Kuriozi, ka Ivetas Ratinikas jautājumi pazuda, tiklīdz viņa kļuva atbildīga…

Problēma ir tā, ka, balstoties uz politiskiem apsvērumiem, mēs cenšamies īstenot trīs globālas, dažkārt viena otru izslēdzošas reformas.
1. Pirmkārt, mainīt izglītības saturu
2. Otrkārt, nomainiet mācību valodu
3. Un treškārt – histēriski mainīt skolu tīklu
Neiedziļinoties, vai tiem, kas tagad mācās internātskolās, būs kur iet, vai būs kas bērnus no ciemiem vest uz lielākām pilsētām, kur paliks skolas..
Ja šajā situācijā arī sakām, ka sākot ar X datumu visiem būs ne tikai jārunā, bet arī jāmācās latviešu valoda, man ir jautājums:
a) ar kādiem līdzekļiem
b) ar kādu metodi
c) izmantojot kādus mācību materiālus
d) kādam nolūkam utt., utt.

Jau pirms vairākiem gadiem centralizētais eksāmens latviešu valodā tika vienkāršots, lai pierādītu, ka mēs veiksmīgi integrējamies. Visa literatūra no turienes pazuda, un palika tikai teksta funkcionālā analīze. Un tajā pašā laikā tas joprojām nepadodas cittautiešu vai krievu skolēniem tiktāl, lai varētu teikt, ka mēs labi zinām latviešu valodu 12. klases beigās.

Un tagad sākas jauns cirks. Iedomāsimies kultūrzinību skolotāju Anatoliju, kurš runā latviešu valodā sarunvalodas līmenī, bet kuram tagad būs jāsniedz savs priekšmets latviešu valodā, pieļauju, ka Anatolijs ar laiku to spēs. Bet kā tas izdosies Irinai, kura, piemēram, māca fiziku? Vēstures skolotājam, kuram bez sagatavošanās jāpaskaidro sarežģīti novecojuši vārdi?
Šadurskis, kurš grib sēdēt savā krēslā, par šīm lietām nedomā.

Ko visi saprot ar vārdiem “pakāpeniska pāreja”? Manuprāt, Šadurskis aizmirsa, ka pērn Latvijā lielākā daļa vidusskolu bija akreditētas uz sešiem gadiem, kas nozīmēja, ka bija skaidrs, kādus priekšmetus un kādā valodā turpmākos sešus gadus apgūs. Un tagad viss mainās. Tas nozīmē jaunu akreditāciju (…)
Mācību valodas maiņa nav sinhronizēta ar izglītības satura maiņu. Faktiski jaunu programmu testēšana sākās 100 skolās. Lielākajai daļai priekšmetu pat paraugprogrammas nav gatavas, proti, visu pirmo semestri imitēja jauna izglītības satura testēšanu.

Ir divi globāli “pētījumi”, kas atbalsta visu.
1. Skolu tīkla pētījums, kurā tiek ņemts vērā tikai nobraukums, bet nekādā gadījumā ne skolu kvalitāte, mācībspēki utt.
2. Un kā skolotāju vecums ir saistīts ar pasniegšanas kvalitāti, no kā tiek secināts, ka jo vecāki skolotāji, jo dumjāki ir viņu skolēni.
Kā jūs saprotat, abi pētījumi ir ļoti zinātniski, bet labi, sociologiem arī vajag izklaidēties…
Attiecīgi mazākumtautību skolas skolotājam, lai mācītu vismaz zīmēšanu un kurš zina latviešu valodu sarunvalodas līmenī, ir nepieciešami ļoti nopietni latviešu valodas kursi (ļoti nopietni) un jāiepazīstas ar jaunu pieeju mācību saturam. izglītība, kas šobrīd ir DZIESMA, nevis metodika, un neviens no šīs pieejas autoriem pašiem savu pieeju nav apguvis.

…Iespējams, ka sistēma ir jāmaina, bet vienīgais veids, kā to šajos apstākļos var izdarīt, ir PRIMITIVIZĒT izglītības saturu. Ko tas nozīmē? To, ka mazākumtautību skolā mācošs bērns, kurš pēc skolas vēlas turpināt mācīties Latvijā tajos pašos priekšmetos, tos var pat saprast, bet leksiski viņš nevarēs runāt latviski par tēmām, kas saistītas ar šīm zinātnēm.
Šī reforma radīs labus izpildītājus, bet šausmīgus akadēmiskos speciālistus.

Es jums pastāstīšu, kāda ir statistika par skolotājiem Rīgā. Pirms diviem mēnešiem Rīgā trūka 40 latviešu valodas skolotāju, no tiem 30 latviešu skolām! Un mēs to nesakām citos priekšmetos, tikai latviešu valodā. Bērnudārzos ir vairāk nekā 100 brīvu vietu…
Tātad, kas man jādara?
Izlemiet, kādas ir mūsu prioritātes – ēku apkure vai skolotāji?
… Ja vēlaties īstenot kādu projektu, sāciet ar apmācību tiem, kas praktiski realizēs šo projektu.
Piemērs no Rīgas domes prakses. Valodu kursiem, kas ļaus apmācīt 300 skolotājus, atvēlēti 30 tūkstoši, Jaungada egļu ceļam – 70 tūkstoši, un tas ir tikai loģistikai… Tad rodas jautājums, kādas ir mūsu prioritātes? Skolotāji vai Ziemassvētku eglītes?

Vai tiešām mūsu valstī ir tik briesmīgi, ka skolotājiem par piedalīšanos diskusijās draud sankcijas?…
Varu precizēt kolēģim, kurš par tādām lietām nav dzirdējis – ir tāda izglītības kvalitātes inspekcija, organizācija, kas biedē jebkuru skolotāju, vairāk nekā VID (nodokļu inspekcija) un KNAB (Korupcijas apkarošanas birojs) kopā. Jebkurš var uzrakstīt jebko par jebkuru – pat nelasīt to dzejoli… un pat ja latviešu skolās skolotājiem bija problēmas pāris lieko vārdu dēļ, tad var iedomāties, ka kādā mazākumtautību skolā, Rīgā, kurā četrdesmit “Papildu” vidusskolās (kā nemitīgi atgādina Šadurskis) skolotājs vienkārši baidās pavērt muti…
Kāpēc tikai pieci līdz desmit skolotāji no visas valsts runā par izglītības saturu, jo visi pārējie vienkārši ir iebiedēti panikas stāvoklī. Jo būs spiediens no direktora puses, jo direktoram ir iespēja noņemt stundas, attiecīgi samazināt algas un attiecīgi samazināt dzīves līmeni…

Problēma ir tā, ka vienīgais veids, kā viņi grasās iegūt naudu reformām, ir brutāla reorganizācija. Piemēram, Latgalē ir divdesmit viena “liekā” vidusskola, tās ir tikai vidusskolas, mēs neņemam pamatskolas un vidusskolas. Arī visas internātskolas ir liekas. Ko nozīmē “papildu” internātskola ciematā? Tas nozīmē, ka lielākā daļa šo pusaudžu paliks bez vidējās izglītības, jo viņi vienkārši fiziski nevar nokļūt skolā.

Kopumā izskatās tā – mainīsim visu un tad jau redzēs, kas būs.

Pilns ManaBalss.lv 20.11.17 rīkotās diskusijas ieraksts par tēmu Bilingvālā izglītība Latvijas skolās? pieejams saitē: https://youtu.be/mnNSLpukkV4