Laikraksts, kas dzīvi apgrieza kājām gaisā ŠODIEN, KĀ VIENMĒR 28. MARTĀ, MĒS SVINĒM DZIMŠANAS DIENU…

Laikraksts, kas izmainīja dzīvi ŠODIEN, KĀ VIENMĒR 28. MARTĀ, MĒS SVINĒM MŪSU ALMA MATER – PADOMJU JAUNATNES APRĪZES DZIMŠANAS DIENU Joprojām turpinājās karš, vietām nomalē dārdēja sprādzieni, “mežabrāļi” naktīs palaida viensētās, Latvijas jaunatnes avīzes lappusēs tika apspriesti Latvijas galvaspilsētas rekonstrukcijas plāni. Laikraksta pirmie korespondenti bija nesenie frontes karavīri Pjotrs Belovs, Boriss Kuņajevs, Jakova motelis, Mihails Afremovičs… Kā vēsta redakcijas leģenda, viņi komandējumos braukājuši apkārt ar ložmetējiem un rakstījuši piezīmes uz komandiera ādas planšetdatoriem. Ārpus Latvijas avīze kļuva pazīstama “atkušņa” laikā, 60. gados “Padomju Jaunatnē” iznāca Andrejs Vozņesenskis, Jevgeņijs Jevtušenko, Solomons Volkovs un daudzi citi. 1967. gada jūnijā daļēji slēgtu autorvakaru Rīgā sarīkoja Jevgeņijs Jevtušenko, kurš Latvijā ieradās ar Maskavas Drāmas teātri uz Malaya Bronnaya un uzvedumu pēc viņa poēmas “Bratskaja HES”. Uz opozīcijas dzejnieka vakaru atnākušajiem SM žurnālistiem izdevās viņu pierunāt publicēt krievu Molodežkas lappusēs (joprojām iznāca jaunatnes avīze latviešu valodā) kopā ar paša sarakstīto priekšvārdu viņa jauno dzejoli Vēršu cīņas. “… uzrakstīju dzejoli “Corrida”, ko piedāvāju “Padomju jaunatnes” lasītājiem. Tajā vēlējos paust savu protestu pret filozofiju “Cilvēks ir ienaidnieks cilvēkam”, protestu pret cilvēku iesaistīšanu asiņainā spēlē, protestu pret apceri no tribīnēm dzīvē, protestu pret mēģinājumiem mākslīgi piesegt asinis, kas vēl nav izžuvušas Spānijā pēc pilsoņu kara. E. Jevtušenko. Šī bija šī dzejoļa pati pirmā publikācija padomju presē, un tā parādījās kopā ar “Atkušņa” galvenā teksta autora autogrāfu 1967. gada 28. jūnijā laikrakstā “Padomju Jaunatne” Latvijā … Sāka žurnālists Pjotrs. strādājot “padomju jaunatnē” un pirms aiziešanas no PSRS Veils, kurš vēlāk kļuva par ASV pazīstamu rakstnieku, daudzu literāro balvu ieguvēju, vairāku grāmatu, tostarp Krievijā izdotu, autoru. Gadu gaitā Molodežkas lapās publicējās vadošie rakstnieki un publicisti, tostarp Hercs Franks, Hermanis Brauns, Boriss Ļvovs-Anokhins, Valērijs Starodubcevs (vēlāk – Maskavas Sovremennik teātra direktors) un daudzi citi. 1975. gadā pēc laikraksta SM iniciatīvas Rīgā tika atvērts džeza klubs, un nākamajā gadā savu gandrīz 20 gadus ilgo vēsturi aizsāka slavenais džeza festivāls “Rhythms of Summer”. Latviešu laikraksts New-York Times rakstīja: “80. gados padomju džezā bija divas izcilas parādības: Vjačeslava Ganeļina trio un kritiķu aptaujas – “All Stars” Latvijas laikrakstā “Padomju Jaunatne”. Šīs aptaujas pārpublicēja Savienības republiku laikraksti. , TASS, Centrālā televīzija un … Radio Brīvība.SM žurnālists Jevgeņijs Margolins, kurš ilgus gadus vadīja laikraksta vēstuļu nodaļu un vadīja OCA humora sleju, 80. gados kopā ar kulta perestroikas režisoru Juri Podnieku kļuva par vienu no līdzautori pārmaiņu laiku zīmīgajai filmai “Vai viegli būt jaunam?”, kuru PSRS noskatījās 28 miljoni skatītāju 1988. Jūrmalas tikšanās tenisa kortos latviešu žurnālists