NO DOKUMENTĀLĀS FILMAS “VEK USSR” (“PSRS gadsimts”)… Par 3 cilvēku apziņas tipiem- 1. Bohēmisti- neasociē sevi ar kādu konkrētu teritoriju, internacionāļi, pasaules pilsoņi Eksistē paši savā vidē, kā likums, internacionālā, viņu dzimtene-pasaule, pat, ja viņi ir uzticīgi kādai konkrētai valodas kultūrai. 2. Fašisti- saista sevi ar konkrēto grupu- nacionālu vai ideoloģisku. Paši par sevi mazvērtīgi, “is nothing in his own eyes”, un dalība grupā, kuru tie uzskata par priviliģētu, ir tas vienīgais, kas piešķir viņiem nozīmību un pārliecību par savu vērtību. Mūsdienu pasaule, kas būvēta uz konkurenci un skaudību, atstāj pārāk daudz cilvēku aiz veiksmes borta… Kā dažādu cilvēku, tā arī veselas tautas, tāpēc fašisms ir kāds īpašs “taisnīguma” veids īpaši priekš tiem, kas uzskatu savu grupu par īpašu. Bet “apdalītības” sajūta jau tikai izplatīsies, jo katra fašisma pamatā nepārdzīvots pazemojums. Visvairāk “šances” iekrist fašisma ir perifērajām tautām austrumeiropā (mēs…), kuras visas savas pastāvēšanas laikā ir pārgājušas no rokas rokā. 3. un visinteresantākais apziņas tips- impēriskā apziņa-paredz cilvēka saiti ar teritoriju, kas ir daudz lielāka par viņa nacionālo reģionu. Impēriskā apziņa neuzskata, ka uzticību kādai konkrētai varai, reliģijai vai ideoloģijai, tā ir izvēle par labu noteiktu domāšanas veidu raksturīgam konkrētai lielai teritorijai. Vienā un tai pašā ģimenē, vieno un tajos pašos apstākļos pie un tiem pašiem skolotājiem var izaugt vienādi izglītoti, audzināti un apgādā, bet dažādi sevi šajā pasaulē uztveroši cilvēki, un brīdī, ja tāds izvēles pienāks, cilvēki ar atšķirību apziņas tipu var nonākt. dažādās barikādes pusēs…, un nekādas radniecīgas, mīlestības vai draudzības saites tos kopā nesaturēs. Ja bohēmisti un fašisti pie sava pasaules redzējuma nonāk, kā likums, ar citu cilvēku palīdzību, tad par impēristiem piedzimst. Fašisti un bohēmisti var apelēt pie spēkuārpus valsts, kamēr impēristi meklē resursus iekšā. Bohēmistu un fašistu apziņas tipi var tikt skaidroti ar loģikas palīdzību, imperiālais atrodas ārpus loģikas. Imperiālā apziņa pakļaujas kaut kam iekšējam, ko cilvēkam grūti izskaidrot pašam sev, kur nu vēl citiem, bet šis iekšējais izskan līdzīgi pavēlei, kuru izpilda bez apspriešanas. Imperiala apziņa nepazūd līdz ar impērijas sabrukumu. PSRS imperiālā apziņa izdzīvoja un palīdzēja uzvarēt karā, kad aizsargāt valsti cēlās pat tie, kuri kategoriski nepieņēma boļševizmu. Miera imperiālā apziņa izpaudās sadzīves internacionālisma- mākslā izdzīvot par spīti politiskajai sistēmai, prasmē distancēties (существовать в пространстве вненаходимости), gatavībā atteikties laikā no pārāk piedāvātajiem kompromisiem labumiem, ja par tiem nākas maksāt. , kā impērijas laikā, arī PSRS cilvēku sadalījās noslēgtās tāpat grupās, eksistēja autonomās pasaulēs. Bet arī pēc impiskās tradīcijas vēlīnā PSRS demonstrēja “apgrieztās impērijas” sastāvdaļu- perifērija dzīvoja labāk kā centrālie reģioni… Reiz Zeme cilvēkiem likās plakana, un nebija cilvēku galvā nekādu globālu projektu, jo nebija cilvēka apziņā globusa. Katra tauta, iespējams, arī uzskatīja sevi par īpašu, bet nu noteikti ne īpašuku par citām. Un nebija nevienam nodomu pārveidotu pasauli, par cik nebija arī iespēju. Ar laiku situācija izmainījās. Informatīvais lauks izpletās, savstarpējā ietekme palielinājās, un tagad jebkuras tautas kultūras neizbēgami sastopas ne tikai ar citām kultūrām, bet arī ar vienu vai otru globālu vērtību sistēmu. Krievijas impērija nenoturējās pretī sarkanajam globālajam projektam- komunisma idejai, ko karsti piedāvā cilvēkus no mākslinieku aprindām, kas bija “iekarojuši” visu tās teritoriju… Bet “sarkanais projekts” nodzīvoja vien 70 gadus, pēc kā tas atdeva savu vietu “liberālajam globālajam projektam” “, arī dedzīgi aizstāvētam no mākslinieku puses. Kad 1991.gadā PSRS sabruka, nekāda jauna valsts neradās, notika vien kārtējā globālā “apgaismības” projekta pussagrūšana un kārtējās robežu izmaiņas… Un varbūt tikai tagad, kad kopš brīža, kad tikai radītas padomju sociālistiskās republikas, ir pagājis 100 gadi, situācija saks mainities. Lai kā arī nebūtu, cilvēki uz Zemes vienmēr sapņo par vienādiem noteikumiem un vispārēju labklājību, balstītu uz taisnīgumu… Jebkurš globālisms vienmēr vilinās ar veģetāru pasauli, kurā nebūs karu un neviens netiks apēsts…, un šīs cerības vienmēr tiks pieviltas.. Kāda būs Krievijas (un Latvijas???) loma šajā skaistā nākotnē, tikai Dievam vien ir zināms. Skaidrs ir tikai viens- viss būs tā kā tas būs, un nekā citādi!!! 🙂
Līdzīgās publikācijas:
Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem …
Būs interesanti.
Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at…
Pretenzija pret Latvijas valsts pārvaldi par 9 miljoni eiro.
Ap 2005. gadu ar bū…
“Un šādi apgalvojumi padara cilvēku apziņā par normu to, ka mums jāuzņemas daļa …
