MANS “NEMIERĪGAIS PULKS” Viktors Pavlovičs BEREZOVSKIS (14.09.1927.–29.01.2008.)

MANS “NEMIERĪGAIS PULKS” Viktors Pavlovičs BEREZOVSKIS (09.14.1927. – 01.29.2008.) Mans sievastēvs aizbēga uz fronti kā zēns 1942. gadā Vitja Berezovskis ar māti un divus gadus veco māsu paspēja pamest Kijevu. par Tambovas apgabalu, kur pēc tēva, militārā ārsta, uzstājības, zēns tika norīkots mācīties feldšeru skolā. Tēvs kopā ar slimnīcu devās uz fronti, solot dēlam, ka viņam vēl būs laiks cīnīties – pēc studiju pabeigšanas. Satraukuma un huligāna gads Vitka Berezovskis apzinīgi grauza medicīnas zinātnes granītu. Pilnīgi bez prieka. Viņa vecāku aizraušanās ar dziedināšanu, un arī viņa māte strādāja slimnīcā par medmāsu, viņam netika nodota mantojumā. Bet viņš izmisīgi gribēja sagraut nacistus. Kādu dienu pusizglītots feldšeris vienkārši uzvilka vilnas zeķes, nogrieza maizes šķēli un skrēja uz staciju, cerot uzslīdēt jebkurā izejošā vilcienā. Bēglim nebija šaubu, ka visi vilcieni dodas uz fronti. Pēc pāris dienām Vitka sasniedza Maskavu. Viņam šeit nebija ne radu, ne draugu. Klīstot pa nomalēm, meklējot kādu militāro vienību, kas dotos uz fronti, Vitja atradās militārā lidlauka vietā. Šeit izsalkušo zēnu pajumti vietējie mehāniķi piecas dienas mazgāja sveces benzīnā, nolaidot izlidojošās lidmašīnas. Sestajā izdarīju visu, kā likts – izmazgāju sveces, notecēju netīro benzīnu – un skrēju prom. Visi ar vienu mērķi – virzīties uz priekšu. Militārā patruļa viņu savāca Njandomas stacijā – netīru, izsalkušu, bez dokumentiem. Viņi mani turēja bultiņā divas dienas. Tad viņi mani atveda pie komandiera. Šeit viss bija stingri, kā pieaugušajiem. Tas bija kara laiks, neviens nestāvēja ceremonijā ar nevienu. Vai nu no bailēm, vai no dabiskas atjautības, bet uz jautājumu “kas viņš ir un no kurienes viņš ir”, Vitka, negaidīti sev, pēkšņi nosauca Arktikas aizsardzības komandiera vārdu, ko dzirdēja sarunā daži militāristi vilcienā. Kad viņš sāka melot, viņš saprata, ka nevar apstāties. Un Vitka teica komandierim, ka tas ir viņa paša tēvs, pie kura viņš dodas ar mātes atļauju. Grūti pateikt, vai viņi viņam ticēja vai nē, taču dienu vēlāk bēglis tika nodots uz Murmansku braucošā vilciena konduktori. Viņam par lielu prieku! Vitka bija pārliecināts, ka tagad noteikti nokļūs frontē – ar laiku. Par gaidāmo tikšanos ar “tēvu” nolēmu padomāt vēlāk… Un naktī vilcienu bombardēja vācu “Messers”. Visi no ratiem aizbēga apkārtējos mežos. Kad viss nomierinājās, pasažieri atgriezās vilcienā. Vitka klusi ielēca pašā pēdējā vagonā un paslēpās tālākajā stūrī trešajā plauktā. Šeit neviens viņu nepamanīja. Jaunais ceļotājs Murmanskā atkal nav varējis doties garā pastaigā – patruļa viņu aizturēja. Taču šoreiz viņš pārliecinoši atkārtoja iegaumēto leģendu par savu tēvu un tika atbrīvots, paskaidrojot, kur viņu labāk atrast. Vitka devās uz ostu. Šeit dzīve