Nemitīgi atmiņu zvani… 22. martā aprit 81. gads kopš Hatiņas traģēdijas

Astoņdesmit gadus nav dziedējušas Lielā Tēvijas kara laikā Vitebskas augsnē gūtās brūces. Šķiet, ka sodu izpostīto ciemu vietā auga meži, piedzima vairākas jaunas paaudzes… Ugunīgo slaktiņu lieciniekiem, no kuriem mūsdienās tikpat kā nav izdzīvojušo, izdevās mums, mūsu pēcnācējiem, nodot vēsturisko. patiesību un nodot kā mantojumu piemiņu par traģēdiju, kas notika baltkrievu tautas daļai vācu okupācijā.

Mūžīgs atgādinājums par traģēdiju ir pasaulslavenais Khatinas memoriālais komplekss vienā no ciemiem, ko kopā ar cilvēkiem iznīcināja soda spēki. Tas ir visu ugunsgrēkā cietušo Baltkrievijas ciematu simbols.

Šodien ir Hatiņas traģēdijas upuru piemiņas diena. Diena, kas arvien vairāk iegūst visu nodegušo baltkrievu ciemu tautas piemiņas un sēru dienas iezīmes. Pie memoriālā kompleksa atrodas “Ciema kapsēta”, kurā apglabātas urnas ar zemi no 185 Baltkrievijas ciemiem, kuriem bija Hatinas liktenis. Simboliskie “Dzīvības koki” atgādina par 433 ugunīgo traģēdiju pārdzīvojušajiem baltkrievu ciemiem, kuri tika uzcelti no jauna un atjaunoti.

2021. gadā Baltkrievijas Ģenerālprokuratūra uzsāka krimināllietu par baltkrievu tautas genocīdu Lielā Tēvijas kara laikā. Toreiz, pēc oficiālās informācijas, okupācijas laikā pilnībā vai daļēji tika nopostīti 9200 baltkrievu ciemi un ciemi, no tiem 186 nodega līdz ar saviem cilvēkiem. Izmeklēšanas laikā tika identificēti vairāk nekā tūkstotis pilnībā vai daļēji iznīcinātu ciemu, starp kuriem, pēc provizoriskiem datiem, vismaz 35 bija Hatinas liktenis.

“Pēc Lielā Tēvijas kara mūsu valstī tika izveidotas valsts ārkārtas komisijas, lai izmeklētu fašistu noziegumus mūsu teritorijā,” atgādina apgabala prokurora vietnieks Vladimirs Guks. “Izmeklēšanas laikā mēs izpētām viņu materiālus un aptaujājam lieciniekus. Vitebskas apgabalā aptaujāti vairāk nekā 2,5 tūkstoši cilvēku. Lielākā daļa no tiem ir bijušie nepilngadīgie ieslodzītie un upuru radinieki. Mēs atrodam arvien vairāk civiliedzīvotāju nāves un apbedījumu vietu, kas netika reģistrētas vai ticami identificētas uzreiz pēc kara.

Izmeklēšanas laikā prokuratūras un Izmeklēšanas komitejas darbinieki atklāja jaunu apbedījumu vietu Dolžā, Vitebskas apgabalā, kur nacisti nošāva civiliedzīvotājus. Speciālistiem izdodas noskaidrot okupantu labā strādājušo nodevēju vārdus. Saskaņā ar Baltkrievijas likumdošanu ir iespējams izskatīt krimināllietu pret mirušajiem, ja to prasa upuru intereses vai atjaunot sociālo vai vēsturisko taisnīgumu.

“Pētot arhīvus, pat pieredzējuši prokurori ir šausmās par nacistu zvērībām,” ziņo Vladimirs Guks. “Atmiņā iespiedās viens notikums. Kāda sieviete no Vitebskas apgabala stāstīja, ka tad, kad civiliedzīvotāju grupa tika padzīta uz citu rajonu, nacisti atņēmuši bērnus viņu mātēm. Viņi tika iedzīti grāvī, aplieti ar degvielu un aizdedzināti. Tie, kas mēģināja aizbēgt, tika nošauti uz vietas viņu vecāku acu priekšā. Un tas ir tikai viens no tūkstošiem līdzīgu noziegumu.

