Nav laika slimot. Goša bija tikko ar izcilību beidzis medicīnas skolu kā terapeits, un viņa entuziasms bija pārpildīts. Viņš vēlējās cīnīties un bija gatavs jebkuram grūtam uzdevumam. Un liktenis viņam deva šādu iespēju. Neraugoties uz augstajām atzīmēm un izcilo praksi galvaspilsētā, neviens negrasījās piešķirt dzeltenmatainam absolventam veselu rajonu pilsētā. Sākumā nolēma ļaut viņam pastrādāt ar apkārtni – paņemt rokās, tā teikt. Pirmajā darba pirmdienā Goša saņēma dzeltena papīra kaudzi, kas bija sasieta ar auklu (titullapā bija redzams uzraksts: “Jautra dzīve”), un tika izlikts koridorā, nepaspējot pateikt ne vārda. Šī makulatūra izrādījās viena ciema iedzīvotāju personīgās medicīniskās lietas, kuras pat stūrmanis nevarēja atrast. Papildus personīgajām lietām Gošē tika iedots kompass, gumijas zābaki un apvidus karte (no pagājušā gadsimta vidus) – ciems tajā tika atzīmēts pēdējo reizi. Pēdējo reizi ārsts tur tika nosūtīts pirms diviem gadiem. Saskaņā ar ministrijas rīkojumu šogad bija nepieciešams apkopot visu novada iedzīvotāju pilnīgu slimības vēsturi, kā rezultātā sastādīt aktu, kurā norādīt, vai klīnika ir nepieciešama apvidū vai nav. Goša paskatījās uz iedzīvotāju slimību sarakstiem un saprata, ka, visticamāk, viņš dodas uz baznīcas pagalmu. Neatkarīgi no tā, tā ir briesmīga diagnoze: vēdertīfs, gangrēna, tuberkuloze, onkoloģija, nopietni smadzeņu satricinājumi, kuriem nepieciešama steidzama iejaukšanās, lauztas ekstremitātes, nieru un sirds slimības. Un nevienas piezīmes par to, kā tika veikta ārstēšana un kādi bija tās rezultāti. Nav ko darīt. Terapeits paņēma kipu, uzvilka zābakus un gāja uz to, kur rādīja bulta. Ceļa uz ciemu nebija absolūti nekāda. Ziņojumā parādījās pirmais ieraksts: “Ātrā palīdzība neieradīsies.” Ierodoties vietā, Gošu sagaidīja vietējais apmetnes vadītājs Andrejs Aristarhovičs. Šis vīrietis bija ūsains, drukns un kluss. Viņa ķermeni klāja tāds šokolādes iedegums, ka arī tagad varēja bildēties solārija reklāmai. Viņš piedāvāja savu būdu terapeitam pacientu izmitināšanai un uzņemšanai, kļūstot par pirmo pacientu. Terapeits izvilka vīrieša diagrammu un skaļi nolasīja: “Meningīts.” Goša bažīgi paskatījās uz priekšā stāvošo vīrieti un jautāja pirmo, kas ienāca prātā: “Kā tu jūties?” – Labi. – Kā jūs parasti izturaties pret sevi? – Ar bitēm. – Ar bitēm?! – Goša apjukusi jautāja. – Nu jā. Man aiz šķūņa ir sava drava. Tu jūti, ka esi saslimis, kails no rīta pirms darba ej pie stropiem, pieklauvē pie bitēm, pateicībā, ka pamodināja, iedzeļ, tad apēd puslitru medus un viss, un tur, darbā, slimība netraucē, pāriet pati no sevis . Tā mans tēvs izturējās pret manu brāli un mani, un viņa vectēvu. Bišu inde ir noderīga. Vīrietis izrādījās diezgan vesels un prātīgs. Goša katram gadījumam pārbaudīja citus simptomus un, pārsteidzošā kārtā, neko neatrada. Uz kartes parādījās ieraksts: “Vesels”. Nākamā pārbaudei tika izsaukta vietējā gane Kuzma Kuzmiča. Pēc dzimšanas gada vīrietim bija deviņdesmit trīs gadi. Spriežot pēc bijušā ārsta pierakstiem, Kuzmičs redzēts pēc tam, kad viņu pārdūra vērša rags. – Kā tu jūties?! – dakteris bija pārsteigts, ka vīrietis atbraucis pats, un nevis no kapsētas, bet no ciema tālākās mājas, basām kājām, ar kviešu vārpu zobos. “Lieliski,” vīrietis paraustīja plecus. – Kā ar tavu… punkciju? – Kas tas par punkciju? – Kuzmičs bija pārsteigts. – Es nekur neesmu ieskrūvējusies, viss ganāmpulks ir savās vietās, es to katru reizi saskaitu. “Nē, es runāju par punkciju, ko jums toreiz iedeva vērsis,” ārsts trīcošā balsī paskaidroja. – Ak, šis! Vai tā tiešām ir punkcija? Tātad, Vaska kutināja manas ribas. Tiesa, man nācās viņu nedaudz pārspēt par šo, dēli. – Ko nozīmē pārspēt? – Kā-kā, pāris