ritēja pilnā sparā. Pie tuvākās piestātnes gatavībā stāvēja militārā laiva. Liels pulciņš jūrnieku uzkāpa pa kāpnēm, neviens nepievērsa uzmanību citam zēnam, kurš bija attārpojis ceļu starp viņiem. Poliarnijā kāds puisis iznāca krastā. Šeit atkal – dokumentu pārbaude. Taču Vitkam kārtējo reizi paveicās: ūsainais puisis, turēdams pie smagas kastes malas, lūdza palīdzību. Tātad ar kravu viņš ar apsējiem paslīdēja garām militārpersonām. Apejot aiz stūra, saliku bagāžu un palaidu vaļā. Apstājos otrā mola galā blakus torpēdu laivām, kas šūpojas pa viļņiem. Kad no viena no viņiem izlēca jauns leitnants, Vitka piesteidzās viņam: “Biedri komandieri, es ļoti gribu dienēt jūsu vienībā. Es varu to darīt ar jebkuru, tikai ņemiet to, lūdzu! Leitnants lūdza viņu nosaukt savu uzvārdu. Šoreiz Vitka nemeloja – sauca savējo: Berezovski. “Pagaidiet, vai jūs neesat mūsu militārā ārsta dēls no 125. jūras pulka?” Vitka noteikti zināja, ka viņa tētis ir priekšā, kā arī to, ka viņš ir viņa ārsts. Bet kur un kurā daļā, man nebija ne jausmas. Tāpēc viņš atbildēja: “Es neteikšu droši, bet varbūt dēls.” Olenja Gubā satikās tēvs un dēls. Var iedomāties, cik pārsteigts bija militārais ārsts Pāvels Berezovskis, ieraugot sev priekšā Vitkas netīro, bet absolūti laimīgo un mīļo seju, kurai vajadzēja atrasties tūkstošiem kilometru no Murmanskas – klusajā Tambovas nomalē! Militārais ārsts bija stingrs cilvēks, viņš audzināja savus bērnus vecmodīgi un varēja paveikt savu darbu. Bet te, ar izbrīnu skatoties uz dēlu, kurš šajās divās klaiņošanas nedēļās bija dramatiski nobriedis, steidzoties uz fronti, viņš saprata, ka pēriens vairs nelīdzēs. Mēnesi vēlāk Viktors Berezovskis tika uzņemts Padomju Savienības jaunākajā militārajā vienībā – jauno zēnu skolā Solovkos. Pabeidzis to paātrinātā programmā 1943. gada beigās, viņš vispirms cīnījās kā kajītes zēns Ziemeļu flotē, pēc tam kā Sarkanā karoga Baltijas flotes vecākais jūrnieks-radiooperators. Mans sievastēvs Viktors Pavlovičs Berezovskis savu negaidīto tikšanos ar tēvu Murmanskā vienmēr uzskatīja par lielāko kara brīnumu un, protams, to, ka abi atgriezās no šī kara dzīvi un neskarti ar ordeņiem un medaļām. militārie nopelni… Miera laikā dienējis Rīgā un Ventspilī muitā, pēc tam ilgus gadus strādājis Zaprybsnabā par priekšnieka vietnieku. Viņš nomira Sanktpēterburgā 2008. gada janvārī un tika šeit apglabāts. Viņam ir trīs mazbērni un divi mazmazbērni – Rīgā, Sanktpēterburgā, Amerikā. MŪŽĪGA ATMIŅA VAROŅIEM, KURI UZVARĒJA HITLERU VĀCIJU!

Source

Līdzīgās publikācijas:

Būs interesanti. Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at… Kad vīrs ir nenormāls, ir kauns ar tādu cilvēku precēties. Jāatzīst, ka pirmais SHAPE Petrovičs visu mūžu strādāja kautuvē. Visas ogļraktuves jau sen ir slēgtas, un… Precējies 22 gadu vecumā, aiz lielas mīlestības. Apburošā līgava izskatījās pēc porcelāna…