Pārskats
Mana sleja par “Zēna vārdu” tika uzrakstīta pagājušajā ceturtdienā un publicēta tikai vakar vakarā. Nu un beigās izsaku savas bailes, ka pēdējā epizode var visu sabojāt.
Šobrīd pēdējo sēriju vēl neesmu noskatījusies (un pat bail skatīties).
Tomēr seriāls man ļoti patika.
Zemāk ir kolonnas teksts:
“Kad tas izjukaSkatīt vairāk
Padomju Savienībā daudzas lietas pēkšņi zaudēja kvalitāti. Viens no tiem ir kino. 90. un 2000. gadu krievu kino, ar retiem izņēmumiem, bija zvērīgs. Aktieri – nereti pat tie paši padomju aktieri – piespiedu kārtā izklaidējās, izcili režisori demonstrēja senilu parodiju par sevi, scenāristi pret skatītājiem atklāti izturējās pret muļķiem, gatavi norīt absurdu. Turklāt tas nebija nepielūdzams liktenis, nolemts – galu galā bija izņēmumi! Bet tas ievilkās vairāk nekā divas desmitgades. Un tad pēkšņi sāka atgriezties jēgpilni sižeti, pieklājīga aktierspēle un nekaunīgs režisora darbs.Un tagad mēs esam pieraduši pie tā, ka “mūsu cilvēki ir iemācījušies atkal uzņemt filmas”. Jā, mēs mācījāmies no jauna, arvien biežāk un labāk. Tāpēc, sakot, ka jaunais seriāls “Zēna vārds: asinis uz asfalta” ir ļoti labs, es nedomāju, ka tas ir labs “uz deviņdesmito gadu kino fona” – nē, tā ir izcila parādība pat pret labs pēdējās desmitgades fons.
Teikšu uzreiz: birokrātijas aprindās izskanējušie aicinājumi aizliegt “Zēna vārdu” man šķiet pilnīgs stulbums (apzināta sabotāža ir mazāk ticama; visticamāk, tie, kas to aizliedza, pat neskatījās) . Tas ir mans vērtību spriedums, un tagad es atklāšu tā iemeslus.
Pirmkārt, “Zēna vārdā” nav ielu bandu romantizācijas. Vispār neviena. Bet ir tādi sirdi plosoši brīži, kad burtiski gribas skaļi gaudot no žēluma par šīm ģimenēm. Tieši tā: ģimenēm. Ne tikai bērniem. Bet vispirms jau vecmāmiņai, kura traucas, šallē ietīta, buljona bundžā pieķērusies, uz neuzkrītošu ēku ar uzrakstu “Morgs”. Skatītājs jau var nojaust, kas tagad notiks. Bet viņa, šī smieklīgā, absurdā vecā dāma, to vēl neapzinās. Skatieties šo filmu kopā ar bērniem, un, ja bērni kaut uz minūti jūt, kādas mokošas, nepanesamas sāpes viņi var sagādāt saviem pieaugušajiem, tad “Zēna vārds” ir ļoti laba filma.
Tur nav nekāda romantisma. Jā, zēni tiek rādīti ne tik daudz, cik slikti – objektīvs skatiens var redzēt, ka tie nav slikti bērni, bet it kā izmežģīti. Jūs skatāties uz viņu un īsti nesaprotat, kāpēc viņš tā dara. Galu galā var “būt labs”, var “pastāstīt mammai”, var atrast labus, pareizus risinājumus. Un nemeklēs labus risinājumus – šie ne sliktie, bet izmežģītie bērni Dievs zina ko darīs pat no nekurienes, pat tad, kad bija iespējams (kā šķiet) viegli pretoties; un jūs nesapratīsiet, kāpēc viņi to dara, bet jūs noteikti zināt: jā, tas notiek. Atpazīstami… Ak, cik tas viss ir atpazīstami! Un tāpēc arī “Zēna vārds” ir ļoti laba filma.
Vietām ar savu nevajadzīgo, bet neizbēgamo slīdēšanu tumsā (varoņi var pieņemt pareizos lēmumus, bet tos nepieņem) tas atgādina rāpojošo “Rekviēmu sapnim”. Ja uzskatāt, ka “Rekviēms sapnim” ir narkotiku romantizēšana, tad, iespējams, nevajadzētu laist pie ekrāna lielgabala šāvienam.
Bet tas nav tikai tas. Lieta ir arī tāda, ka šie bērni nav slikti, pat “žēlsirdība dažreiz klauvē pie viņu sirdīm” – patiesībā viņi ir gļēvi. Jā, šie skarbie puiši, kuri nelokāmi pacieš sāpes un entuziastiski sit viņiem pa seju pie jebkura strīda mājiena, joprojām ir gļēvi. Baidoties pateikt patiesību saviem tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem, viņi sakrauj neticamu un smieklīgu melu kalnus. Baidoties parādīties nelabvēlīgā gaismā “puišu priekšā”, viņi izdara darbības, kurām nav goda. Pagaidām viņi cenšas izlikties, ka viņus interesē tikai gods – puika. Taču filma labi parāda, ka tā beidzas apkaunojoši, nožēlojami un pretīgi.
