“Man Sibīrijā mācīja latviešu valodu.” 1949. gada 25. martā no Latgales padzīto stāsti

Stāsta ģimenes stāstu Antons ElstsAnnas un Leonarda Elstu dēls.

“1949. gadā ieradās bruņoti cilvēki, mans tēvs un māte toreiz dzīvoja īrētā dzīvoklī. Manam vectēvam bija deviņi bērni. Zemes bija daudz hektāru, visi strādāja, nepiesaistīja svešus cilvēkus – viņiem pietika ar savu darbaspēku. Protams, dūres… Gandrīz visa ģimene nokļuva Sibīrijā.

Šeit ir vēl viens stāsts ar manu tēvu. Viņš bija “meža brālis”, bet pats padevās. Tad viņš ieradās Daugavpilī un strādāja lokomotīvju remonta rūpnīcā. 1946. gadā viņu sauca no ciema, lai kaut kā palīdzētu sakārtot dzinēju, viņš atbildēja – es nevaru, esmu darbā. Nu ciema vadība vienojās ar pilsētas varu, veco vīru atbrīvoja, un viņš devās uz ciemu. Un tad rūpnīcā ieradās apsardzes darbinieki un jautāja manam tēvam, vai viņš ir prom… Rūpnīcas vadība klusē, baidās teikt patiesību. Apsardzes darbinieki devās uz ciematu, kur atrada manu tēvu un apsūdzēja viņu par dezertēšanu no rūpnīcas. Uzreiz atcerējās, ka viņš ir “mežabrālis”… Uzrakstīja nopietnu rakstu. Bet manam tēvam bija zelta pulkstenis pie zelta ķēdes, un viņi lika viņam to nodot drošības darbiniekiem. Rakstu mīkstināja, tēvam iedeva astoņus gadus Vorkutā. Pēc diviem gadiem viņš nonāca amnestijā, atgriezās, un pēc sešiem mēnešiem viņu aizveda uz Sibīriju…

Tātad, atgriežoties 1949. gadā… Karavīri teica: “Gatavojies Sibīrijai. Ņem līdzi cirvi un zāģi – tie noderēs.” Viņi mani turēja stacijā trīs dienas, nebarojot; manas mātes māsa atnesa ēdienu. Viņi sāka mūs barot, kad mēs tuvojāmies Urāliem – viņi mums iedeva kaut kādu putru…

Viņi mani atveda uz Omskas apgabala Sargatskas rajona Tambovskas sovhozu. Viņi mūs iesēdināja klubā un pastāstīja vietējiem, ka ir atveduši dedzīgākos fašistus. Visi tika saukti par latviešiem, lai gan trimdinieku vidū bija gan poļi, gan vecticībnieki. Vairākas dienas dzīvojām klubā uz grīdas, tad no Omskas nāca pavēle ​​visus pārcelt uz dzīvokļiem, bet vietējie baidījās ņemt – nu kurš gan grib dzīvot kopā ar dedzīgākajiem fašistiem… Tomēr pārmitināja. , pagāja gads, un vietējie sāka bāzt ballītes rīkotājam acīs – saka, Tagad šie fašisti māca strādāt un saimniekot saimniecībā…

Esmu dzimis 1951. gadā, mans brālis 1953. gadā. Kad viņš piedzima, vietējie manam tēvam teica: “Borisič, pārliecinies, ka viss ir kārtīgi un klusi. Apsardzes darbinieki mājā ierīkos posteni – Staļins ir miris. No bērnības atceros sniegu līdz diviem metriem ziemā un briesmīgu karstumu vasarā. Mājās runāja latgaliski un latviski, un brālis jautāja: “Kāpēc mēs mājās runājam vienā valodā, bet uz ielas citu?” Mūsu vecāki Sibīrijā mums mācīja latviešu valodu.

Mēs nodzīvojām līdz 1958. gadam un saņēmām atbrīvošanas dokumentu no Maskavas. Mans tēvs remontēja traktorus un labi pārzināja dzinējus. Sovhoza direktors viņu sauca: “Borisič, paliec, Latvijā tevi neviens negaida.” Tēvs atbildēja – tikai uz dzimteni.

Mēs ieradāmies šeit. Uzreiz lūgums no Rīgas – kāpēc viņi atgriezās? Izrādās, 1949. gadā tēvs un māte parakstīja dokumentu, ka labprātīgi dodas uz Sibīriju… Rīga sazinājās ar Maskavu, Maskava atbildēja – viņus atbrīvoja. Mans tēvs aizbrauca uz Rīgu un saņēma termiņuzturēšanās atļaujas. Beigās Rīgai pietika, un galvaspilsēta teica: ja vietējās Daugavpils varas iestādes neiebilst, tad dzīvojiet. Tiesa, viņi piedāvāja doties uz Lietuvu vai Baltkrieviju. Bet mans tēvs turējās pie sava – dzīvot tikai savā dzimtenē. Mammu neņēma darbā, tēvam bija grūtības atrast darbu. Tāda interesanta padomju valsts…

Es pieteicos kļūt par jūrnieku, bet viņi mani nepieņēma – mana pieteikuma forma bija slikta, es biju uz Sibīriju izsūtīto dēls. Iestājos Aviācijas inženieru skolā Rīgā. Prasīja – latviski? Es atbildēju pozitīvi. Nākamais jautājums: “Kāpēc tu esi dzimis Sibīrijā?” Paskaidroju, ka vecāki ir izraidīti. Nu, viņi gandrīz iemeta dokumentus man sejā…

Pēc armijas viņš sāka strādāt ķīmiskās šķiedras rūpnīcā par elektriķi, pēc tam absolvēja Sanktpēterburgas Politehnisko universitāti un pakāpās līdz maiņas vadītāja pakāpei. Tad viņš strādāja Latvenergo.