Aleksandrs Olbiks un Padomju politiķis Boriss Jeļcins, kurš atpūtās kūrorta sanatorijā “Rīgas līcis”. Tas bija topošā pirmā Krievijas prezidenta pilnīgas informācijas blokādes laiks. Klusēšanas sazvērestība Latvijā tika pārtraukta 1988. gada 4. augustā. Šajā dienā divos Latvijas laikrakstos vienlaikus – Padomju Jaunatnē un vietējā mazajā nedēļas laikrakstā Jūrmala – tika publicēta apjomīga atklāta intervija ar B. N. Jeļcinu. Nākamajā dienā visā Savienībā sākās īstas Latvijas Molodežkas svaigā numura medības ar Jeļcina portretu pirmajā lapā. Laikraksts tika burtiski saplēsts no rokām, tika kopēts un lasīts līdz caurumiem … Neviens no lasītājiem neuzzināja, kāds bija visgrūtākais spiediens no LKP CK abiem galvenajiem redaktoriem. – Aleksandram Bļinovam (SM) un Aivaram Baumanim (Jūrmala), viņiem draudēja atlaišana un avīžu slēgšana. Glavlitas cenzors atteicās likt lapā savu parakstu. Un tad “Padomju Jaunatnes” redaktoram Bļinovam izdevās paveikt gandrīz neiespējamo: viņš pats parakstījās uz šo lapu, pierunādams tipogrāfiju iespiest avīzi bez cenzūras zīmoga… 1988. gadā latviešu “Molodežka” iznāca ar a. tirāža 221 tūkstotis eksemplāru un tika izplatīts visā Padomju Savienībā. Tas bija vienīgais republikas dienas laikraksts, kura abonēšana PSRS bija ierobežota. Interviju ar Jeļcinu pārpublicēja vairāk nekā 150 sabiedroto laikraksti, žurnāli, biļeteni, publikāciju stāstīja arī “ienaidnieku” balsis. Aleksandrs Bļinovs, viens no cienījamākajiem un pazīstamākajiem žurnālistiem Latvijā, Padomju Jaunatnes redakciju vadīja no 1983. līdz 1997. gadam. Tieši viņa vadībā 90. gados latviešu laikraksts ieguva patiesi vissavienības slavu. Mūsdienās, kad vietējo dienas laikrakstu tirāža knapi pārsniedz desmit līdz divpadsmit tūkstošus, ir grūti noticēt, ka tikai pirms ceturtdaļgadsimta 1990. gadā Molodežkas kopējā tirāža sasniedza 850 000 (!) eksemplāru, tikai šī gada abonements bija. līdz 745 tūkstošiem eksemplāru. Divas trešdaļas tirāžas izgāja ārpus Latvijas Republikas robežām, neskatoties uz to, ka Rīgas “SM” abonements bija ierobežots. Kopš 1991. gada laikraksts sāka iznākt ar nosaukumu “SM”, vēlāk – “SM-šodien”, bet tas joprojām palika populārs Latvijas krievu izdevums … Kopš 1999. gada 26. jūlija Latvijas dienas krievu laikraksts ir publicēts, pamatojoties uz “SM” – ” Vesti-today”, kuru šodien pamatoti uzskata par Molodežkas mazmeitu. Un tas nozīmē, ka avīze dzīvo, dzīve turpinās! Kāds bija noslēpums tik neticamiem, gandrīz fantastiskiem krievu laikraksta panākumiem Latvijā? Šo jautājumu bieži uzdod mums, bijušajiem “jauniešiem”, kuriem tajos gados palaimējās strādāt šajā teju par leģendu kļuvušajā izdevumā. SM galvenais redaktors Aleksandrs Bļinovs priekšvārdā atmiņu krājumam par Molodežku rakstīja: “Laikraksts vienmēr ir bijis spēcīgs ar savu pildspalvu dusmām, kaisli un vēlmi padarīt dzīvi interesantāku. Respektējot tradīcijas, mēģinājām izveidot kaut ko savu. Dažkārt izdevās… Mūsu profesija ir gaiša un melna, prestiža un dīvaina. Katrs izvēlas savu malu. Patiešām, Latvijas “Molodežka” ir izaudzinājusi veselu plejādi spilgtu talantīgu žurnālistu, kas kļuvuši par pazīstamiem publicistiem un rakstniekiem. Tā bija unikāla mūsdienu krievu žurnālistikas skola Latvijā. “Molodezhka” “bērni” šodien dzīvo un strādā radošajā jomā daudzās pasaules valstīs, viņi atrodas gan tuvajā Krievijā, gan tālajā Amerikā. Daudzi ir kļuvuši par populārām personībām, pazīstamiem politiķiem, lieliem izdevējiem. Un cik augstu pacēlās bijušais Rīgas Molodežkas žurnālists Pāvels Muhortovs – vārda tiešā nozīmē? 