Olya kļuva par neparastu bērnu. Gaiša, smaidīga, viņa bija mazliet atpalikusi prātā…

Olya kļuva par neparastu bērnu. Spilgta, smaidīga, viņa garīgajā attīstībā nedaudz atpalika no vienaudžiem. Meitene netika sūtīta uz bērnudārzu skolā, viņa tika nozīmēta korekcijas klasē. Vecāki, jādod viņiem piens, ar meitu apmeklēja visdažādākos ārstus, izmēģināja pieejamos rehabilitācijas un korekcijas centrus. Tomēr meitenes vieglais pieskāriens nepasaulīgajai pasaules uztverei nepazuda. Dažkārt dīvainās uzvedības un neprognozējamās reakcijas dēļ no Oljas vienaudži atvairījās. Īpaši pusaudža gados, kad pubertātes hormonālās vētras uzklāja bērnības problēmu. Pārvēršoties par meiteni, Olja uzplauka ar maigo Turgeņeva skaistumu, kas 21. gadsimta jaunajai paaudzei ir kategoriski nesaprotams. Bija izsmiekls, pirkstu pagriezieni templī, aizvainojoši joki. Viņa nebija muļķe, bija socializējusies, daudz ko saprata, bet viņas pasaulē nebija līdzekļu, kā tikt galā ar šādu vienaudžu reakciju. Vecāki bija noraizējušies, un meita smaidīja savu mierīgo smaidu, piespiedās pie mātes pleca un, aizverot acis, čukstēja par to, kā viņa mīl viņu un savu tēti, cik labi jūtas ar viņiem blakus. Tad viņa uzlēca, sāka griezties un dziedāt. Un tad viņa nokrita uz dīvāna un rūgti raudāja. Septiņpadsmit gadu vecumā, kad skola bija aiz muguras un priekšā stāvēja pieaugušo dzīve, mani vecāki sāka nopietni uztraukties. Viņus biedēja Olgas atvērtība un vēlme visus izmitināt. Pārsteidzoši, ne vienaudžu izsmiekls, ne vecāku rūpes, ne apkārtējo skatieni no malas nenogalināja labo attieksmi pret pasauli šajā spilgtajā radījumā. Kādu dienu Olja teica mātei, ka vēlas iet uz darbu. Vecāki par to domāja. Viņi gāja cauri daudziem variantiem, taču katru reizi, analizējot izvēli un prognozējot notikumu attīstību, saprata, ka kāda meitas neparedzamība var kaitēt gan viņai, gan darba devējiem, gan vispār… Kādu vasaru viņi devās uz savu iecienīto ezeru. par nakšņošanu. Olijai šie ceļojumi patika. Viņa ar savu dvēseli izšķīda dabā. Viņa varēja ilgi klīst kaimiņu pļavā, peldēties, ielīst tuvākajā mežā. Šoreiz viņus gaidīja pārsteigums. Tālā tuksneša zeme, kurai viņi gāja garām pa ceļam uz ezeru, izrādījās iežogota, un aiz žoga bija dzirdama suņu riešana. “Katja, redzi, viņi galu galā ir pārņēmuši brīvo vietu,” sacīja Volodja, vēršoties pret sievu. “Re, viņi rakstīja internetā, un televīzijā bija paziņojums, ka kāds ir organizējis patversmi suņiem,” sieva apgaismoja vīru. “Es saprotu,” Volodija pamāja ar galvu. Olja, kas iepriekš bija vērojusi ceļu, kas mirgo pa logu, atdzīvojās. “Tēt, iesim uz patversmi,” viņa jautāja. – Olja, labāk tur neiet. “Nu, ko tas dod skatīties uz likteņa aizvainotiem nelaimīgajiem dzīvniekiem,” tēvs rūgti sacīja. Jāteic, ka Olja bērnībā bieži lūdza vecākiem dabūt kaķi vai suni, taču viņi vienmēr atrada viņai argumentētu skaidrojumu, kāpēc nevajadzētu. Patiesībā tētis un mamma baidījās, ka mazā meitene nepareizi uztvers dzīvnieka uzvedību un to aizvainos. Nē, viņa tevi nesistu, bet viņa varētu tevi apskaut no visas sirds, lai sasildītu vai nomierinātu. Un šī pieglaudīšanās var nebūt nekaitīga. – Kas jums ir nepieciešams, lai turp aizbrauktu, nevis tikai paskatītos? – Olja turpināja. “Nu, vismaz nopērciet pārtiku vai kādu gultasveļu, vai rotaļlietas, es nezinu, mani šī tēma neinteresēja, jautājiet savai mātei,” atbildēja Volodja. – Maaa? – Olja pagriezās pret Katju. – Principā tētim ir taisnība. Mums kaut kas jāpalīdz. Olja kļuva domīga. Pie ezera viņa nestaigāja kā parasti, viņa sēdēja krastā, skatījās uz ūdeni un kaut ko domāja. Divas nedēļas meitene pētīja patversmes vietni un devās uz zooveikaliem. Un kādu vakaru, kad visa ģimene bija sapulcējusies, Olja lūdza vecākus viņu klausīties. – Tēti, mammu, es gribu palīdzēt šiem dzīvniekiem, nu, kas ir patversmē. Un jā, paskatījos mājaslapu, devos iepirkties un uzzināju cenas. Ziniet, es savu kabatas naudu netērēju daudz, man tur ir uzkrāta normāla naudas summa. Dosimies tur šajā nedēļas nogalē? – viņa paskatījās uz saviem vecākiem. Viņi nevarēja