Nakts brauciens ar guļambusu uz Varanasi. Viss kādreiz dzīvē ir pirmo reizi.
Nakts brauciens jau nav nekas sevišķs, bet pirmo reizi mūžā es braucu ar guļambusu (sleeper bus). Tos biju redzējis, bet nekad netiku izmēģinājis. Bet man patīk izmēģināt. Vismaz – lai būtu pieredze un viedoklis.
Biļete iegādāta internetā. Iekāpšanas vietas tiek piedāvātas vairākas. Uz dullo vienu izvēlos. Vēlāk laipnais viesnīcai eksistēt apskatās un iesaka to mainīt. Varot iekāpt pavisam netālu no viesnīcas. Busam vajadzētu atiet septiņos vakarā, tādēļ dienu izmantojam lietderīgi. Vienam no mums ausī ir izveidojies sēra korķis. Nekas traks, bet zināmu diskomfortu sagādā. Meklējam ārstu. Kadā dzīvā tirdzniecības vietā zīme “doctor”. Izstāsta problēmu. Doktors pamāj ar roku norādīdams uzrakstu “Doctor” pāri ielai. Ielu šķērsošanu jau puslīdz esam apguvuši. Drīz esam pie ļoti šaurām kāpnēm, kuras ved uz otro stāvu. Pirms kabineta durvīm redzam dažādus apavus. Noaujam kājas arī mēs un ejam iekšā. Doktora asistents iekasē naudu un regulē rindu. Pie sienas viena lapa ar cenu – 400 rūpijas (apm. 4.40eur). Izrādās, tā ir cena par auss iztīrīšanu. Nu sakiet, vai tā nav Dieva vadība?! Agrāk teica – izskalošanu, bet tehnoloģijas, vismaz Indijā, gājušas uz priekšu un nu sēra korķus izsūc ar vakuumu. Dzirdēju, ka arī Latvijā tā sākuši darīt. Pēc neilga laika jau varam doties tālāk.
Nopērku beidzot Indijas SIM karti internetam. Tas ir ilgs un sarežģīts process. Tā laikā ir arī jāfotografējas uz balta fona. Gan, kā parasti, gan – uzmanību! – AR AIZVĒRTĀM ACĪM! Vēlāk ar dēlu smejamies, ka tas laikam, lai līķi vieglāk noskenēt… 🙂 Mēneša karte man godam nokalpo dažas stundas. Es paspēju aizsūtīt draudzenei dažas bildes un īsu video. Tad mans internets telefonā pazūd.
Labi, ka mēs sarunājām ar viesnīcnieku, ka izsauks “Oto”, lai mūs aizvestu līdz vajadzīgajai iekāpšanas vietai. Tur ir tāda burzma un busu ofisu tik daudz, ka bez vietējā cilvēka palīdzības atrast būtu grūti. Vietā nonākam pārāk laicīgi. Lai nosistu laiku līdz septiņiem, kad jābūt busam, slājam gar ceļu uz priekšu. Pēc tam – atpakaļ. Tas nemaz nav tik vienkārši, jo cilvēku un visdažādāko transports līdzekļu drūzma ir tik liela, ka, burtiski, jālavierē.
Uzmanību! Nekādā gadījumā uz Indiju nav ieteicams doties cilvēkiem, kuri nepanes pūli, troksni un kņadu. Var, protams, nopirkt tādu ceļazīmi, kura piedāvās Indiju caur autobusa logu un pieczvaigžņu viesnīcu terasēm. Var arī tā, bet tad jau labāk skatīties ekrānā, zvilnot mājās savā ērtajā dīvānā. Jo tā nebūs “īstā” Indija. Īsto vajag gan redzēt, gan dzirdēt, gan smaržot ( hmm – dažreiz, pilnīgi konkrēti – saost), gan garšot.
Septiņos, protams, busa nav. Nekas sevišķs- tā ir Indijas satiksmes specifika. Man par pārsteigumu, tas ir klāt jau bez desmit astoņos. Apstājas pa gabalu, bet mēs to esam jau detektējuši un jožam rausties iekšā. Es speciāli biju nopircis vietas otrajā stāvā. Domāju – augšā vairāk šūpos, un labāk nāks miegs. Izrādās, ka nevis autobuss ir divstāvīgs, bet guļvietas ir divstāvīgas. Pa kāpnēm uzrāpjamies un ielienam savā guļamnišā. Mēs abi esam 176cm gari un saprotam, ka nišas konstruktori to radījuši tieši mums. Ja mēs būtu kaut vai centimetru garāki, pilnīgi izstiepušies gulēt nevarētu. Virsū pūš vēss gaiss. Griesti zemi. Apdares plāksnes rotā nenoņemta transportēšanas plēve. Tā ir vietām aizslēgta un skrandas karājas uz leju. Lielākā daļa slēdžu, tradicionāli, nestrādā, bet skaļrunim ir noplēsts sietiņš, tā šķirbās sabāzti papīri. Dēls izteicās, “esot kā zārkā”. Tas ir acīmredzams viņa iztēles auglis, jo šajā galdniecības izstrādājumā neviens no mums, pagaidām, nav bijis. Pat piemērījis nav…
Nišu var pilnīgi noslēgt ar aizbīdāmo stiklu, bet tas ir riskanti, jo stikls ļoti grūti bīdās. Ja neatstāj šķirbu, kur iebāzt pirkstus, tad var būt problēmas ar tikšanu ārā. Rokturītis ir tik mazs, ka tajā nevar kārtīgi ieķerties. Ir sega. Mēs esam laimīgi, jo Indijā ārkārtīgi nogurstam un nu priekšā bezrūpīga miega stundas ieaijājošas šūpošanās, motora trokšņa un spalgi signāla pavadījumā.