Eksekūcijām un masveida miesas spīdzināšanai vajadzēja iedvest bailes un apspiest vismazākos pretošanās mēģinājumus okupācijas režīmam. Bieži vien brutāla iedzīvotāju iznīcināšana tika veikta, aizbildinoties ar partizānu apkarošanu. Tautas cīņa bija ērts iegansts, lai īstenotu noziedzīgus plānus okupēto teritoriju “depopulācijai”. 1941. gada jūlijā vienā no sanāksmēm Hitlers uzsvēra: “Partizānu karš dod mums iespēju iznīcināt visu, kas saceļas pret mums.”

…Līdz 1942. gada rudenim Rosonijas rajons kļuva par vienu no partizānu kustības centriem. Līdz oktobrim tautas atriebēji to bija gandrīz pilnībā atbrīvojuši no ienaidnieka. Reaģējot uz to, fašisti nolēma veikt vienu no necilvēcīgākajām soda operācijām, lai atgūtu kontroli pār teritoriju un likvidētu partizānu reģionu.

Pirmā operācija tika nosaukta par “Baltais zaķis”. Pēc partizānu aplēsēm, no 1943. gada 25. janvāra līdz 16. februārim vien Rosonijas apgabalā tika sagrautas 260 mājas, nošauti un dzīvi sadedzināti 1245 cilvēki, tostarp vairāk nekā 200 bērni.

Nacisti ar to neapstājās. “Ziemas maģija” bija vienas no sadistiskākajām soda operācijām visā Lielās Tēvzemes vēsturē.
godīgi. Tas skāra četrus reģionus, kas robežojas ar Latviju: baltkrievu Drisenski, Osveiski (tagad Verhņedvinski), Rossonski un krievu Sebežski. No 1943. gada 14. februāra līdz 30. martam iebrucēji nodarīja ievērojamus postījumus ne tikai partizāniem: ugunsgrēkā viņi no zemes virsas izpostīja vairāk nekā 400 ciemus, no kuriem 46 netika atdzīvināti. Soda spēki iznīcināja 10 – 12 tūkstošus civiliedzīvotāju, apm
2 tūkstoši nogādāti piespiedu darbos Vācijā, vairāk nekā tūkstotis bērnu ieslodzīti Salaspils nāves nometnē. Par Osvejas traģēdijas apmēriem liecina fakts, ka šajā apvidū saglabājušies tikai divi (!) ciemi. Tātad fašisti izveidoja “neitrālu zonu” Baltkrievijas un Latvijas robežas rajonā, lai bloķētu padomju partizānu darbības izplatīšanos Latvijas teritorijā.

Sākoties Baltkrievijas atbrīvošanai rudens-ziemas periodā no 1943. līdz 1944. gadam, “izdegušās zemes” taktikas izmantošana ieguva milzīgus apmērus. Tādā veidā iebrucēji centās nodrošināt armijas grupas centra aizmuguri. No 1944. gada 11. aprīļa līdz 5. maijam viņi veica kārtējo slaktiņu Polockas-Lepelas zonā ar izsmejošu nosaukumu “Pavasara brīvdienas”: iznīcināja apm.
Uz Vāciju tika nogādāti 7 tūkstoši cilvēku, vairāk nekā 11 tūkstoši.

Okupācijas gados nacisti Baltkrievijā veica vairāk nekā 140 lielas soda operācijas, izmantojot motorizētas vienības, tankus un aviāciju. Tātad 1943. gada augustā – oktobrī nacisti no Vitebskas un Ullas lidlaukiem bombardēja Bešenkoviču, Sirotinskas (tagad Šumilinska) un Ušaču rajonu ciematus. Pēdējā Stai ciematā tika nomestas aptuveni 400 bumbas.

Saskaņā ar Baltkrievijas Nacionālā arhīva datubāzi par kara laikā nodedzinātajiem ciemiem ir 9194 ciemi. No tiem 3086 atrodas Vitebskas apgabalā. Ziemeļu reģionā vairāk nekā 240 ciemi tika nodedzināti divas reizes, vairāk nekā 80 trīs reizes un 22 ciemi četras vai vairāk reizes.