1992. gadā, nokārtojis visus testus un pārbaudes, viņš tika uzņemts PSRS kosmonautu detaļā ar numuru 152! Bet tas ir tas pats Pasha Mukhortovs, kurš no “SM” lapām atklāja pasaulei noslēpumaino “M-debesu trīsstūri” ar tā noslēpumainajiem ārpuszemes civilizāciju iemītniekiem. Viņa reportāžu sērija “SM” no tālā Permas apgabala burtiski uzspridzināja valsti 1989. gada vasarā… Tagad rīdzinieku slavinātajā Urālu ciematā Moļebkā ir pat piemineklis – nē, ne kādam žurnālists! – bet neidentificētam citu pasauļu pārstāvim. Gandrīz 20 gadus bijušais SM korespondents Aleksandrs Etmans dzīvo Amerikā, tagad galvenais redaktors un dibinātājs diviem Krievijas laikrakstiem Čikāgā – Novy Svet un Subbota Plus, kā arī radio krievu valodā – Osa. Pēc viņa stingrās pārliecības, titulam “padomju jaunatnes žurnālists” nav prefiksa “bijušais”. Tas jau ir uz visiem laikiem. “Es atceros, kam un kam esmu visu parādā, un vienmēr ar lepnumu uzsveru, ka piederu padomju jaunatnei,” atklājot izstādi SM-70, sacīja Aleksandrs. – Un mūsu avīzi pazīst un atceras cilvēki, kuri Amerikā ieradās no dažādām PSRS un Krievijas pilsētām. Un daudzi no viņiem pat bija mūsu abonenti. Visbiežāk tā bija brīvdienu romantika: viņi atbrauca uz Jūrmalu atpūsties un iemīlējās avīzē, tas ir, pie mums… Gribu teikt, ka man jūs ļoti pietrūka un turpinu ilgoties! Tu esi mana jaunība un jaunība. Es vienmēr esmu vēlējies šeit ierasties un nākt bieži. Pirmo reizi – pusotru gadu pēc aizbraukšanas. Man vēl nebija pat ASV uzturēšanās atļaujas. Es devos ar bēgļa apliecību pases vietā. Čikāgas lidostā mani oficiāli brīdināja, ka ārkārtas situācijā štati nerīkosies, lai mani glābtu. Šodien laiki mainījušies – esam aizsargāti: kā zināms, dažas nedēļas pirms mēs ar sievu ieradāmies Molodežkas jubilejā, uz Rīgu tika nosūtīti amerikāņu tanki Abrams, kā arī kājnieku kaujas mašīnas Bradley un helikopteri Blackhawks. 1989. gada rudenī nevarēju iedomāties, ka to visu teikšu bijušajā dzelzceļnieku klubā, kas pārtaps par Maskavas namu kādā NATO dalībvalstī. Un 1979. gada vasarā redaktora vietnieks Vladimirs Stešenko, īsi nopētījis mani redakcijas gaitenī un, acīmredzot, vadoties pēc kaut kā, kas iekrita acīs, aizveda mani taisni pie Viktora Markoviča Rezņika-Martova. Starp citu, par šo uzreiz un noslēdzot ebreju tēmu, es atzīmēšu Molodežkas vadības un kuratoru ārkārtējo, kas robežojas ar muldēšanu, liberālismu un toleranci pret Toras ļaudīm (īpaši ņemot vērā to cilvēku skaitu, kuri bija izgāzuši tajā laikā). Tikai “SM” tā saucamās “stagnācijas” gados uz redaktora galda varēja gulēt nepretenciozi parakstītas kritisku materiālu korektūras lapas – Etmans, Feldmanis, Roitmans. Un Andrejs Jevgeņevičs Vasiļenoks (“SM” redaktors -) tajā nesaskatīja nekādu cionistu sazvērestību. Tautu