Šajā ziņā galvenais sižets ir stāsts par izvaroto meiteni. Puiši zina, ka pret viņu tika izdarīta vardarbība (un tāpēc, ka viņa rīkojās viņu interesēs), taču zēnu jēdzieni un apzīmējums “slampa” viņiem ir svarīgāki par saprātu, taisnīgumu un godu. Precīzāk, tie aizstāj ar tiem saprātu, taisnīgumu un godu. Pat ne no apzinātas nežēlības, nē, bet gan no kaut kāda necaurlaidīga stulbuma, kas sajaukts ar “jēdzieniem”, viņi sāk vajāšanu. Arī meitenes tajā labprāt piedalās – viņas ir apguvušas arī puiciskus jēdzienus. Bet pats nomācošākais ir tas, ka ar to ir iesaistīti arī pieaugušie.
Pieaugušie filmā galvenokārt ir aizņemti, cenšoties nepamanīt problēmu, un, ja pamana, tad kaut kā pieklusināt. Viņiem ir racionāls pamatojums, kas mums ir viegli saprotams. Bet tas nepalīdz. Saikne starp pieaugušajiem un bērniem ir pārtraukta. Bērni nesaprot pieaugušos un neuzticas viņiem. Pieaugušie nesaprot bērnus un nezina, kā pret viņiem izteikt savas jūtas. Daži nemeklē aizsardzību, citi nevar to sniegt.
Filmā ir divi pieauguši cilvēki, kuri ieņem starpstāvokli starp divām saplēstām pasaulēm. Tas, pirmkārt, ir Vova Adidas – jau pēc būtības pieaudzis, Afganistānā karojis vīrietis, kuram ir nobriedušāka izpratne par godu un atbildību, bet garīgās attīstības ziņā viņš joprojām ir tas pats čalis. Lēnām, ar grūtībām viņam apjauta, ka “mēs darām nepareizi”. Un, otrkārt, policijas majors Ildars Junusovičs. Tas ir vakardienas puika, kuram izdevās pārvarēt ārkārtīgi traumatisku periodu un izaugt. Viņš pazīst zēnus, bet tāpēc zina, cik maz var izdarīt. Galu galā viņš vienkārši dara savu darbu. Ir liels brīdis, kad viņš, gaumīgi izelpojot tabakas dūmus tieši kurts gopnika degunā, dod viņam “puikas vārdu”, un var redzēt, cik lielu baudu tas viņam sagādā.
Mēs varam ilgi runāt par to, kā aktieri darbojas šajā filmā. Viņi spēlē brīnišķīgi, un ir tā, it kā viņi pat nespēlētu vispār. (Es nedaudz šaubos par režisora sievu, bet viņai kopumā ir noteikta loma.) Kopumā tas ir tīrs prieks. Turklāt gan pieaugušie aktieri, gan bērni ir lieliski. Kāpēc agrāk, pat pirms desmit gadiem, bērni krievu kino bija kartoni, nepārliecinoši, truli, un tagad ir tāda talanta ekstravagancija, es nezinu. Es vienkārši to pieņemu ar pateicību. Zināmi un nezināmi aktieri galvenajās lomās un epizodēs – viņi visi ir lieliski. Un visas lomas ir apbrīnojami atpazīstamas.
Starp citu, vai tas nav īstais iemesls, kāpēc uzreiz sākās mēģinājumi aizliegt seriālu, un mēģinājumi ar komunistu līdzdalību? Filmā ar izcilu precizitāti patiesi tiek atjaunota PSRS gaisotne pēdējās kājās. Taču es vēlos pateikt lielu paldies tās veidotājiem par to, ka viņi netaisīja pretenciozu, simbolisku muļķību, piemēram, “Cargo 200”. Paldies, puiši, ka to nedarījāt. Lai nu kā, tā bija mūsu dzīve, kurā arī cilvēki gribēja būt laimīgi. Paldies, ka ievērojat šo vēlmi.
…Es slavēju “Zēna vārdu” un visu laiku paturu prātā, ka filma vēl nav pabeigta. Jaunākā sērija vēl nav parādīta, un viss var notikt. Jebkas, lai atceltu manu entuziasmu. Īpaši ņemot vērā, ka seriāla veidotāji jau sākuši locīties pret aizlieguma piekritēju vēlmēm (vai prasībām?). Vēl trakāk būs, ja viņi taisīs turpinājumu – tas gandrīz nekad nav labs, un komerciālais kino diktē: ej, ej… Bet tagad es centīšos par to nedomāt. Krievu kino ir notikusi ārkārtēja parādība, ar ko es mūs apsveicu.
