Otrā maija vēstule no biedra Seredenko, I daļa Sveiki visiem!

Sveiki visiem!

Paldies par vēlējumiem dzimšanas dienā, īpaši tiem, kurus NEklausījos. Atgādinu manas pozīcijas īpatnību: lai mani apsveiktu, man tev jāzvana. Un tas, kā jau varētu nojaust, ir saistīts ar noteiktu ikdienu. Tāpēc vēlreiz sirsnīgs paldies visiem!

9. maijā piezvanīju Serjozam Čaulinam, lai apsveiktu viņu uzreiz divos svētkos. Viņš, kā izrādījās, atradās netālu un labā kompānijā ar citiem izsūtītajiem no Igaunijas. Šonedēļ no draugiem no Latvijas saņēmu pastkarti ar viņu brīnišķīgajām sejām. Internets un sociālie tīkli dara brīnumus.

Ar grimstošu sajūtu piezvanīju draugam Izraēlā, kurš cīnās ar vēzi. Izrādījās, ka viņš uzvarēja, lai gan viņa balss bija ļoti mainījusies. Es viņu arī apsveicu dzimšanas dienā. Zvanīt Izraēlai ir ļoti dārgi.

Ar mammu tika pārrunāta tēma “Mātes diena”. Labas brīvdienas. Slikti, ka 9. maijā mēģina viņus aizvērt. Līdz ar to dualitāte. Es vēl neesmu apsveicis savu mammu šajā dienā. Es saku “vēl”, jo ļoti ceru, ka mums ar mammu vēl ir daudz laika. Viņai būs tikai 82…(tas viss vārās man krūtīs, kā spīdzina cilvēkus, kuri vairs nav jauni, slimajiem tiek atņemti burtiski pēdējie dzīvās komunikācijas gadi savā starpā, nemaz nerunājot par mātes rūpēm par viņu dēls-ieslodzītais, ne par ko nevainīgs, ko Viņi viņas veselībai nepievieno… Es rakstu tekstu, un man aizrīsies asaras, bet Mātes diena ir oficiāli svinēta – egmg)

Mana galvenā ziņa ir tā, ka es pabeidzu un nosūtīju sūdzību administratīvajai tiesai par cietuma atteikumu pārvietot mani uz atklāto cietumu. Es nevaru pieprasīt pārsūtīšanu, bet varu prasīt, lai viņi man atsaka juridisku iemeslu dēļ. Bet ne tā, kā viņi gribēja. Precīzāk, tas nozīmē, ka esmu neapmierināts ar atteikuma iemeslu. Es, viņi saka, joprojām neesmu atzinis savu vainu. Neskatoties uz to, ka tieslietu ministra dekrētā, kas nosaka pārcelšanas kritērijus, šāda iemesla nav. No tā, ka es “joprojām” (it kā tas būtu laika jautājums) savu vainu neesmu atzinis, cietums izdara “analītisko” secinājumu, ka man ir tendence aizbēgt. Bet bēgšanas risks jau ir nopietns, un jūs nevarat ļaut viņiem iziet ārā. Tieši ar šo “analīzi” es cīnīšos tiesā. Tajā pašā laikā precizēšu citiem politieslodzītajiem – citādi sanāk, ka visi principiālie politieslodzītie principā nosacīti netiks atbrīvoti, bet tā jau ir diskriminācija. Tiesa, ne igauņu – Igaunijas Vienlīdzīgas attieksmes likums sniedz ļoti īsu diskriminācijas gadījumu sarakstu, universālo principu pakļaujot likuma kaprīzēm. Savulaik esmu izgājusi Eiropas apmācību tikai divās attiecīgajās ES Padomes direktīvās, tāpēc zinu, no kurienes nāk šis likums. Bez šīm direktīvām diskriminācijas aizliegums Igaunijā būtu palicis kā deklarācija. Īsāk sakot, cīnīsimies.

Tas viss ir dots – sūdzības rakstīšana, dokumentu vākšana, saistītie pieprasījumi utt. – ir grūti, jo jāpārvar smagā pēcgarša no pēdējo gadu zaudējumiem. Kur viņš ir tieši caur un cauri.

(jā, šī ir godīga analītiķa smagākā nasta – tu skaidri redzi nelikumību, ar visiem argumentiem, dokumentiem un faktiem rokās, tu esi speciālists, profesionāls, apmācīts, zinošs, spējīgs, un tavā priekšā stāv kaujinieciskas nezināšanas siena, stulba birokrātijas mašīnas siena, kurā pat sabrukums būtu labi, jo šī ir tīrā izkrāpšana naudas atmazgāšanai, aiz šīs procedūras nav ne jausmas, tikai peļņa, un iegansts – jā , ņem dienas kārtībā jebkuru, galvenais lai viss strādā… – egmg)