No juridiskā viedokļa tas rada tik daudz interesantu jautājumu… Vai sabiedrība saņems uz tiem saprotamu atbildi? Vai arī tas viss ir saistīts ar politisko gribu? Bojājumi no… Okupācijas muzeja Šo precedentu var uzskatīt par vienu no izklaidējošākajiem pēdējā gada laikā.Kāda paziņa stāstīja, kā bērnībā tētis piespieda viņu nest viņas divas burvīgās pūkainās jūrascūciņas.Skatīt vairāk atpakaļ uz zooveikalu. Es nezinu, kā viņi viņu ieguva. Man bija līdz asarām žēl cūkas, bet padomju zooveikalā meitene par tām pat naudu atguva – 5 rubļi, 42 kapeikas, kā viņa tagad atceras. Šodien prasība atdot naudu, ja prece nav saņemta, nevienu nepārsteidz. Tiesa, tas ir atkarīgs no produkta. Nesen internetā izplatījās ziņa, ka kāds Okupācijas muzeja apmeklētājs, vārdā Renārs Briedis, pieprasījis šai kultūrvēsturiskajai iestādei atdot naudu par biļeti. Ne tāpēc, ka Latvijas vēstures “jūrascūciņas” un svētās govis nebija pietiekami baltas un pūkainas viņa gaumei. Gluži otrādi, izstādē “Latvija Padomju Savienības okupācijā un nacionālsociālistiskā Vācija 1939-1991” atspoguļotā vēsture, pēc zvērināta advokāta Renāra Brieža domām, tiek pasniegta pārāk balti un zīdaini. Apmeklētājs bija sašutis, ka izstādē nevienā rindkopā nav minēta, viņaprāt, svarīga informācija. To, ka Latviju okupēja PSRS, nebūdama vairs brīva demokrātiska republika, bet gan diktatorisks režīms, pateicoties Kārļa Ulmaņa apvērsumam 1934. gadā. Un, kad ir okupēta diktatoriska valsts, šķiet, ka tas ir mazāk nožēlojami nekā tad, kad tā ir brīva un smaržo ar demokrātijas augļiem. Interesanti, ka Briedis savās prasībās atgūt biļetei iztērētos 5 eiro apelē ne tik daudz uz izstādes ideoloģiskajām un vēsturiskajām nepilnībām, bet gan uz to, ka, neskatoties uz to, ka iegādājies biļeti un gaidījis lai saņemtu kvalitatīvu pakalpojumu, viņam pārdeva nekvalitatīvu preci – negribu teikt, tās ir jūrascūciņas. Viņš piedāvāja muzejam kompromisu – paturiet naudu biļetei, bet papildiniet izstādi ar vismaz rindkopu par Ulmaņa apvērsumu. Muzejs izrādījās principiāls un nepiekrita “veikt apvērsumu”, atzīstot savu vainu. Viņi atsaucās uz bohēmiešu iecienīto klauzulu – tas, redziet, ir autora redzējums, dizains, vīzija un koncepcija, tāpēc apmeklētāja apgalvojumi ir absurdi. Taču arī Renards izrādījās nekautrīgs un iesniedza tiesā prasību pret Okupācijas muzeju. Mūsu valstī šī ir pirmā reize, kad svēta govs tiek tiesāta un aizskarta ar tesmeni, lai saņemtu finansiālu kompensāciju. Parasti okupācijas radītos zaudējumus aprēķina citās iestādēs. Prasītājs Renārs Briedis paziņojumā Rīgas pilsētas tiesai apgalvo, ka izstādē “Latvija Padomju Savienības okupācijā un nacionālsociālistiskā Vācija 1939-1991” muzejs slēpj faktu, ka demokrātija Latvijā beigusies ar valsts apvērsumu. etat Ulmaņa autoritārā režīma 1934. gada 15. maijā. Prasītāja uzskata, ka šī fakta slēpšana ir meli – “apzināta un aktīva realitātes sagrozīšana, sabiedrības maldināšana, negodīga rīcība pret sabiedrību un manipulācija ar tās apziņu”. Prasītājs sarunā ar aģentūru LETA savu prasību formulēja īsumā – “lūdzu, beidziet melot,” viņš teica. Muzejs arī nav dumjš un piesedz melus ar filozofiju – viltība, protams, nav jauna. “Prasītājs rosina filozofisku diskusiju – ja notika valsts apvērsums, tas nozīmē, ka Ulmanis jau ir okupējis Latviju. Šajā gadījumā runa ir par diviem okupantiem – Ulmani un PSRS. Tam mēs nevaram piekrist, jo okupācija ir atzīta un integrēta mūsu normatīvajos dokumentos un deklarācijās, Satversmes preambulā uc Okupācijas fakts nav apšaubāms, tas ir nostiprināts likumā.Tā kā par to nevar strīdēties, uzskatu, ka tas ir pavisam cits jautājums, un tas jau ir bīstams jautājums, ja notikumus var pagriezt tā – nē, nebija okupācija, bet divu ļaunumu cīņa starp Ulmaņa diktatūru un iebrukumu PSRS,” sacīja muzeja direktore Solvita. Viba. Tāpēc esiet uzmanīgi, jūrascūciņas var iekost! Viņa pauda cerību, ka prasība netiks apmierināta. Tomēr tā tas izrādījās. Bet jebkurā gadījumā paldies, ka esat principiāls, tas ir interesants precedents. Var jau būt, ka drīzumā kādam gribēsies atcerēties, ka iepriekš Okupācijas muzeja telpas ieņēma cits muzejs – Sarkano latviešu strēlnieku. Vai pašreizējā muzeja ekspozīcijā ir pietiekami daudz vietas, kas veltīta viņu lomai totalitāra režīma veidošanā bijušās Krievijas impērijas teritorijā un ar to saistītajiem vēstures līkločiem? Vai ir kāda rindkopa, kurā teikts, ka valsts var būt atbildīga, par kuriem sabiedrotajiem tā izvēlas savus, pat svētos mērķus, piemēram, brīvību un neatkarību. Jo dažreiz viņi, sabiedrotie, mēdz atgriezties.
Gatignol Alice (2016) The conflict between social media and copyright. Managing Intellectual property. September 2016, issue 261. Pp. 17-19
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā