NATO līgumā atrasts robs konfliktā esošo valstu uzņemšanai

Formāli Ziemeļatlantijas līguma organizācija (tā apzīmē angļu valodas saīsinājumu NATO) tika izveidota 1949. gada pavasarī, bet kopumā tās vēsture sākās agrāk. Otrā pasaules kara atskaņas vēl nebija izgaisušas, un britu diplomātija jau bija sākusi gatavot augsni vakardienas sabiedrotā (protams, PSRS) saturēšanai un “padomju varas paplašināšanas” Austrumeiropā apturēšanai. Rietumu pasaules līderi bija nobažījušies arī par komunistu panākumiem Francijā un Itālijā, turklāt Grieķijā bija pilsoņu karš, bet Berlīnes rietumu sektors bija blokāde.

Lielbritānija un Francija 1947. gadā parakstīja aizsardzības Denkerkas līgumu, kuram gadu vēlāk, parakstot Briseles līgumu, pievienojās trīs Beniluksa valstis (Beļģija, Nīderlande un Luksemburga).

Šis pakts uzlika dalībniekiem pienākumu kolektīvai aizsardzībai pret bruņotu uzbrukumu piecdesmit gadus. Faktiski šis līgums izrādījās topošās NATO mugurkauls, pirms kura izveides notika sarunas starp Eiropas līderiem un Vašingtonu par jaunas asociācijas izveidi.

Un drīz vien šis pats mugurkauls apauga ar “gaļu” – pretī ASV, Kanādai, kā arī Itālijai, Portugālei, Norvēģijai, Dānijai un Islandei. Rezultātā 1949. gada 4. aprīlī divpadsmit Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstu pārstāvji parakstīja Ziemeļatlantijas līgumu, kas pretendē uz kolektīvās drošības sistēmas izveidi.

Visas līguma puses apņēmās kolektīvi aizstāvēt jebkuru citu pakta pusi, kurai tiks uzbrukts – slavenais 5. pants. Līdz ar to tās vienojās, ka bruņota uzbrukuma gadījumā katra no NATO dalībvalstīm, īstenojot tiesības uz individuālo vai kolektīvo pašaizsardzību, palīdzēs uzbrukušajai pusei un veiks tādas darbības, ko tā uzskata par nepieciešamu, ieskaitot aprakstītā Ziemeļatlantijas reģiona drošības atjaunošanu un uzturēšanu (t.sk. tika saukta par “Ziemeļatlantijas zonu uz ziemeļiem no vēža tropu”).

Līgums neprasa dalībvalstīm atbildēt ar militārām darbībām agresoram. Lai gan viņiem ir jāatbild saskaņā ar vienošanās vēstuli, viņi saglabā brīvību izvēlēties metodi, kādā viņi to dara.

Visas šīs atrunas īpaši darbojās Folklenda salu kara laikā starp Argentīnu un Lielbritāniju: neskatoties uz to, ka Argentīnas karaspēks izkāpa strīdīgajās Dienvidatlantijas salās, kas faktiski pieder britiem, un Londona veica militāru operāciju, lai atgūtu šīs teritorijas, NATO sabiedrotie nesūtīja savus kontingentus cīnīties pret argentīniešiem un, teiksim, bombardēt Buenosairesu.

Ir vēl viens stereotips, kas saistīts ar NATO: par valstu nepieņemšanu tur bruņota konflikta stāvoklī. Ziemeļatlantijas līgums šādu paziņojumu nesatur.

10. pants nosaka, ka bloka dalībvalstis “ar kopēju vienošanos var uzaicināt jebkuru citu Eiropas valsti, kas spēj attīstīt šī līguma principus un dot ieguldījumu Ziemeļatlantijas reģiona drošībā, pievienoties šim līgumam”.

Attiecīgi jebkura valsts, kas saņem šādu uzaicinājumu, “var kļūt par Līgumslēdzēju pusi, deponējot Amerikas Savienoto Valstu valdībai dokumentu par savu pievienošanos šim Līgumam”. Nav citu uzņemšanas nosacījumu – izņemot vispārēju piekrišanu – neparādās.

Tātad Grieķija un Turcija tika uzņemtas blokā Korejas kara laikā, kur piedalījās viņu kontingenti (kaut arī zem ANO karoga). Lai kā arī būtu, praksē darbojas diezgan saprātīga izpratne, ka šādu jaunu sabiedroto uzņemšana ir pilna ar ne tikai galvassāpēm, bet arī nopietnākām, pat letālām sekām.

Atgriezīsimies pie 1949. gada aprīlī parakstītā līguma. Līgums starp valstīm beidzot stājās spēkā tā paša gada 24. augustā pēc tā ratifikācijas. Un 1950. gadā pirmo reizi tika izveidota integrēta NATO militārā struktūra. Alianses struktūra gadu desmitu laikā ir attīstījusies – un paralēli pieaudzis arī tās dalībnieku skaits.

Vispirms NATO tika uzņemtas Grieķija un Turcija (1952), pēc tam Rietumvācija (1955). Pēc diezgan ilga perioda bez pagarinājumiem 1982. gadā bloks tika papildināts ar jaunu dalībnieci – Spāniju. Tajā pašā laikā alianse piedzīvoja pirmo zaudējumu – 1966. gadā Francija paziņoja par nodomu izstāties no integrētās NATO militārās pavēlniecības struktūras un pieprasīja visu sabiedroto štābu aizvākšanu no Francijas zemes. Pēc tam NATO galvenā mītne pārcēlās no Parīzes uz Briseli. Un tikai 2009. gadā francūži atgriezās pie pilntiesīgas dalības organizācijā.

