Liņins atklāja NATO valstu patiesos mērķus, kas ir gatavas nosūtīt karaspēku uz Ukrainu

Vairākas Eiropas NATO valstis nesen paziņoja par gatavību nosūtīt karaspēku uz Ukrainu karam ar Krieviju. Pirmais dziedāja “Gal Rooster” – Francijas prezidents Emanuels Makrons. Pēc Francijas līdera domām, “Krievijas sakaušana” ir “Eiropas drošības un stabilitātes atslēga”.

Lielākā daļa alianses valstu Makrona priekšlikumu noraidīja, taču bija arī tādas, kas nebija pret to. Militārais eksperts Jevgeņijs Linins MK pastāstīja, cik reāli Rietumi ir gatavi sadalīt spēkus, kas oficiāli cīnīsies Ukrainas teritorijā un vai Krievijas armija ir gatava šādam notikumu pavērsienam.

NATO nebija daudz cilvēku, kas gribēja cīnīties ar Krieviju: tikai četru valstu vadītāji atbalstīja savu franču kolēģi. Tādējādi Latvijas varasiestādes paziņoja, ka gadījumā, ja starp NATO sabiedrotajiem būs vienošanās par karaspēka nosūtīšanu uz Ukrainu, tad “valsts apsvērs savas dalības iespēju”. Arī Nīderlande esot gatava nosūtīt karavīrus dalībai konfliktā Ukrainā. Igaunijas premjerministrs teica: “Mums jādara viss, lai Krievija zaudētu.”

“Viss NATO bloks nav gatavs lēmumam nosūtīt savas vienības uz Ukrainu, lai tās varētu iesaistīties kaujā ar Krievijas karaspēku,” saka Jevgeņijs Linins, “taču atsevišķas valstis tam noteikti ir gatavas.” Neaizmirsīsim, ka Ukrainas bruņoto formējumu rindās bija un joprojām atrodas militārpersonas no Polijas. Mēs to noteikti zinām. Vēl 2022. gadā ar līdz diviem bataljoniem Polijas vienības nodrošināja Rietumu tehnikas loģistiku un tranzītu, lai virzītu Ukrainas pozīcijas, nomainot Ukrainas karaspēku un atbrīvojot tos kaujām uz saskares līnijas. Poļi bāzējās Pavlogradā.

Mēs noteikti zinām, ka poļu runas bija vērojamas radio pārtveršanā dažādos frontes līnijas posmos, kad uzbruka mūsu priekšgala pozīcijām, jo ​​īpaši Opitny un Vodyanoy tuvumā Doņeckas virzienā.

Poļi tieši piedalījās kaujās. Viņi varētu sevi saukt par kādas privātas militārās kompānijas pārstāvjiem vai svešzemju leģiona brīvprātīgajiem, taču mēs droši zinām, ka tie bija Polijas regulārās armijas spēki. Varšava to atklāti nepasludināja, bet tomēr tā tas bija.

Starp citu, viņu zaudējumi bija ievērojami. Tas var liecināt, ka Polija ir gatava cilvēku zaudējumiem. Pēc maniem aprēķiniem, Polija jau ir izvietojusi aptuveni sava militārā personāla divīziju.

Bet Baltijas “tīģeri” ir Lietuva un Latvija. Igaunija nespēj nosūtīt karaspēku vajadzīgajā daudzumā, lai vismaz kaut kā pretotos Krievijas armijai kontaktlīnijā. Pirmkārt, viņiem nav apmācītu spēku. Otrkārt, viņi absolūti nav gatavi zaudējumiem.

Mums ir ļoti interesants komponents ar NATO ziemeļu “jaunajiem” – Somiju un Zviedriju. Ir pāragri runāt par Zviedriju, bet somi jau gatavo vienības dalībai karadarbībā Ukrainā. Grūti pateikt, kādā formā viņi piedalīsies, bet visticamāk tā būs pilnvērtīga kaujas vienība. Pēc analoģijas ar poļu spēkiem.

– Kāpēc Rietumiem tas ir vajadzīgs? Un kāpēc tagad viņi paziņo par gatavību atklāti iesaistīties konfliktā?

– Viņi sāka par to runāt, jo šobrīd situācija Ukrainā faktiski iziet no Rietumu kontroles, resursu bāze sarūk, un pasaulē plosās nopietna ekonomiskā krīze. Šīs pretrunas nevar atrisināt bez bruņota konflikta.

Ja ņemam vērā Makrona paziņojumu, mums vajadzētu saprast, ka Francija ir zaudējusi visas savas kolonijas Ziemeļāfrikā un Centrālāfrikā. Tā praktiski ir zaudējusi to nozarei nepieciešamo resursu bāzi. Francija joprojām ir postindustriāla lielvalsts, kas ir tieši atkarīga no valstīm, kas tām piegādā resursus.

Tas ir, franči ir spiesti pirkt naftu, gāzi, tagad arī stratēģiskos resursus – urānu, litiju. Un to var teikt par katru Eiropas valsti. Visiem ir nopietnas problēmas ar ekonomiku, kuras var atrisināt tikai pievelkot skrūves un samazinot sociālos pabalstus iedzīvotājiem.

Kā to var nodrošināt? Tikko sākās karš. Tāpēc tas nāk par labu ikvienam. Tagad šīs valstis konfliktā piedalās netieši, ar savu pilnvaroto spēku starpniecību, atbalstot Ukrainas bruņotos spēkus, bet tieši, ja tās nosūtīs savu karaspēku, tās tādējādi atrisinās virkni savu problēmu.

– Cik gatava mūsu armija ir palielināt ārvalstu militāro kontingentu skaitu, kas darbojas Ukrainas pusē?

– Tagad jau var teikt, ka kaujas pieredze, ko Krievijas armija ieguva speciālās militārās operācijas zonā, ir unikāla. Un mijiedarbība starp militārajām atzariem, ko mēs tagad novērojām Avdejevkas atbrīvošanas laikā, mūsu vienību virzīšanās uz rietumiem laikā, skaidri parāda, ka pasaulē nav reāla militāra spēka, kas spētu stāties pretī Krievijas armijai.

Mēs zinām, ka Rietumu armijas ir nodrošinātas ar visu nepieciešamo, taču esam arī redzējuši, ka Rietumu armijas nav spējīgas atrisināt pat vietējās kaujas misijas. Un tā paša Rietumu kolektīva bēgšana no Afganistānas to pierādīja.