reizes iesitu viņam pa seju, lai izsistu labo stulbumu, tad viņš tikai sajuta spēku, nācās mazliet “izbāzt” savas ambīcijas. – Ko tu ar to domā, vai tu viņam tā iesitis? – Nu, kā viņš mani piekāva… Mums ar viņu bija vesela cīņa, viņš arī man pāris reizes iesita, bet kopš tā laika tā ir bijusi nemitīga cīņa. – Ar ko jūs ārstējāt brūci?! – terapeits gandrīz iekliedzās. – Jā, strutene, kas vēl! Svaidi to un aiziet. Goša apskatīja starp desmitiem citu pazudušo rētu, par kuru Kuzmihs dedzīgi stāstīja: “Es jaunībā nokritu no koka, es to saplēsu ar zaru.” Un tā, šķiet, ir cirvja zīme – Vovka pirmo reizi skaldīja malku, bet es spiegoju netālu, tāpēc es neskatījos. – Un kas? Vai jūs to visu ārstējāt ar strutene?! “Ārsts juta, ka viņam paaugstinās asinsspiediens. Vīrietis pamāja. Vēl viens pacients atstāja atzīmi “veselīgs”. Nākamā uz sliekšņa bija Baba Maša. Sieviete nezināmā vecumā. Par viņu nebija informācijas, tikai diagnoze: “Divpusēja pneimonija, kā arī kurlmēms kopš piecu gadu vecuma.” “Labdien, mani sauc Igors Valentinovičs, es esmu jūsu jaunais ārsts,” terapeits rakstīja uz papīra lapas. – Sveiki. Baba Maša,” sieviete sveicināja balsī. Ārsts pielēca no sēdekļa. – Tas nevar būt, tu esi kurls un mēms! – Un ja viņa ir kurlmēma? Ko, es tagad nevaru sveikt? – Baba Maša aizvainoti nomurmināja, it kā viņu būtu nosaukuši par muļķi. – Bet jūs neesat runājis kopš piecu gadu vecuma! – Vai varbūt man nebija neviena, ar ko runāt? Un tad es redzu, izglītots, labi audzināts vīrietis, ne tāds kā iepriekšējais, uzreiz sāka lamāties manā priekšā. “Un man nav par ko runāt ar pārējiem, viņi nekad nav turējuši rokās grāmatu,” sieviete neapmierināti nomurmināja. Goša pieskārās savai pierei, lai pārbaudītu temperatūru. – Kā ar tavām plaušām? – Kas viņiem vainas? – kurlmēmā sieviete bija pārsteigta. – Jums ir divpusēja pneimonija, kā jūs to izārstējāt, jo joprojām esat dzīvs? – Ak, šis. Tik mans kaimiņš silda pirti melnajā veidā, kā ko, ej tieši pie viņa. Tas mazina visas sāpes kā ar roku. Lai konsolidētu, varat dzert ugunskura tēju ar medu – Aristarhoviča medus ir bagāts, bites to gatavo visu gadu. – Sakiet, vai pagājušajā gadā kāds nomira ciematā? – Gandrīz neviens, tikai Valka no septītās mājas. Goša pārlūkoja karti. – No trakumsērgas? Iepriekš viņu bija sakodusi lapsa, liecina ieraksti. – Nē… Pareizāk sakot, jā, bet ne no dusmām, bet no skaudības. Tad mani burkāni izauga divreiz lielāki, un viņa bija tik skaudīga persona, ka neizturēja un noslīka. Un tad lapsa apēda pusi ciema. Fedka vēlāk viņu paņēma, apmācīja, un tagad lapsa sargā viņa māju. Līdz dienas beigām lielākā daļa ciema iedzīvotāju bija ieradušies Gošā, kuri īpaši nevēlējās viņu uzņemt – lietas jau bija līdz kaklam. Bija dažādi gadījumi, bet viss, pat nogrieztās ekstremitātes, tika ārstēts vai nu strādājot uz lauka, vai ar ceļmallapu, vai ar diļļu novārījumu, vai pat ar vienkāršu cilvēka sitienu pa galvu, kas izsita no ķermeņa visas drēbes. un galvu. Goša bija satriekts, bet ziņojumā rakstīja: “Klīnika nav nepieciešama, nākamā ārsta vizīte jāieplāno pēc pieciem gadiem.” Pilsēta viņu uzslavēja un iedalīja nelielu kontrolētu zonu. Jau pirmajā dienā pie Gošas ieradās milzīgs vīrietis ar šķembu pirkstā. Pēc viņa teiktā, viņš mira lēnā un sāpīgā nāvē, kam bija nepieciešama steidzama operācija un divu nedēļu ilga uzturēšanās slimnīcā. Aleksandrs Rains
Līdzīgās publikācijas:
Būs interesanti.
Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at…
Kad vīrs ir nenormāls, ir kauns ar tādu cilvēku precēties. Jāatzīst, ka pirmais
Par to, ka pilsētā pie stūres ir “ne tā” partija, sistēma ir gatava sagraut…
“Kā jūs varat dzīvot divistabu dzīvoklī ar tādu vilku suni?” – es sašutusi nodomāju…
