“Koncentrācijas nometne viņiem ir kūrorts”

73 gadus pēc Uzvaras slavenais memoriāls pie Rīgas pamazām tiek iznīcināts. Cilvēki nes ziedus un rotaļlietas mazo ieslodzīto piemiņai, bet Latvijas politiķi bērnu slepkavības dēvē par “padomju propagandu”.

Ledains vējš pūš pa milzīgu, meža ieskautu izcirtumu. Ja no šejienes iedziļināties biezoknī, viegli atradīsiet priedes ar gaišiem stumbriem: izsalkuma traki Salaspils gūstekņi ēda no kokiem cilvēka lieluma mizu – kur vien varēja aizsniegt. 1941. gada oktobrī vācieši atveda uz šejieni padomju karagūstekņus un veselās grupās iemeta tos rudens dubļos. Cilvēki aiz dzeloņdrātīm dzīvoja zvērīgos apstākļos – uz plikas zemes, bez jumta virs galvas, lietū un sniegā. Ieslodzītie gandrīz nebija pabaroti… viņi ēda nokaltušu zāli, izraka saknes un košļāja pussapuvušas lupatas, kurās bija pārvērtušās viņu armijas formas. Pirmajā ziemā nomira gandrīz visi (vairāki tūkstoši). Šķiet, kas var būt sliktāks? Diemžēl tas nemaz nav sliktākais.

Viena no Salaspils memoriālā kompleksa betona plāksnēm tika uzstādīta bijušās bērnu kazarmas vietā. Cilvēki viņai joprojām nes rotaļlietas un ziedus, pieminot tūkstošiem koncentrācijas nometnē spīdzināto bērnu: no bērniem tika izsūknētas asinis, lai pārlietu ievainotos Vērmahta karavīrus. Kopš 1991. gada Latvijas varas iestādes mērķtiecīgi skaidro valsts pilsoņiem, ka tā ir padomju propaganda. Neviens neņēma asinis no bērniem, un kopumā tā nebija nāves nometne kā Aušvica, bet tikai… “izglītojošā darba nometne”. Jaunā izstāde memoriālajā ēkā, kas atklāta šoziem, pat apgalvo: koncentrācijas nometņu tīklā ap Salaspili bojā gāja nevis 100 tūkstoši cilvēku (PSRS oficiālie dati), bet gan “tikai” 2-3 tūkstoši.

“Zīdaiņi nomira klusi”

1967. gadā celtā memoriāla skulpturālās kompozīcijas nebūt nav vislabākajā stāvoklī. Tie nav sen restaurēti: betons jau sācis drūpēt, statuja “Nesalauzta”, kurā attēlots mirstošs karagūsteknis, ir diezgan apaugusi ar sūnām. Jaunā izstāde (tai it kā iztērēti 300 tūkstoši eiro) atrodas muzeja galvenajā ēkā – pelēkā istabā pie ieejas ar uzrakstu: “Aiz šiem vārtiem zeme vaid.” Pie sienām nav redzamas novājējušu bērnu fotogrāfijas, bet ir radu vēstules latviešu ieslodzītajiem: “Sūtu jums sviestu un cūkgaļu…” Tā nu nometnē bija laba dzīve. Interaktīvajā ekrānā iespējams noskatīties divu minūšu intervijas ar bijušajiem Salaspils ieslodzītajiem. Kāda vecāka gadagājuma krieviete stāsta: “Mēs ar abām māsām tikām nosūtītas uz šo nometni, kad mans tēvs iestājās partizānos. Vācieši un policija atņēma bērnus no mātēm un aizveda uz atsevišķu baraku. Tur mēs palikām pašplūsmā. Mani pārsteidza mazuļi, kuri pat neraudāja. Viņi vienkārši gulēja un klusi nomira. Uz Salaspili bērni tika nogādāti šādi: no Vitebskas, Pleskavas un Ļeņingradas apgabaliem padzītie civiliedzīvotāji soda operāciju rezultātā tika ievietoti kazarmās, lai partizāniem atņemtu atbalstu. 1943. gada martā vien uz šo izcirtumu starp kokiem tika atvesti 20 tūkstoši sieviešu ar dēliem un meitām. “Akts par bērnu iznīcināšanu Salaspils koncentrācijas nometnē” (datēts ar 1945. gada 5. maiju) bezkaislīgi fiksēja: “Izrakumos tikai piektdaļā teritorijas, komisija atklāja 632 bērnu līķus, domājams, vecumā no 5 līdz 9 gadiem. līķus kārtoja slāņos… Augsne ir piesātināta ar eļļainu vielu un sajaukta ar pelniem, kas satur nesadegušo cilvēka kaulu paliekas – zobus, augšstilba kaula locītavas un augšstilba kaulus.” Pēc padomju laika aplēsēm Salaspilī gāja bojā no 5 līdz 7 tūkstošiem bērnu.

“Viņi paņēma mūsu asinis!”

