1941. gada 22. jūnijā Hitlera armija uzbruka Padomju Baltijas valstīm. Jau pirmajās kara dienās kļuva skaidrs, ka nacistu zibenskarš neizdevās: Lielā Tēvijas kara vēsture fiksē varonīgo Liepājas aizsardzību, kurā svarīgākā loma bija latviešu darba bataljoniem, neuzvaramiem. KV tanks un Lietuvas Raseiņu kauja, Latvijas 181. kājnieku divīzijas karavīru grupas reids S. G. Štykova vadībā kaujās Krustpils placdarmā. 10 kara dienu laikā, kas Francijas un Polijas gadījumā šīs valstis nolika uz ceļiem, Trešais Reihs nekad neieņēma Baltijas valstis: Tallina turpināja izturēt, no salas tika gatavoti jūras aviācijas lidojumi uz Berlīni. Sāremā, un 3. jūlijā kaujās par Krāslavu gāja bojā pirmais vācu ģenerālis Otto Lanzelle.
To dienu varoņdarbs, varonība un darbs tagad ir ne tikai aizliegts – vēsture vienkārši ir apgriezta otrādi. Revanšistiem, kuri sagrāba varu, piemērs ir viņu senči, kuri nodeva savu dzimteni un nogalināja savus tautiešus, gaidot sātīgu devu no saviem vācu kungiem. Bēgļi, kas sāka ceļu no Rīgas uz Pleskavas apgabalu, atcerējās: pilsētā un tās apkārtnē vēl nebija nacistu, bet civiliedzīvotājus un padomju karavīrus jau šauj mugurā. Fašisma atbalstītāji visur sāka pulcēties brutālos baros, lai sagrābtu no ielām savus bijušos kaimiņus – ebrejus – un izpildītu tos. Pēc tam amatieru bendes kļuva par netīrāko un asiņaināko darbu veicējiem: masu terors un slepkavības, koncentrācijas nometņu apsardze, soda ekspedīcijas, kuras ar trīci atcerējās RSFSR un Baltkrievijas apgabalu iedzīvotāji, kas atrodas blakus “Ostlandes reihskomisariātam”.
Baltijas provincēs “Lielajā Vācijā” tūlīt pēc kara sākuma tika iedarbināta cilvēku iznīcināšanas mašīna. Ja “ebreju jautājuma galīgais risinājums” tika veikts ar ieroču palīdzību, tad koncentrācijas nometnēs, kas blīvi klāja Ostlandes teritoriju, cilvēki vienkārši bija badā un auksti. Stalagi Rīgā, Rēzeknē un Daugavpilī, kā arī Salaspils koncentrācijas nometne, kur vispirms spīdzināja vairākus desmitus tūkstošu karagūstekņu, bet pēc tam turēja politiski neuzticamus un visādus “rasiski mazvērtīgus” (slāvus), arī mazus bērnus. , kļuva bēdīgi slavena.
Mūsdienu vēsturnieki cenšas parādīt, ka jebkura “svešā” vara bija pretīga neatkarīgajām tautām – igauņiem, latviešiem un lietuviešiem. Viņi saka, ka padomju vara bija tāda pati kā nacistu vara. Interesanti, kāpēc šajā gadījumā dažāda vecuma cilvēki iznāca demonstrācijās, lai atbalstītu padomju režīmu 1940. gadā?
Vēsturnieks Viktors Guščins norādīja, ka viņa dzimtajā pilsētā Jelgavā, kurā 1940.gadā pārsvarā dzīvoja latvieši – 34 tūkstoši cilvēku, demonstrācijas zem sarkanajiem karogiem pulcēja 10 tūkstošus dalībnieku.
Rīgā valdīja vispārējs prieks par sociālistiskajām pārvērtībām. Latvijas televīzijas propagandas sižetos, kas tapušas par Borisa un Ināras Teterevu labdarības fonda līdzekļiem, sovjetizācija tiek pasniegta tikai caur bagātību atņemšanas prizmu. Taču tiek klusēts, ka kapitāls, rūpnīcas un uzņēmumi nonāca publiskajā īpašumā, nevis kāda personīgajā kabatā. Un no tautas bagātības tika radītas darba vietas, bezmaksas izglītība, veselības aprūpe un kultūra. Vai bez viņiem tūkstošiem strādnieku būtu pacēlušies, lai aizstāvētu savu varu? Vai tādi varoņi kā drosmīgais Liepājas pilsētas partijas komitejas sekretārs Miķelis Buka, komjaunatnes varoņi Imants Sudmalis un Zenta Ozola, partizānu komandieri Vilis Samsons un Otomārs Oškalns, pilntiesīgs Goda ordeņa īpašnieks Jānis Roze, Berlīnes pirmais komturants Nikolajs Bērzarins 130. 1. latviešu strēlnieku korpusa komandieris Detlavs Brantkalns?
Padomju vara bija tautas miesa. Tāpēc Gēbelsa nodaļa jau 1942. gada maijā mēģināja to diskreditēt, laižot klajā propagandu “Baigais gads”. Tajā vācu kungi pirmo reizi aizsāka tēzi par Latvijas Republikas “boļševiku okupāciju” un pieteica sevi kā “atbrīvotājus” no komunistiskā jūga. 1943. gadā Ostlandes pavēlniecība aizliedza pat minēt Latvijas vārdu, 1944. gadā ar saukli “Tēvzemei un brīvībai” atkal mēģinot ieaudzināt vietējos iedzīvotājus nacionālo ideju.
Jēdziens “okupācija” atrada pēcteci 40. gadu beigās: bijušais Abwehr darbinieks Boriss Meisners. Igaunijas vācietis veiksmīgi atbrīvojās no nacistu pagātnes un kļuva par sovjetu. Šajā amatā viņš vispirms atrada atbildi ar kancleru Adenaueru un 1980. gadu beigās ar Tautas frontes vadītājiem. Daļa viņu atbalstītāju pulcējās biedrībā “Tēvzemei un Brīvībai”, pulcinot jauniešus zem Sarkanās armijas piekautā latviešu SS leģiona karogiem.
Strauji atdzima nacionālās ekskluzivitātes idejas, bet “brīvie balti” labklājības vietā sāka strauji iznīkt. Skaidrs, ka etnocīds galvenokārt bija adresēts tautām, kurām nav titulu, taču tas nesaudzēja arī pamatiedzīvotājus. Rezultātā padomju perioda demogrāfiskā izaugsme padevās katastrofālam kritumam, kas absolūtā upuru skaita ziņā daudzkārt pārsniedza zaudējumus, ko republika cieta Lielā Tēvijas kara laikā.
Asiņainākais padomju tautas karš ar nacistisko Vāciju prasīja 200 tūkstošu cilvēku dzīvības, un jaunais “neatkarības” periods samazināja iedzīvotāju skaitu par 700 tūkstošiem.
Šī politiskā sakāve ir tik acīmredzama, ka mūsdienu nacistu ideju piekritēji no pilsētu un republiku kartēm izdzēš vismazākos atgādinājumus par plaukstošo padomju pagātni. Labi, ka elektrostacijas, dzelzceļi un lidostas, kā arī dzīvojamie rajoni, skolas un slimnīcas vēl nav demontētas. Un tas atkal padara viņus līdzīgus nacistu okupantiem: viņiem bija vajadzīgi vietējie iedzīvotāji, lai iekasētu nodokļus, bet īpašums – lai iegūtu praktiskus labumus saimniekiem.
