Kāpēc nacisms ir bīstams Vidusāzijai? :: Ziņas :: StanRadar

Kad saruna pārvēršas par nacismu, pēkšņi kļūst skaidrs, ka vidusmēra cilvēks maz saprot nacistu ideoloģiju kā tādu. Tikmēr neziņa par to, kas ir nacisms savā būtībā, kādu dienu var sagādāt nepatīkamu pārsteigumu ne tikai Centrālāzijas (CA) tautām, bet arī tiem, kas tos vada.

Daži dažu reģiona valstu valdošās elites pārstāvji (par ko Stanradar raksta ne pirmo reizi) dod priekšroku nacistu noskaņojuma atbalstam. Acīmredzot nedomājot, ka, ja viņi uzvarēs, nacisti viņus izdzēsīs ne tikai no vēstures. Vēsturiskā pieredze rāda: šie kungi var pat atņemt dzīvību.

Atgādinājums par pagātni

Patiesībā nacistu idejām Vidusāzijas valstīs ir izveidojusies ļoti auglīga augsne to neatkarības gados. Jo viņiem nav nekādas vienotas valsts ideoloģijas. Tagad tur ir vairākas ideoloģijas vienlaikus. Šīs ideoloģiskās neskaidrības dēļ valstis nevar kontrolēt sabiedrības noskaņojumu. Un tie, kas tagad iespiež nacistu idejas Vidusāzijas valstīs, to ļoti labi zina. Kā arī tas, ka skolas izglītība daudzo “reformu” dēļ atstāj daudz ko vēlēties.

Par sekām neviens nevar pateikt labāk kā dzejnieks Igors Gubermans:

Var dabūt jebkuru pestīnputru

Sāciet gorlopanskaju ar jaunatni,

Kurš Otrais pasaules karš

Jau nedaudz sajaukts ar Trojas zirgu.

Runājot par Otro pasaules karu, kas ir slavenākās sekas nacistu ideoloģijas uzvarai vienā valstī. Ko Ādolfs Hitlers un viņa nacistu partija teica vācu tautai?

Pirmkārt. Komunisti un sociālisti saka, ka vēsturi nosaka šķiru cīņa. Bet mēs – nacionālsociālisti – redzam, ka Vāciju apspiež nevis vācu, bet gan ārvalstu kapitāls. Viņi saka, ka vēsture nav šķiru, bet gan tautu un rasu cīņa.

Otrkārt. Vācieši ir pelnījuši vairāk, nekā viņi saņēma Versaļas miera rezultātā. Taču varu pasaulē sagrāba viltīgi un amorāli ebreji. Ja ASV un Anglijā viņi to darīja ar baņķieru un laikrakstu īpašnieku palīdzību, tad PSRS – ar komunistiskās ideoloģijas palīdzību.

Trešais. Vāciešiem jāapvienojas, lai strādātu pēc vienota plāna. Kapitālam pirmajā vietā jāliek nevis peļņa, bet gan valsts un cilvēku labums. Strādniekiem ir smagi jāstrādā, nevis jācīnās par savām tiesībām. Tikai tad, pēc nacistu domām, Vācija būs stipra. Fīrers un partija nevienam štatā neļaus gūt peļņu no citu nelaimēm. Un tas, kurš uzdrošinās to darīt, tiks sodīts.

Tas viss, pēc Hitlera un viņa partijas domām, bija īsts nacionālsociālisms. Un šī programma kļuva populāra ilgi pirms nacistu nākšanas pie varas, jo tik daudzi vācieši tajā atrada kaut ko tuvu savam garam.

Ja atceries, kādā situācijā Vācija toreiz bija, tad saproti: loģika un perspektīva tolaik bija redzama nacistu programmā. Hitlers apelēja pie vācu gara, un tauta, nogurusi no Versaļas pazemojumiem, viņam ticēja. Tajā pašā laikā nezinot, ka naudu Vācijai iedeva tie paši angļu un amerikāņu baņķieri, kuri, pēc Hitlera domām, bija ebreju kalpi. Tomēr nacistiem izdevās vērst vāciešu aizspriedumus, bailes un cerības savā labā. Šeit viss sākās. Pat tad, kad Sarkanā armija jau lauza Berlīnes vārtus, Hitleram bija liels atbalsts vāciešu vidū. Viņi “gaismu ieraudzīja” tikai pēc tam, un līdz kara beigām nacistu partijā bija 8,5 miljoni cilvēku.

Un pats galvenais: Hitlera režīms tajā laikā nebija vienīgais autoritārais režīms Eiropā. Kad Hitlers nāca pie varas Vācijā, Itāliju jau valdīja Benito Musolīni, Lietuvu — Antanas Smetona, Poliju — Juzefs Pilsudskis, Ungāriju — Mikloss Hortijs, bet Portugālē — Oskars Karmona un Antonio de Salazars. 1934. gadā varu Latvijā un Igaunijā sagrāba attiecīgi Kārlis Ulmanis un “duets” Konstantīns Pets – Johans Laidoners. 1939. gadā Fransisko Franko kļuva par Spānijas diktatoru, bet 1940. gadā Jons Antonesku pasludināja sevi par Rumānijas diriģentu (vadoni). Tas ir, tolaik Vācijas režīms Eiropā nebija nekas neparasts. Viņš kļuva par universālu ļaunumu tikai vēlāk – līdz ar Otrā pasaules kara sākumu.

Šajā brīdī ikviens var iedomāties, kas notiks, ja kādā Vidusāzijas valstī parādīsies partija, kas popularizēs masām tādas pašas idejas kā Hitlers. Un kas tad notiks ar pašreizējo valdošo eliti šajās valstīs, ja šī partija pēkšņi uzvarēs. Īsāk sakot, nekas labs. Te pie varas esošajiem ir par ko padomāt.