Drīz mēs vairs neesam laimīgi. Autobusā NAV tualetes. Par laimi, tas drīz kaut kur apstājas. Velkamies ārā. No šofera saprotu, ka šeit ir restorāns un tualete. Par dāmu tualeti neņemos spriest, bet vīriešiem pie sienas pieskrūvēts pisuāri. Tos atdala nelieli aizslietni, bet no mugurpuses nekā nav. Proti – sienas nav. Tā vien šķiet, ka Latvijas pasākumu rīkotāji ir bijuši pēc pieredzes Indijā, jo arī Latvijā tādu sistēmu pasākumos esmu redzējis. Manā uztverē tā ir mežonības pazīme.
Mēs atkal esam laimīgi. Cieši aizmiegam. Es Indijā guļu tik dziļi, un sapņi rādās tik dzīvi, ka tos pilnīgi nav iespējams atšķirt no īstenības. Interesantākais ir tas, ka šeit sapņos es regulāri sastopu sev pazīstamus vai pat tuvus cilvēkus, kuri ir jau miruši. Varbūt Indijā robeža starp dzīvo un mirušo pasauli ir plānāka un izplūdušāka? Tas nebūtu nekāds brīnums, jo miljarda cilvēku ticība pēcnāves dzīvei un tās regulāra praktizēšana un dažādu rituālu veikšana nevar palikt bez sekām.
Varanasi mums paredzēts nokļūt 12::50 nākamās dienas pēcpusdienā Noteiktajā laikā par galapunkta tuvošanos nekas neliecina.izprasu šoferim pieturēt. Viņš ir laipns un saka, ka drīz būšot “hotel and toilet”.
Runāts – darīts. Gaidot pieturu, sēžu viņam līdzās un mazliet filmēju (sk. galeriju). Spidometrs rāda 110km/h.
Uzmanīgs lasītājs jau sen būs sapratis, ka “hotel” Indijā var būt jebkādas kvalitātes nakšņotava, bet restorāns var būt jebkura nojume vai pat tikai lete, uz kuras gatavo un pārdod ēdienus. Bet tualetes… Par tām stāsts atsevišķi. Jo gluži tā nav, ka tās ir tikai ai! un vai! Viesnīcās tās, vidēji, ir aprīkotas labāk, nekā Eiropā. Bet – par to atsevišķi.
Iebraucam galapunktā ar trīs stundu novēlošanos. Manuprāt – ļoti pieņemami, ņemot vērā Indijas satiksmes specifiku. Savulaik vilcienu esam gaidījuši sešas stundas, bet kādā forumā lasīju, ka cilvēkiem noveicies gaidīt veselas desmit. Laikā te iet tikai lielās lidmašīnas un sākas dievkalpojumi un rituāli. Pārējais var pagaidīt.
Pilnīgi nopietni – ja esi pedants arī attiecībā uz pulksteni un nemāki pārslēgties, tev Indijā nav ko darīt – sabojāsi nervus sev un, iespējams, arī citiem…
Lai nu kā, esam Varanasi. Šeit cilvēki ir mežonīgāki, nekā Džaipurā. Ļoti daudzi aiz lūpas bāž tabaku un laiku pa laikam izlaiž pat ne spļāviens, bet bretīgu strūklaku. To viņi dara ierasti un profesionāli. Tabakas zelētāju viegli var atšķirt pēc brūniem vai melniem zobiem un eļļainām acīm. Arī uzvedība nedaudz neadekvāta, pat agresīva. Ar vienu nedaudz salecos uzreiz. Es vairs nebraukšu ar Oto, kuriem pie stūres būs šitā suga.
Turpmāk tuk-tukus izvēlēšos pēc vadītāju zobiem. Nominālajam indietim, kā vīriešiem, tā sievietēm, tie ir līdzeni un balti, kā pērles.
Viesnīcu atrast izdodas, pateicoties tam, ka dēlam sākusi strādāt navigācija. Mana atteicās. Ar visu to, bez gādības no augšas neiztikām. Mūsu viesnīca ir pašā Gangas krastā, uz kurieni ved šauras, senas ieliņas, pa kurām transports, izņemot močus, nevar pabraukt. Arī aizliegts. Tad lūk – ieliņas ir tik šauras, ka augsto mūru dēļ pārstāj rādīt arī navigācija, kuru vada satelīti. Kādas ieliņas galā mūsu ceļš beidzās tumsā un strupceļā. Tikai uzspīdinot lukturīti, ieraudzījām, ka iela turpinās pa labi Brīnumainā kārtā nonācām pasūtītajā hotelī, bet no otras puses…
Hotelim ir terase, no kuras var redzēt lejā tumsnējošo Gangu. Bet tas jau būs cits stāsts…
Līdzīgās publikācijas:
3 gadus atpakaļ… nekas jau nav mainījies…
Sveiki, draugi!…
Nezinu nevien…
Par to, ka pilsētā pie stūres ir “ne tā” partija, sistēma ir gatava sagraut…
Kur mēnesim ragi gaisā
Ir milzīga atšķirība starp to, ko dārgu ceļazīmi nopirku…
Būs interesanti.
Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at…
