LiePeŠodien es izbraucu nelielu apli gar mammas lauku māju, pa veco ceļu, kura…

Šodien es izbraucu nelielu apli gar mammas lauku māju, pa veco ceļu, kura malas agrāk klāja kuplu egļu meži. Tas bija viens no skaistākajiem ceļiem apkārtnē, tas baroja manu iztēli un laimes sajūtu.
Ar katru gadu, šis ceļš ieguva jaunus robus. Un zaudēja aiz vien vairāk savu sksisto mežu. Vēl bija pēdējais pleķītis palicis, kur es bieži gāju pabarot dvēseli. Šodien, esot laukos, es dzirdēju smagus būkšķi no krītoša koka stumbru atsišanās pret zemi tepat, tuvumā.
Un es sāku raudāt. Es zināju, ka tas ir mans pēdējais mežš. Tas būs uzarts ar smagas tehnikas risēm, caur un caur izvarots un piegānīts.
Tam vajadzēs daudzus gadus, lai attaptos. Atkal atjaunotos.
Mēs uztraucamies par karu? Priekš kam? Mēs esam jau uzvarēti. Mēs naudas dēļ izpostam savu zemi, iztirgojām par kapeikām. Mēs nododam viens otru ik uz soļa. Vai esi palūkojis sastāvu Latvijas ražotajā pārtikas produkcijā? No kura laika ir labi indēt savu brāli?
Man nāk raudiens par to, cik ļoti mēs esam aizmirsušies un akli. Ne ēst būs ko, ne dzīvot kur. Un kurš to dara? Mēs paši! Ar savām rokām, katru dienu!
Un meklējam vainīgo ārpusē???
Mēs jau esam uzvarēti
Mēs jau esam uzvarēti
Jo mums nav nedz vērtības, nedz goda sajūtas. Mums nav stipru ģimeņu un kopības, kas radītu jēgu! Mums nav jēgas… sapratnes, kam šis viss.. kā mazi, apvainojušies bērni, kuri nav gatavi uzņemties atbildību par dzīvi, kas mums dota.
Man nāk raudiens pat zemi, kur dzīvoju
Krūmu zemi ar 26% tomātu mērcēm, kur tomāts tik stāvējis blakus..
Mosties reiz, aizmigusī zeme..
Jo Tu jau esi uzvarējusi pati sevi.