viņai atteikt. Lēmums tika pieņemts. Nopirkuši, ko varēja, sestdien devās uz patversmi. Kad viņi ieradās pie patversmes vārtiem, viņus sagaidīja patīkama sieviete ar jaunu zēnu. Viņš izrādījās brīvprātīgais, un viņš palīdzēja pārvietot dāvanas no automašīnas uz patversmes biroju. Aiz sveicieniem un sarunām neviens nepamanīja, kā Olja ar suņiem devās uz nožogojumiem. Meitene apstājās pie visiem, kaut ko teica, un suņi beidza riet, viņi luncināja savas īsās un garās, pūkainās un ne pārāk astes un uzsmaidīja viņai. Katja, redzot, ka meita ir attālinājusies, virzījās viņai pretī. Kad viņa pienāca tuvāk, Olja pagriezās. No meitas acīm tecēja asaras, un pašas pelēkās acis Katjai pēkšņi šķita caururbjoši zilas. “Mammu, es saprotu, ka viņus neaizvaino liktenis, bet gan cilvēki.” Šis, melns ar saplēstu ausi, dzīvoja pie kāda bomža poligonā, saimnieks pazuda, citi viņu dzenājuši. Bet šī jautrā meitene ir dzimusi kaut kur garāžā. Tur bija labi, bet pēc tam garāžas tika nojauktas, un viņai bija grūti, līdz viņa šeit nokļuva. Viņš ir priecīgs. Olja runāja un runāja, bet Katja bija nobijusies. Meita izdomāja stāstus suņiem, raudāja, un māte baidījās no nervu sabrukuma. Tad pie viņiem vērsās patversmes darbiniece. – Vai jūs tikai meklējat, vai vēlaties kādu paņemt? – viņa jautāja. – Nē, par to vēl nav runas. Vienkārši tava meita nolēma paskatīties uz taviem mājdzīvniekiem,” atbildēja Katja. – Tas ir skaidrs. Ak, Bleki, nebāz galvu restēs, tu atkal iestrēgsi,” sieviete aizrādīja uz mazo melno sunīti, par kuru runāja Olja. – Viņš ieradās pie mums no poligona, viņa īpašnieks arī bija bezpajumtnieks, bet acīmredzot viņš saslima vai nomira, es nezinu. Un Černišu aizdzina citi poligona iemītnieki, par viņu stāstīja viņa vecmāmiņa, kura saimnieku reizēm pabaroja,” iesāka runāt patversmes darbiniece. – No kurienes radās šī jautrā meitene? – Katja pēkšņi jautāja. – Un šī ar vēl trīs no vecajām garāžām, tās tika nojauktas, un suņi sāka apgrūtināt tuvējo māju iedzīvotājus, tāpēc nācās tos aizvest. Katja stāvēja sastingusi vietā, un Olja gāja no nožogojuma uz nožogojumu, kaut ko sakot un kaut ko sakot. “Atvainojiet,” Katja pamodās un pagriezās pret sievieti, “bet kāds var strādāt pie jums par brīvprātīgo?” – Jā, protams, mēs visi esam priecīgi. Ir pagājis gads. Patversme “Tavs draugs” ir ieguvusi kvalitatīvus, siltus nožogojumus un ērtu pastaigu laukumu. Darbā ir veterinārārsts. Taču pats svarīgākais ir tas, ka parādījās sponsori, kas ļāva patversmes darbiniekiem bez sāpēm aplūkot viņu apsūdzības. Daudzi no šeit esošajiem bāreņiem jau ir atraduši savas ģimenes. Un tas viss, pateicoties burvei Oļai, kura ne tikai konsultēja tos, kuri vēlējās kādu suni, bet arī stāstīja par tā dzīvi, raksturu, paradumiem tā, ka cilvēku sirdis piepildījās ar siltumu un mīlestību. Tā šodien pie vārtiem piebrauca mašīna. No tā iznāca ģimene: tētis, mamma un divi apmēram desmit gadus veci dvīņi. Anna Andreevna iznāca, lai tiktos ar potenciālajiem Sņežkas īpašniekiem. – Sveiks, tu nāksi pēc Sniega bumbas? – Labdien! Jā,” atbildēja ģimenes tēvs. “Mammu Olja, viņi ir ieradušies pēc Sniega bumbas,” Anna skaļi kliedza. No kaut kurienes aiz iežogojumiem izlēca slaida figūra treniņtērpā ar brūniem matiem, kas bija sasieti augstā zirgastē. Ātrā solī aste komiski šūpojās uz sāniem. Jauna meitene ar atklātu smaidu strauji piegāja pie ģimenes, uzmanīgi paskatījās uz visiem, pamāja sev ar galvu un sacīja: “Nāc, pierunāsim Sniega bumbu jums noticēt.” “Mammu Olja, tu viņam saki, viņš saputros, mēs to pārkrāsosim melnu,” Anna smējās. “Viņš teica, ka viņam patīk zaļš,” Olja ķiķināja, piemiedzot viesiem, kuri vēroja viņu sarunu. no grupas BORŠS bez BREADA Autore GALĪNA VOLKOVA

Source

Līdzīgās publikācijas:

Būs interesanti. Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at… Tas notika ar Rozu Emanuilovnu. Dēls Mariks atveda savu līgavu no Pites pie līgavas… Precējies 22 gadu vecumā, aiz lielas mīlestības. Apburošā līgava izskatījās pēc porcelāna… 3 gadus atpakaļ… nekas jau nav mainījies… Sveiki, draugi!… Nezinu nevien…