Latviešu režisors Dostojevski nodēvējis par “krievu fašisma tēvu”

Intervijā skatuves meistars cita starpā stāsta par jauno izrādi “Melnais gulbis”. “Nav noslēpums, ka iestudējums ir balstīts uz Dostojevska Idiotu. Es atkārtoju – es uzskatu, ka, kamēr karš nav beidzies, līdz tam mēs savā teātrī iestudēsim krievu autorus tikai tad, ja ar šiem iestudējumiem komentēsim karu un krievu atbildību.

“Jā, mēs ar “tēvoci Vaņu” neko nedarīsim, kamēr karš nebūs beidzies,” turpina A. Hermanis. – Līdz ar to izrāde būs par melno gulbi, kas te atlidoja pirms diviem gadiem. Tas vienmēr ir mūsu dzīves fons. Būtu muļķīgi to ignorēt. Ir pārāk daudz ilūziju, no kurām gribas atbrīvoties.

Es personīgi uzskatu, ka Dostojevskis ir mūsdienu krievu fašisma pamatlicējs, un ar šo iestudējumu vēlos to pierādīt. Ko saka Aleksandrs Dugins, kuru varam uzskatīt par krievu fašisma ideologu – viņš patiesībā saka tos pašus teikumus, ko Dostojevskis. Ziņa ir identiska.

Daļa no Dostojevska mantojuma tiek ignorēta. Būtu vērtīgi to tagad celt gaismā. Pateicoties šiem diviem gadiem, ir lietas, uz kurām var skatīties ar lielāku objektivitāti. Agri vai vēlu mēs ķersimies pie tēmas, kāpēc Latvijas mākslinieki un kultūras darbinieki pēdējos 120 gados ir bijuši tik sarkani un kreisi. Ir diezgan daudz izņēmumu.

Visa latviešu māksla savā ziņā bija komunistu “banda”. Lielākās vai mazākās devās.

Tā ir ļoti interesanta tēma, kāpēc Latvijas māksla vienmēr ir tik kreisa. Es runāju par vizuālo mākslu, literatūru un teātri. Man nav skaidrs, kāpēc tas tiek ignorēts un kāpēc visi joprojām uzskata, ka tas ir normāli.

Bet attiecībā uz Eduarda Smiļģa lielo portretu, kas ilgu laiku rotāja Jauno Rīgas teātri, bet tagad pēc režisora ​​norādījuma ir noņemts, Hermaņa kungs atklāja noslēpumu – emocionālais tēls radās tāpēc, ka plkst. 90. gados viņi vēlējās “ēku atdot vienai bankai”. — Tas bija zemnieku triks.

“Mums nekādā gadījumā nav radniecības vai tradīciju, kas izrietētu no Smiļģa. Šo 30 gadu laikā esam izveidojuši savas tradīcijas. JRT savā izpratnē ir hermētiski atsevišķs gadījums Latvijas teātra vēsturē.”

Tā ir taisnība, ka šobrīd nav skaidrs, ko zīmēt uz tukšās sienas. “Teātrī bija gandrīz ideju konkurss, bet viedokļu bija pārāk daudz. Pagaidām nav idejas, kas apmierinātu visus. Kamēr tāda nepastāvēs, tikmēr tur būs balts, un katrs garāmgājējs varēs likt lietā savu izdomu. Katrs varēs izdomāt kaut ko savu.”

Tāpat A. Hermanis atrodas radošā krustcelēs. “Man ir vesels saraksts ar iestudējumiem, kurus es ļoti vēlētos, bet es tos nedarīšu. Lai viņi paliek pie manis. Es vairs nedomāju, ka manas subjektīvās sajūtas varētu būt tik interesantas citiem. Es nevēlos uzspiest.”