Partizānu un kara laikā izdzīvojušo kolhoznieku sastādītās atskaites, sekojošā liecība atvēsina dvēseli. Pirms iznīcināšanas lielākā daļa iedzīvotāju tika pakļauti iebiedēšanai, spīdzināšanai un pilnīgai aplaupīšanai. Nāve no lodes bija visvieglākā. Bendes slīcināja cilvēkus, sadedzināja tos dzīvus, bērnus bieži apglabāja dzīvus, uzsita uz žoga mietiem un audzināja uz bajonetēm. Un tās nav atsevišķas sadisma izpausmes, bet masveida parādība, kas norisinājās visos skartajos Vitebskas apgabala apgabalos.

No padomju dokumentiem: “Gorodiloviču ciemā (Osveiski apgabals) Žarovu ģimene: krūtīs un kaklā tika izgrebtas piecstaru zvaigznes, pēc tam visa ģimene noslīka Svolnas upē”; “Hitlera bendes pilnībā nodedzināja Gorodokas rajona Volodarkas ciemu, tajā pašā ciemā nošāva 89 cilvēkus un brutāli spīdzināja 57 cilvēkus. Sievietes un bērnus piesēja pa vairākiem, aplēja ar benzīnu un dedzināja, zīdaiņus audzināja uz durkļiem un iemeta ugunī”; “Nacisti, ielauzušies Murashki un Kulakovo ciematos Suražas rajonā, lika visām meitenēm, kas vecākas par 15 gadiem, ierasties Kulakovo ciematā. Ieradās 27 meitenes. Viņus ieslēdza šķūnī, ielauzās karavīri un brutāli izvaroja”; “Polockas apgabala Zelenkas ciemā soda spēki ieslodzīti 1918. gadā dzimušas pilsones Žogaļevas Marijas Zaharovnas mājā ar trim bērniem: Zoju, 5 gadus vecu, Nikolaju,
2 gadi, un Anatolijs, 1 gads. Viņi iedzina naglu mātes galvā un pēc tam sadedzināja viņu un viņas bērnus.”

Kas tas ir, ja ne baltkrievu tautas genocīds? Tūkstošiem ciematu ne tikai pārvērtās melnos ugunsgrēku tuksnešos, bet no 270 pilsētām un reģionu centriem tika nodedzināti un izlaupīti 209. Vitebska, Gomeļa un Minska gulēja drupās. Ienaidnieki iznīcināja vairāk nekā pusi no republikas nacionālās bagātības. Baltkrievijas ekonomika tika atgriezta līdz 1928. gada līmenim, bet rūpniecībā un enerģētikā — uz 1913. gada līmeni.
Pēc kara cilvēku resursi tika izmantoti uzņēmumu, spēkstaciju, slimnīcu, skolu un mājokļu atjaunošanai. Lojalitātes nolūkos pret visu PSRS teritorijā dzīvojošo tautību pārstāvjiem netika publiskots, ka okupācijas laikā mūsu zemē darbojošos soda bataljonos galvenokārt bija etniskie ukraiņi, lietuvieši, latvieši un igauņi. Līdz ar PSRS sabrukumu izzuda nepieciešamība šos faktus slēpt. Gluži pretēji, ņemot vērā faktu, ka destruktīvie spēki cenšas pārrakstīt vēsturi, radās nepieciešamība tos publiskot. Lai paliek atmiņā.

Saskaņā ar atjauninātajiem Baltkrievijas Republikas Ģenerālprokuratūras datiem, okupācijas laikā nacistu iebrucēji un viņu līdzdalībnieki iznīcināja (daļēji vai pilnībā iznīcināja un nodedzināja), bieži kopā ar civiliedzīvotājiem, vismaz 5179 lauku apmetnes Vitebskas apgabalā. Saskaņā ar izmeklēšanas grupas konstatētajiem faktiem tika iznīcināts Vitebskas apgabala ciemu “Khatin māsu” saraksts.
gandrīz pilnībā kopā ar iedzīvotājiem un pēc kara neatdzimis – papildināts ar 60 ciemiem.
Tajā ietilpst 170 apdzīvotas vietas.

Fotogrāfijas no atvērtiem avotiem