Par latviešu esesiešu memoriālu Lestenē ir izsludināts īpašs likums: rzhavin77 — LiveJournal

Kuru Latvijā atceras, ar ko lepojas? Šodien, 2024.gada 20.jūnijā, Valsts prezidents Edgars Rinkevičs izsludināja Seima 6.jūnijā pieņemto likumu “Par Otrā pasaules kara piemiņas vietu Lestenē”.Par Otrā pasaules kara piemiņas vietu Lestenē). Neskatoties uz formulējumu, ka kaujās tika iesaistīti latvieši abās frontes pusēs, latviešu tautas kalpi nolēma ar īpašu likumu pagodināt tikai latviešu SS leģionārus, aizmirstot par 130. latviešu strēlnieku korpusa un citu latviešu vienību cīnītājiem. Sarkanās armijas, kā arī rubeņiešu. Interesanti, ka pretēji iepriekš minētā likuma garam.

Likuma 1.pantā ir norādīts tā mērķis un mērķi:

1. Piemineklis ir daļa no Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma un iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ar valsts aizsardzības numuru 6822.
2. Septiņpadsmitajā gadsimtā celtā Lestenes luterāņu baznīca ar īpaši greznu interjeru, kas tapusi no 1704. līdz 1709. gadam, ir viena no izcilākajām baroka laikmeta kultūrvēsturiskajām vērtībām Latvijā. Tā nopostīta Otrā pasaules kara frontes kaujās un pēckara okupācijas laikā, atjaunota pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas un glabā liecības par Otrā pasaules kara notikumiem.
3. Lestenas luterāņu baznīcas īpaši saglabājamās vērtības ir baznīcas ēkas telpiskais dizains ainavā, konstrukcijas svara sadalījums, fasāžu arhitektūra, jumta forma, konstrukcijas sistēma, plānojums, interjers, galdniecība, militārās ietekmes pēdas, vēsturiskais konteksts, piemiņas vietas ieraksts ainavā, materiālās un nemateriālās liecības par traģiskiem notikumiem un piemiņa par tiem.
4. Otrā pasaules kara piemiņas vieta ar Lestenes memoriālu kā vēsturisku piemiņas vietu vēsta par traģiskajiem notikumiem, kas notika okupētās Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā no 1944.gada oktobra līdz 1945.gada martam, kad militārajos formējumos nelikumīgi iesaistītie. no karojošajām valstīm – Padomju Savienība un Vācija – ir Latvijas iedzīvotāji.
5. Pieminekļa un tajā esošo kultūrvēsturisko vērtību uzglabāšanu, uzturēšanu un izmantošanu regulē šis likums, likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību» un citi noteikumi.

Droši vien daudzi būs pārsteigti, bet es nemaz neesmu pret šādu likumu. Un teikšu vēl: memoriāls Lestenā jāapmeklē visiem! Lai redzētu, kā jāiekārto Otrā pasaules kara militārie memoriāli: pārdomāti, efektīvi, rūpīgi, ar mīlestību, sasodīts! Lestenā ir ne tikai kapi. Ir apbedījumu plāns ar apbedīto sarakstu. Ir vietas, kur var sēdēt un atcerēties mirušos, runāt par to, kā viņi cīnījās. Saglabājušies pieminekļi no primārajām apbedījumu vietām, no kurienes Lestenā pārapbedīti leģionāri. Memoriālam ir veltīta memoriālā istaba, un faktiski muzejs pāri ceļam. Tur ir daudz: atkārtoju, apmeklējiet un paskatieties!

Pēc tam, lai iegūtu kontrastu, dodieties uz padomju memoriāliem, kur tiek apglabāti karavīri, kas gāja bojā tajā pašā karā. Otro Ziemassvētku kaujas. Galu galā, kas atrodas tuvumā esošajos padomju kara memoriālos? Viss ir nesistemātiski, oficiāli. Reizēm, diemžēl, tās nav īpaši labi uzturētas (lai gan tā drīzāk ir pašvaldību vaina, kurām saskaņā ar starpvaldību līgumu ir pienākums par tiem rūpēties). Informācijas dēļu, kas vēstītu, kādos apstākļos karavīri gājuši bojā, nav. Nav detalizētu sarakstu, kas ir apbedīts pie memoriāla. Bieži vien nav autostāvvietas, lai būtu ērti apstāties pie memoriāla.

Bet pret ko es esmu pret Otrajā pasaules karā kritušo latviešu sadalīšanu pieminēšanas cienīgajos (SS vīri) un tajos, kurus Latvijas varas iestādes vēlas aizmirst (sarkanās armijas karavīri, strādnieku gvarde, “sarkanie” partizāni). Protams, es nerunāju par kara noziedzniekiem, kuri nogalināja latviešus viņu “nepareizās” tautības, reliģijas, politisko uzskatu dēļ un pēc tam dienēja latviešu SS brīvprātīgo leģionā – pat ne armijā, bet trešā reiha paramilitārā politiskajā struktūrā. . Un par vairākumu – par parastajiem mobilizētajiem karavīriem, kuri pēc likteņa gribas tajā nokļuva. Jā, viņi ir upuri. Un mums tie ir jāatceras.

Taču, ja likumā ir pieminēta ne tikai Vācija, bet arī Padomju Savienība, tad kāpēc nav likuma par Latvijas Sarkanās armijas karavīru piemiņas vietām? Bet to ir vairāk nekā pietiekami. UN Kurzemes kauju vietās pie Lestenese, un citos Latvijas reģionos. Piemēram, pie Vietalvas esošie militārie kapi ir memoriāls ansamblis ar krāšņu pieminekli: Lāčplēsis nogalina Melno bruņinieku. Starp citu, netālu atrodas baznīca, kurā kaujās izcēlās padomju Latvijas izlūkdienesta darbinieki. Viņi cīnījās antihitleriskās koalīcijas pusē un bija ASV un Lielbritānijas sabiedrotie. Ekskluzīvi frontes karavīri, nevis soda spēki. Un viņi bija uzvarētāji, un bez viņu uzvaras nebūtu palikusi neviena Latvija, tikai Ostlandes Reihskomisariāta Ģenerālbetsirk Lettland.

Turklāt Latvijai, ja mēs pieturamies pie likumā noteiktā jēdziena “Latvijas iedzīvotāji, kas nelikumīgi iesaistīti karojošo valstu – Padomju Savienības un Vācijas militārajos formējumos”, daudz svarīgāk ir godināt Latvijas iedzīvotāju piemiņu. tie, kas atteicās dienēt SS leģionā un tika represēti par to okupācijas nacistu varu līdz iznīcināšanai. Lai gan latviešu literatūrā viņus joprojām nicinoši dēvē par “tuksnešiem”. Un viņus vajadzētu saukt par varoņiem. Par cīnītājiem nemaz nerunājot leitnanta Rubeņa bataljonskas iestājās kaujā pret nacistiem, neatbalstot PSRS. Tie ir īstie Latvijas patrioti un varoņi, īpaša likuma cienīgi par savu piemiņas vietu saglabāšanu un uzturēšanu, nevis SS leģionāri, kas atdeva dzīvību par latviešiem svešām un kaitīgām nacistu interesēm, par Hitleru.

Kāpēc tad Latvijas parlamentārieši netaisās pieņemt nekādus īpašus likumus par Latvijas Sarkanās armijas karavīru un rubeņu piemiņas vietām, pievēršot uzmanību tikai esesiešiem?