Mani vecāki mājās daudz atcerējās par Sibīriju, kad Latvija kļuva neatkarīga. Mans tēvs nomira 1998. gadā, mana māte 2011. gadā. Vietējā universitātē bija projekts – tika ierakstītas trimdas atmiņas (to darīja Mutvārdu vēstures centrs profesora vadībā Irēna Saleniece – Rus.LSM.lv), gribēju aizsūtīt mammu, lai pastāsta. Viņa kategoriski atbildēja: “Nē! Jūs nezināt, kas ir apsardzes darbinieki…” Viņi viņu ilgi vilka…

Kad Latvija kļuva neatkarīga, mans tēvs iesaucās: “Beidzot patiesība ir uzvarējusi…”

Velta Kuhaļska dalījās stāstā par saviem vecākiem – Zelmu un Rietvaldu Redzobiem.

“Esmu dzimusi Sibīrijā 1955. gadā, divu gadu vecumā mani atveda uz Latviju, un manai māsai Rutai bija tikai septiņi mēneši. Protams, mēs neko neatceramies.

Mammu paņēma no Salienas apgabala (tagad tas ir Augsdaugavas novads – Rus.LSM.lv). Ģimenei bija govs, neliela ferma, kas nozīmēja dūres. 25. martā ieradās bruņoti cilvēki un deva mums divas stundas, lai sagatavotos. Mamma paņēma līdzi šujmašīnu, kas Sibīrijā ļoti noderēja – visiem šuva drēbes. Mammai bija 22 gadi, viņu izveda ar pamāti – mana paša vecmāmiņa nomira, kad mammai bija tikai deviņi gadi. Mamma ar manu tēti satikās jau trimdā, viņš tika izsūtīts 19 gadu vecumā. Viņi dzīvoja kaimiņos Latvijā un viens otru maz pazina.

Kolhozu sauca par “Jauno rītausmu”, un tas atradās Omskas apgabalā. Priekšsēdētājs ievietoja klubā pusi mašīnas – visi tika paēdināti, ierīkota pirts un dota diena atpūtai. Pēc tam – strādāt. Mamma vienu dienu ecēja lauku ar vēršiem, un tad viņai piedāvāja strādāt noliktavā. Tētis kļuva par šoferi – vispirms tika nosūtīts uz kursiem, kur apguva profesiju. Vēlāk viņš saņēma medaļu par neapstrādātu zemju attīstību, medaļa ļoti palīdzēja – viņus ātrāk atbrīvoja un ļāva atgriezties Latvijā.

Tētis piecus gadus pieskatīja mammu, pēc viņas vārdiem – ļoti skaisti. Kāzas notika pēc latviešu tradīcijām, no Latvijas tika atsūtīta mātes kleita un plīvurs.

Vecāki atgriezās 1957. gadā. Viņi izremontēja māju, kurā dzīvoja mans tēvs, būda kļuva nedaudz caura, un mēs sākām dzīvot. Mamma arī šeit strādāja noliktavā un kļuva par tās vadītāju, tētis vēl bija šoferis. Māja tika uzcelta vēlāk, un tagad tai ir 50 gadi.

Cilvēki sāka atcerēties un stāstīt stāstus, kad Latvija ieguva neatkarību. Kad es mācījos skolā, es neko nezināju. Skola Salenskas apgabalā bija krievu valoda, mājās runājām tikai latviski. Mamma gāja uz baznīcu un nepaņēma mani un māsu. Skolā biju aktīvs pionieris, pēc tam komjaunatnes biedrs un biju redakcijas kolēģijas loceklis…

Tikai pieaugušā vecumā es sapratu, kādas šausmas pārcietuši mani vecāki, kādu apvainojumu. Mamma patiesībā domāja, ka viņi viņus nogalinās… Tiklīdz es ieraudzīju ratus, es sapratu, ka viņi tos nenogalinās, bet viņi tos kaut kur aizvedīs… Mēs ceļojām divas nedēļas , un pirmās dienas nebarojām – bija jāņem līdzi devas. Viņi mūs izlaida no vagoniem tualetē, piespiežot ieroci. Kad mana māte jau tika ievietota tur slimnīcā, viņai līdzi bija bruņots vīrietis.

Taču tajā pašā laikā viņa atcerējās, ka Sibīrijā pret viņiem izturējās humāni: sākumā vietējiem stāstīja, ka atvedīs kādus dzīvniekus tieši, bet dzīvnieku neesot…

Tētis nomira pirms pieciem gadiem, mammai tagad ir 97 gadi. Viņa joprojām ada zeķes ar rakstiem: strādā sešas dienas nedēļā, vienu brīvu. Mamma mierīgi atceras tos notikumus un saka, ka visiem ir jāpiedod. Cilvēks, kurš vadīja viņas izsūtīšanu, tad lūdza piedošanu, un mana māte piedeva. “Kas notika, tas notika. Tas droši vien bija tavs darbs,” viņa teica.

Vecākiem nebija absolūti nekādas ļaunprātības vai naida pret kādu. Mamma ir ticīga, viņa domā kristīgi – mums visiem jāpiedod…”

PS Jūs varat lasīt citus stāstus šeit, šeit un šeit.