draudzības ordeņa kavalieris vienkārši pamāja ar galvu, pasmaidīja, miermīlīgi teica: “Dēpļi” un parakstījās: “Aleksandrovs, Borisovs un Jakovļevs.” Ja es nebūtu nonācis Rēzņika-Meistara rokās, ja pirmais materiāls, ko uzrakstīju par Kišas ezera ūdeņu apskalotajiem tolaik eksotiskā vindsērfinga laimīgajiem pārstāvjiem un ar neizdzēšamo plēnes dubļiem apšļakstītajiem skumjiem motobolistiem, nebūtu viņam noderējis gultasveļa sviestmaizēm, ja viņš nebūtu iekosts no šīm sviestmaizēm un automātiski neuzmestu skatienu uz līnijām, kas parādījās zem tām, tad mana dzīve būtu izvērtusies savādāk un es jūtos neomulīgi, kad par to domāju. “Padomju Jaunatne” – man patiesi alma mater, barojoša māte. Gandrīz ceturtdaļgadsimtu Amerikā profesija, ko ieguvu nevis universitātē, bet šeit – redakcijā, baro mani un manu ģimeni. To pašu varētu teikt Andrjuša Mironovs, kurš mūsu izdevniecībā strādā jau 22 gadus, kurš, starp citu, visiem sūta sveicienus. Mēs tur saglabājam “SM” atmosfēru. Par to pašu runājām vēl janvārī Berlīnē ar Borisu Semenoviču Feldmani (bijušais rīdzinieks, “Jaunatne”, tagad izdevniecības “Krievu Vācija. Krievu Berlīne” vadītājs – A. B.), kurš pirms ceļa gājām uz restorānu, pat ļāva man kādu laiku pasēdēt viņa redakcijas krēslā. Tajā pašā laikā viņš paskatījās uz mani ar kaut kādu dīvainu vērtējošu skatienu un, man šķita, nedaudz greizsirdīgi pārvietojās no kājas uz kāju. Varbūt viņš atcerējās sadursmes par laikrakstu telpu starp sporta un lauksaimniecības departamentiem. Bet drīzāk es izskatījos diezgan labi viņa krēslā. Mēs pavadījām brīnišķīgu vakaru, atceroties jaunības pasakas. No karstuma, ko mēs izstarojām, ledus glāzēs izkusa. Slovēņu viesmīlis, būdams pārliecināts, ka ir klāt ģimenes salidojumā, noslaucīja asaras un puņķus ar zīda tauriņu. Mēs ar Borisu nevarējām šķirties. Aizkustināta, jau atgriezusies Čikāgā, uzrakstīju viņam: “Dārgais Borja! Ja “Krievu Berlīnei” vajag sasodīti talantīgu un salīdzinoši lētu pašu korespondentu uz ASV, tad esmu jūsu rīcībā. Ja NĒ, lūdzu, nometiet Dimkina telefonu – mums viņam ir biznesa priekšlikums. Atbilde nāca uzreiz, citēšu: “49-30-215-8690”. Un arī tas ir “Molodežkas” gars… Mums visiem ir ārkārtīgi paveicies, jo “Padomju Jaunatne” ir žurnālistikas Hārvarda. Tie nav tikai vārdi: ceturtdaļgadsimtu es tur esmu pieņēmis darbā daudz cilvēku – un es pat nerunāju par žurnālistikas fakultāšu absolventiem, es runāju par profesionāļiem no galvaspilsētas, it kā. “Molodezhka” līmenis ir nepārspējams. Viņus visus nācās pārkvalificēt pēc A. Bļinova, V. Rezņika-Martova, V. Stešenko, R. Bakalova metodēm… Un mums pietika tikai noturēt “SM” latiņu, lai pārdzīvotu visas 2010. gadā izdotās Krievijas avīzes. Amerika pirms mums.” (Fragmenti no A. Berezovskas raksta, kas datēts ar 2015. gadu, žurnāls Russkiy Mir. FOTO – no autores arhīva)

Source

Līdzīgās publikācijas:

Būs interesanti. Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at… PATIESĪBA PAR NATO : NACISTU TERORISTU ORGANIZĀCIJU. Un kas īsti ir NATO? … Svētais datums: Latvijas krievu kopiena gatavojas svinēt Uzvaras dienu | Raksti Kā padomju vara uzvarēja Maskavas kaujā Lucernā, Šveicē