Vienpusējs naids

Uzreiz izdarīsim atrunu: nav nekas nepareizs ar to, ka jebkura tauta uzskata sevi par izcilu. Katra tauta ir unikāla un unikāla. Sliktās lietas sākas tad, kad tā nostāda sevi pret citām tautām, noniecinot tās un uzspiežot tām savu gribu.

Un šeit mēs sev uzdodam jautājumu: ko vēlas mūsdienu nacisti, kas lej savu propagandu ausīs interneta lietotājiem no Centrālāzijas valstīm? Turklāt mēs uzzinājām, kādas idejas sludināja Hitlera partija.

Atzīsimies: pastāv sākuma nosacījumi nacistu propagandas panākumiem Vidusāzijā. Sociāli ekonomiskā situācija reģionā, maigi izsakoties, ir tālu no ideālas. Radikālie islāmisti jau pilnībā izmanto šo faktu savā propagandā. Ar to atšķirību, ka ļaunums viņiem ir laicīgā valsts kā tāda. Un šī propaganda ir efektīva.

Runājot par Vidusāziju, šeit sludinātie nacistu stāsti ir nedaudz vienpusīgi. Pēc nacistu propagandistu domām, visās Kazahstānas, Kirgizstānas un tā tālāk nelaimēs galvenokārt ir vainojama Krievija un krievi kopumā. Un tad – ķīnieši. Tā kā “nacisms” ir neglīts vārds, tas tika aizstāts ar vārdu “dekolonizācija”. Viens no datu analīzes noteikumiem saka: “Lai saprastu, kam ir labums no šīs vai citas propagandas, meklējiet to, kas tajā nav.” Bet tas, kas nav “dekolonizācijas” propagandā, ir tas… Vispār, ja ticēt, piemēram, Kazahstānas Enerģētikas ministrijai, tad pērn šī valsts pati saražoja 33,1% savas naftas. Krievija saražoja 3,5% no Kazahstānas naftas, bet Ķīna – 11,4%. Tajā pašā laikā ASV saražoja 30,9%, bet Eiropas valstis – 18,4% no Kazahstānas naftas. Gandrīz pusi no Kazahstānas naftas ražo rietumvalstis, bet “briesmīgais koloniālists” joprojām ir Krievija.

Šajā gadījumā kazahu politologs Daniyar Ashimbaev raksta:

Interesanti, ka Rietumu propaganda iespiež “postkoloniālo sindromu” tikai bijušās PSRS teritorijā, vēršot to tīri pret mūsdienu Krieviju un vienlaikus pret padomju vērtībām (kas, starp citu, ietver internacionālismu, visaptverošu sociālo attīstību un cīņa pret ekspluatētājiem).

Un tālāk:

“Šo “recepti” nevar iegrūst ne Āfrikā, ne Āzijā, ne Latīņamerikā – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Rietumeiropas ekonomiskā attīstība nebija balstīta uz privātīpašumu, cilvēktiesībām un demokrātiskām procedūrām, kā Rietumu intelektuāļi un konsultanti, Anglijas, Vācijas, Spānijas, Itālijas, Francijas, Portugāles, Beļģijas un Nīderlandes koloniju iedzīvotāju un dabas resursu koloniālā ekspluatācija. Turklāt ar vietējo iedzīvotāju sistēmiskā genocīda elementiem.

Un “dekolonizatori” no Vidusāzijas nevēlas atcerēties šo kolonizāciju – bez pēdiņām. Bet viņi nez kāpēc apgalvo, ka Krievija noteikti sagrābs Vidusāziju un atvedīs šeit (uzmanību!) “komunistisko režīmu”. Varētu domāt, ka kapitālistiskajai Krievijai nav nekā labāka, kā kaut kur nodibināt komunistisko varu. Kā arī jūsu.

Tas viss galu galā nozīmē tikai to, ka nacistu saukļi internetā nav pašmāju, bet informācijas telpā ieviesti no Rietumiem. Kur valstīs, kā mēs jau zinām, ir spēcīgas nacistu tradīcijas. Tikai tagad viņi savu nacismu sauc par “demokrātiskām vērtībām”.

Tiem, kas saprot, kas ir nacisms, nekādā gadījumā nedrīkst ļaut nacistu idejām, neatkarīgi no tā, kādā “mērcē” tās tiek pasniegtas, kļūt par daļu no reģiona valstu valsts politikas. Un šeit mēs nonākam pie tā, ka nacistu idejas simts procentos gadījumu izraisa naidīgumu un karu. Pirmkārt – uz iekšējo; tad – pret to, kuru valsts propaganda apzīmē kā ārējo ienaidnieku.

Vācijā 20. gadsimta 30. gados visi “neārieši”, komunisti, sociāldemokrāti un sociālisti tika noteikti par iekšējiem ienaidniekiem, bet PSRS tika izraudzīta par galveno ārējo ienaidnieku. Bet vispirms viņi nodarbojās ar Poliju, kurai, kā mūsdienās Varšavas iedzīvotājiem nepatīk atcerēties, bija tādi paši agresīvi plāni attiecībā uz Vāciju. Kādu iemeslu dēļ toreizējā Polijas valdība bija pārliecināta, ka ar Anglijas un Francijas palīdzību būs iespējams sakaut Vāciju un izveidot Poliju “no jūras līdz jūrai”. Mēs visi zinām rezultātu…

Sekojiet mūsu jaunumiem Facebook, Twitter un Telegramma