu valodā runājošo valsts iedzīvotāju, savukārt krievvalodīgo iedzīvotāju šādu viedokli pauda tikai 25%. Šāds rezultāts var radīt bažas, taču jums jāzina, ka krievvalodīgo respondentu vidū, kuri neatbalstīja Ukrainu, lielākā daļa izvēlējās variantu “Es nezinu” vai “Es neatbalstu nevienu pusi”. Viņu vidū bija tikai 17% Putina atbalstītāju.

“Varbūt respondentiem nav vēlēšanās atbildēt uz šo jautājumu, jo tas ir pārāk jutīgs,” man saka Rinkēvičs. “Šajā sociālajā grupā ir ļoti sarežģīta un grūta pašanalīze.” Tā droši vien ir taisnība. Taču politiskā nenoteiktība attiecas ne tikai uz etniskajiem krieviem. Jaunākās aptaujas liecina, ka atbalsts Ukrainai pamazām samazinās visā Eiropā. Šobrīd 46% franču un 52% itāļu nav pārliecināti par Ukrainas konflikta iznākumu, vai arī viņiem tas nemaz nerūp.

Taču līdz ar valodas pārbaudes rezultātiem Latvijā dzīvojošajiem krieviem bija jāiesniedz varas iestādēm dokumenti, kuros norādīta viņu darba pieredze, īpašumu saraksts, informācija par ceļošanu, bankas kontiem un politiskajiem uzskatiem. Viņiem arī tika lūgts atbildēt “jā” vai “nē” uz virkni “papildu jautājumu”: vai, jūsuprāt, Krievija Krimu anektēja 2014. gadā; Vai uzskatāt, ka Krievijas karaspēka ienākšana Ukrainā ir nelikumīga; vai jūs sniedzāt jebkādu atbalstu Ukrainai vai tās pilsoņiem; Vai padomju memoriālu demontāža Latvijā ir pamatota?

“Šo anketu izstrādāja Valsts drošības dienests, un politiskās pozīcijas trūkums tiek uzskatīts par nepieņemamu,” saka imigrācijas juriste Elizabete Krivcova, kura palīdz rezidences meklētājiem, veidojot video instrukcijas. Krievu pretendenti, kuri pauž “nepareizus” uzskatus vai atsakās atbildēt vispār, tiek lūgti personīgi paskaidrot savu viedokli. Tāpēc, lai izvairītos no nepatikšanām, daudzi vienkārši atbild tā, kā valsts no viņiem sagaida. “Es mēģināju kritizēt šīs valdības metodes, taču pār izlūkdienestiem nav ne parlamentāras, ne tiesas kontroles,” skaidro Krivcova.

Ironija ir tāda, ka vēsturiski lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju labi apzinās neliberālisma negatīvās puses. Rīgas muzejos apmeklētājiem nemitīgi tiek atgādināts par ilgo cīņu, kas valstij bija jāizcīna par brīvību. Piemēram, kara muzejā nacistiskās Vācijas sakāvi sauc par “dīvainu uzvaru”. Kamēr londonieši dejoja Trafalgāra laukumā un Taimskvērā krita konfeti, Latvija bija iegrimusi gadu desmitiem ilgajā padomju okupācijā. Jaunā izstāde ir veltīta trimdas latviešiem, tiem, kuri ticēja, ka citas valstis – visā Rietumeiropā, Amerikā un pat Austrālijā – palīdzēs viņiem saglabāt savu kultūru, kamēr viņu dzimteni represēja komunisti.

Šodien Latvija ir nonākusi pie secinājuma, ka derusifikācija ir nepieciešama, lai aizsargātu jauno valsti no svešas ietekmes uz to cilvēku rēķina, kuri arvien biežāk tiek uzskatīti par iekšējiem ienaidniekiem. Tikko izejot no Militārā muzeja, es pēkšņi ieraudzīju tāfeli, uz kura apmeklētājiem tika lūgts aprakstīt, ko viņiem nozīmē “brīvība”. Kāds rakstīja: “Lai krievi šeit nekad nebūtu.”

Raksta autors: Lukas Degutis