Bet ar nacistu nogalinātajiem bērniem Latvijas valdība cīnās pilnā apjomā. Valsts prezidenta pakļautības vēsturnieku komisijas loceklis Kārlis Kangeris norādīja, ka Salaspils nometnēs “netika veikta masveida cilvēku iznīcināšana”. Fakts, ka 1941./1942.gada pirmajā ziemā nomira tūkstošiem ieslodzīto. viņam nav arguments. Cita Latvijas vēsturniece Rudīte Vīksne konferencē iebilda: “Padomju propaganda radīja mītus par Salaspils koncentrācijas nometni – nav taisnība, ka tur bērnus izsūknēja no asinīm.” Divi bijušie Salaspils ieslodzītie publiski sastrīdējās ar Vīksni, sakot, ka vācieši personīgi no viņiem paņēmuši lielu daudzumu asiņu. Uz ko saņēmām burvīgu atbildi: “Jūs nezināt, kāpēc viņi viņu aizveda, varbūt uz pārbaudēm.” To sauc – vai nu stāvēt, vai krist. Izskaidrojums šādai uzvedībai ir vienkāršs: Salaspili apsargāja latviešu SS rota oberšturmfīrera Konrāda Kaleja vadībā, kurš bija iesaistīts (pēc Simona Vīzentāla centra datiem) 30 tūkstošu cilvēku nāvē. Cilvēku nosūtīšanu no dzelzceļa stacijas uz kazarmām veica arī Latvijas “palīgpolicija”. Jaunajā izstādē par to nav ne vārda, it kā Latvijas iedzīvotāji nekad nebūtu dienējuši SS un nebūtu piedalījušies padomju karagūstekņu, ebreju un civiliedzīvotāju slaktiņos, tostarp ļoti sīku bērnu.

Kaulu pilna zeme

“Koncentrācijas nometne jau tiek attēlota gandrīz kā kūrorts,” man stāsta Rīgas uzņēmējs Aleksejs Semjonovs. – Bojāgājušo skaits ar katru gadu samazinās. Vēl nedaudz, un droši vien paskaidros: ieslodzītajiem bija spa, masāža un solārijs. Šis viedoklis nešķiet absurds, ja atceramies jaunākos skandālus. Piemēram, UNESCO 2015. gadā Latvijas protesta dēļ atcēla izstādi “Nozagtā bērnība” Parīzē par Salaspils nepilngadīgajiem ieslodzītajiem. Pēc Latvijas varasiestāžu domām, izstāde “kaitē republikas tēlam”. Respektīvi, izrādās, ka Latvijas valdība nacistu pretīgākos noziegumus uzskata par savējiem. Vietējie vēsturnieki nemitīgi atkārto: “Nu, kas tā par koncentrācijas nometni? Nav gāzes kameru, nav krematorijas, kā Aušvicā vai Dahavā. Tātad viss kārtībā, parasts cietums, policijas iestāde. Lai gan Salaspils teritorijā joprojām no zemes tiek izvilkti cilvēku kaulu fragmenti. Desmitiem tūkstošu cilvēku nomira no bada, sala un nežēlīgiem darba apstākļiem: viņi bija spiesti strādāt 14-15 stundas veltīgi – vienkārši rokot zemi vienā apgabalā un pārvietojot to uz citu. 1944. gada atkāpšanās laikā vācieši nodedzināja gandrīz visas kazarmas un vienlaikus arī koncentrācijas nometnes arhīvu. Latvijas “zinātniekiem” tas ir pamats nožēlojami paziņot: padomju dati par 100 tūkstošiem upuru bija izdomāti – viņi saka, ka nevarēja būt vairāk par diviem vai trim tūkstošiem. No kurienes viņi ņēma šos skaitļus?

Paskaidrojumu nav. Bet memoriāla iekšpusē jau ir jauna zīme: “Nometnē gāja bojā 1000 ebreju, 1000 karagūstekņu un vairāki simti bērnu.” Kāpēc tā melot? Es nevaru aptīt savu galvu… Tomēr tie ir tikai ziedi. Daži Latvijas politiķi pat ierosināja Salaspils memoriālu nojaukt kā “pārāk drūmu” un ierīkot tur… puķu dobes. Neko nekomentēšu, te psihiatram jāizvērtē viņu rīcība.

Aukstums nedaudz sasaldē Salaspils pieminekļus – rasa uz ziedu ziedlapiņām pārtop ledus kristālos: pavasaris Latvijā iestājas negribīgi. Savulaik viens poļu žurnālists man teica: “Drīz mēs dzirdēsim, ka Otro pasaules karu sāka Padomju Savienība un vācieši bija kulturāli cilvēki.” Nacisma attaisnošana jau notiek mūsu acu priekšā. Par laimi, joprojām ir dzīvi notikumu aculiecinieki, kuri var to atspēkot. Bet, kad viņu vairs nav, paliek tikai meli. Sliktāk par to, kas plaukst Latvijā ap Salaspils bērnu kapiem.

c) Zotovs

Avots: vk.com