Mēs ieradāmies Baba Yaga, lai aprakstītu mūsu īpašumu… Atveriet to nekavējoties! – atskanēja aiz durvīm. – Mēs zinām, ka tu esi tur! “Tur,” Yaga apstiprināja, negribīgi atverot durvis. – Ko tev vajag? Kas viņi ir? “Es esmu nedēļu ilgs strādnieks,” resnais, sarkanvaigu vīrietis atgrūda Baba Jagu un iegāja būdā. Aiz viņa rikšoja mazs plikpauriņš ar brillēm un papīru kaudzi. Nedēļas darbinieks apskatīja būdu un pagriezās pret Jagu. – Kāpēc tu nemaksā nodokļus, vecene? – Kāpēc man viņiem būtu jāmaksā? – viņa bija pārsteigta. “Tas ir likums,” atbildēja Weekend, staigādams apkārt. — Vai jūs mežā sēņojat un ogat? “Es kolekcionēju,” Jaga pamāja. – Kura mežs tas ir? Valsts. Sēņojot tu nodari neatgriezenisku kaitējumu mežam, kas… — Kā tas ir nelabojams? – Jaga pārtrauca. – Sēnes ataugs. Nedēļas strādnieks sarauca pieri, skatoties uz pliko vīrieti, un viņš viņam iedeva papīru. – Patiešām, – viņš pievilka, pārlaidis skatienu pār palagu. – Un tas ir tas, kas tev ir? Plīts? Tu dedzini malku, vai ne? “Nē,” Yaga atbildēja. – Viņa ir maģiska. Tas deg pats no sevis. — Vai nāk dūmi? – Tas nāk. – Lūk! – Weekly priecīgi iesaucās. — Dūmi kaitē videi. Lai atrisinātu šo problēmu, jums ir nepieciešams zelts. Maksājiet nodokli par īpašas ierīces izmantošanu bez valsts atļaujas. “Es nedarīšu,” Jaga šņāca. “Es apburšu, un nebūs dūmu.” Maksāt par ko? Nedēļas strādnieks vērsās pie plikpaura, kurš paraustīja plecus. – Labi, vecais. Bet šeit ir tava būda. Vai jūs par to maksājat nodokli? – Par ko? – Jaga brīnījās. – Es pats to uzbūru! “Par pakalpojumu, protams,” Nedeļščiks pieklājīgi pasmaidīja. — Vai jumts netek? Neizplūst. Vai ir kādi grauzēji? Nē. Un kura nopelns tas ir? Valsts. Jo Valsts rūpējas par jums un neaizmirst. Un tu nemaksā nodokļus! Kauns! Baba Yaga iesmējās. “Viņi man lika smieties,” viņa teica, noslaucot asaru. “Jumts netek, jo Lešijs man to katru gadu pārsedz.” Un Kaķis iznīcina grauzējus. Nedēļas strādnieks atkal pievērsās plikpaurim, un viņš smaidot pasniedza vairākus papīrus. “Tātad jūs sakāt, ka Lešijs ir iesaistīts nelegālās darba aktivitātēs?” Un viņš nemaksā nodokļus. Izdomāsim. Jaga zvērēja. – Kā tad ar komunālajiem maksājumiem, vecā kundze? – Nedeļščiks turpināja. — Es nekad neesmu maksājis par elektrību vai ūdeni. “Ūdens plūst straumē,” Yaga bija sašutis. – Un straume šeit veidojās bez valsts līdzdalības! – Mēs to pārbaudīsim. – Jā, un gaisma, ziniet, arī nav Valsts nopelns! Saule sāka spīdēt ilgi pirms jums visiem! “Kādas muļķības,” iesmējās nedēļas cilvēks. — Tā kā jūs nevēlaties maksāt, mēs ierobežosim piekļuvi. Saule tev vairs nespīdēs. Viņš izskatīja papīrus un vienu no tiem iedeva Jagai. – Tas attiecas uz visu pārējo. Samaksā, vai arī aprakstīsim īpašumu par valsts līdzekļiem. Nedēļas strādnieks piegāja pie Kaķa, guļot krēslā, un pacēla viņu aiz kakla. – Kas tas ir? Kaķis? Šeit mēs to aprakstīsim. Turklāt viņam nav atļaujas iznīcināt grauzējus. – Tu necilvēks! – Bajuns kliedza. – Ļauj man iet! “Un mums ir jānoskaidro,” turpināja Nedēļnieks, “kur viņš liek ādas?” Kāpēc viņš to nenodod valstij? Tiklīdz viņš beidza runāt, viņš pārvērtās par peli, bet plikpaurains par žurku. “Esmu nogurusi,” Jaga noslaucīja putekļus no plaukstām. – Bajuns. Bayun! Kad esat to noķēris, neēdiet to veselu. Atstājiet ādas. Es tos nodošu valstij. Pasakas pieaugušajiem. Oļegs Šušpaņņikovs
Līdzīgās publikācijas:
Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem …
Būs interesanti.
Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at…
Andrejs Elksniņš Aleksejs Stetjukha, ko mēs darīsim ar šo brīnišķīgo faktu? Es…
Ja viņi mani izsauktu uz VD, tad es viņiem jautātu: – KO ES AR GĀDĪJU? …