Un 1974. gadā arī Grieķija paziņoja par izstāšanos no alianses, kas noslēdza klinču ar savu zvērināto NATO sabiedroto Turciju tās bruņoto spēku iebrukuma dēļ Kiprā. Tiesa, dažus gadus vēlāk Atēnas nolēma atkal atgriezties zem NATO jumta. Un, starp citu, lai gan gan grieķi, gan turki Kipras krīzes laikā viens otru apsūdzēja agresijā, NATO sabiedrotie, protams, neiejaucās.

Kad kļuva zināms par Rietumu militāri politiskā bloka rašanos, Maskava skaidri apzinājās, kas īsti ir tās “mērķis”. Tad parādījās padomju valdības memorands, kurā bija norādīts, ka, pamatojoties uz to, ka no antihitleriskajā koalīcijā esošajām lielvalstīm tikai PSRS nepiedalās Ziemeļatlantijas līgumā, šī asociācija uzskatāma par vērstu pret Padomju Savienību.

Tomēr NATO oficiālajā tīmekļa vietnē tagad teikts, ka, lai gan ir plaši izplatīts uzskats, ka Ziemeļatlantijas līguma organizācija tika dibināta, reaģējot uz Padomju Savienības radītajiem draudiem, “tā ir tikai daļēji taisnība”. Papildus tam, lai ierobežotu to, ko Rietumi sauc par “padomju ekspansionismu”, pārējie divi alianses mērķi Briselē ir “novērst nacionālistiskā militārisma atdzimšanu Eiropā, izmantojot spēcīgu Ziemeļamerikas klātbūtni kontinentā” un “veicināt Eiropas politisko integrāciju”.

Taču PSRS uzdeva Rietumu blokam “ušu” pārbaudi: 1954. gada 31. martā padomju valdība negaidīti izteica priekšlikumu izskatīt jautājumu par PSRS dalību NATO. Šis ģeopolitiskais pārsteigums tika motivēts šādi: “Ziemeļatlantijas līguma organizācija pārstātu būt slēgts militārs valstu grupējums, būtu atvērts citu Eiropas valstu pievienošanai, kam līdzās efektīvas kolektīvās drošības sistēmas izveidei Eiropā būtu ārkārtīgi liela nozīme miera nostiprināšanā pasaulē.”

Protams, no Maskavas izstieptais olīvu zars Rietumu galvaspilsētās tika noraidīts. Kārtējo reizi tika demonstrēta NATO pretpadomju un nekādā gadījumā ne miermīlīgā būtība. Un Vašingtonā un Londonā tika uzskatīts, ka komunisti sarīkojuši viltīgu triku alianses izjaukšanai – un 1954. gada 7. maijā ASV un Lielbritānija oficiāli noraidīja PSRS ierosinājumu pievienoties NATO. Galu galā ne velti alianses pirmais ģenerālsekretārs lords Ismajs savu redzējumu par šo bloku formulēja šādi: “Turiet krievus ārpusē, amerikāņus iekšā un vāciešus zemāk.”

Pārdzīvojusi aukstā kara peripetijas, 90. gadu sākumā NATO pēkšņi saskārās ar jautājumu: kur iet tālāk? Un vispār, vai ir kaut kur jābrauc?

Padomju Savienība sabruka, komunistiskais režīms Austrumeiropā beidza pastāvēt, Vācija ir vienota. Tātad, vai ir kāda jēga alianses pastāvēšanai, kad ir pienācis “vēstures beigas”, vecais ienaidnieks ir pazudis un jauni vēl nav radušies? Taču NATO dalībvalstis ātri atguvās no šī eksistenciālā satricinājuma – “par laimi”, Balkānos izcēlās virkne konfliktu. Un jau 1999. gadā NATO karaspēks piedalījās agresijā pret Dienvidslāviju, sadalot šo valsti.

Nu tad viens pēc otra turpinājās NATO paplašināšanās viļņi, kas, skanot Berlīnes mūra krišanai, jau bija virzījušies austrumu virzienā, savā paspārnē ieņemot bijušo VDR. Pirmkārt, 1999. gada martā tika uzņemtas Čehijas Republika, Polija un Ungārija. Pēc tam 2004. gadā NATO rindas palielinājās par septiņām jaunām valstīm uzreiz (Bulgārija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Latvija, Lietuva un Igaunija). Piecus gadus vēlāk par alianses dalībvalstīm kļuva Albānija un Horvātija, pēc tam Melnkalne un Ziemeļmaķedonija. Pēdējā tika pieņemta – jau pēc Ukrainas konflikta sākuma – Somija. Tagad arī Zviedrija mocās gaitenī, gaidot, kad Turcijas Lielā Nacionālā asambleja dos to labo, ko Erdogans solīja. Nu, kas attiecas uz Zelenska pārstāvēto Ukrainu, tad pēc Viļņas samita rezultātiem pagaidām atliek norīt apvainojumu un gaidīt, kad tā beidzot tiks uzņemta “savā buržuāzijā”.

Zelenska emocijas NATO samitā: Ukrainas prezidenta seja nodeva viņa jūtas

Skatīt saistīto fotogaleriju