Pazaudējusi vīru, ar kuru kopā nodzīvoja tikai desmit gadus, Valentīna Gagarina pienācīgi saglabāja viņa piemiņu: uzrakstīja grāmatu “108 minūtes un visa dzīve”, izglāba un audzināja meitas, kā reiz jautāja Jurijs Aleksejevičs. Bet es nesniedzu intervijas, es nepiedalījos sarunu šovos. Pastāstīsim, kāpēc kosmosa atklājēja atraitnei nepatika runāt par savu vīru. “Padomju Savienības simbola”, pirmā kosmonauta, sievai izdevās palikt pieticīgai un nepamanāmai. Valentīna Gagarina nekad nav dzenājusies pēc slavas. Gluži pretēji, viņa izvairījās no jebkādas slavas. Viņa vienkārši dzīvoja, mīlēja savu vīru un meitas un rūpējās par viņiem. Skatoties uz viņu fotogrāfijām, nav iespējams viņus iedomāties kā vecus. Jaunā melnacīgā Vaļa, tieva un nopietna. Jura iemīlējies savā mirdzošajā smaidā, kas apgaismo visu apkārt. Vienkārši, saprotami, reāli. Viņi tikās uz deju grīdas. Pēc tam jaunieši dejoja pie dziesmām “Piecas minūtes”, “Vologda”, “Es satiku meiteni”… Tieši tā arī notika viņu dzīvē: aviācijas skolas kadete Jura satika meiteni Vaļu. Viņai bija divdesmit, viņam divdesmit viens. Valja strādāja Orenburgā par telegrāfistu un mācījās medicīnas skolā. Saņēmis drosmi, topošais pilots uzaicināja uz valsi glītu meiteni ar vasaras raibumiem uz deguna un pēc tam lūdza atļauju viņu aizvest mājās. Bet sākumā Jura viņai īsti nepatika: īsa, bikla, nedaudz izliekta ausi. Toreiz viņa saprata, ka viņai ir īsts vīrietis un uzticīgs vīrs. Viņu romantika attīstījās lēni, vecmodīgā veidā. Valentīna Ivanovna atcerējās, ka diezgan ilgu laiku viņi bija vienkārši “draugi”, ilgi sirsnīgi sarunājās, gāja uz kino un parku, uz dejām… Bet, kad viņi nolēma viens otram apliecināt savu mīlestību ( un tas notika divus gadus pēc iepazīšanās!), abi bija pārliecināti: viņi vēlas būt kopā visu mūžu. Kāzas notika Orenburgā. Tiesa, Gagarina vecāki uz to nevarēja ierasties, tāpēc vēlāk jaunieši sarīkoja vēl vienas kāzas – Jurija dzimtajā pilsētā Gžatskā, Smoļenskas apgabalā, īpaši viņa mātei un tēvam. Tuvojās mācību beigas aviācijas skolā, Jurijam bija jādodas uz dienesta vietu – uz Ziemeļiem. Un Valjai vajadzēja vēl vienu gadu mācīties medicīnas skolā. Ko man darīt? Vai pamest nodarbības? Gagarins to nevarēja pieļaut. Viņi nolēma šķirties uz gadu. Bija grūti, bet jaunlaulātie pārbaudīja savas jūtas. Un viņi vēlreiz pārliecinājās: viņi nevar dzīvot viens bez otra. Gadu vēlāk Vaļa beidzot lidoja pie sava vīra uz Murmansku. Un drīz piedzima viņu pirmā meita Jeļena. Protams, pēc to gadu paraduma uzņēmām ģimenes foto. Uz tā ir jauns virsnieks, nopietna tumšmataina meitene un mazā Ļena. Tad Jurijs pat nevarēja iedomāties, ka ļoti drīz viņa vārds dārdēs visā pasaulē. Kādu dienu vienībā, kurā viņš dienēja, parādījās nepazīstami virsnieki. Viņi izsauca pilotus pie sevis un ar katru sīki aprunājās. Dažiem tika piedāvāts izmēģināt lidošanu ar “jauno tehnoloģiju”. Gagarins sāka interesēties par priekšlikumu. Izrādījās, ka īpaša komisija vervē pirmo astronautu korpusu vēsturē. Viņu bija tikai 20 – tie, kuriem bija jāapgūst kosmosa lidojumi. Drīz Valentīnai atkal nācās kravāt somas: Jurijs saņēma zvanu uz Maskavu. Viņa jaunais dienests bija saistīts ar maksimālu slepenību. Pat viņa sieva īsti nezināja, ko viņš dara. Skaidrs bija viens: gaidāms kaut kas ļoti riskants. 1961. gada 7. martā Vaļa laida pasaulē savu otro meitu Gaļinu. Viņa redzēja: viņas vīrs bija ļoti laimīgs, mīlēja viņu un meitenes, bet tajā pašā laikā viņa domas pildīja citas rūpes. Kādu dienu, apbrīnojot mazo Galju, viņš klusi un kaut kā īpaši teica savai sievai: “Parūpējies par meitenēm, Valjuša.” Sirds trīcēja: it kā atvadītos… Bet Vaļa aizturēja asaras un atsmaidīja: viņa bija pilota sieva un prata slēpt emocijas. 12. aprīlī Jurijs, kā ierasts, devās uz darbu. Un tikai pēcpusdienā Valentīna uzzināja, ka viņas vīrs ir kļuvis par pirmo kosmonautu – pieskrēja elsojoša kaimiņiene un no durvīm kliedza: “Valja, ieslēdz radio! Yura lidoja kosmosā! Tikai vēlāk, pēc Gagarina nāves, tika publiskota vēstule, ko viņš pirms šī lidojuma rakstīja sievai, ja viss nenotiktu pēc plāna un viņš neatgrieztos. Viņš lūdza savu “Valjušu” nemirt no bēdām, audzināt meitenes, censties padarīt viņas nevis baltas, bet gan “īstus cilvēkus”. Vēstulē viņas vīrs atbrīvoja viņu no visām saistībām un lūdza sakārtot personīgo dzīvi un būt laimīgai. Tad, 1961. gadā, šī vēstule, par laimi, nebija noderīga. Gagarins triumfā atgriezās uz Zemes. Un viņš kļuva par nacionālo varoni. Valja savu vīru gandrīz neredzēja – viņš pazuda sanāksmēs, konferencēs, komandējumos… Taču katru brīvo minūti centās pavadīt blakus sievai un meitām. Man kļuva garlaicīgi, ja es viņus ilgu laiku neredzēju. Man arī pietrūka debesu. Tagad nebija laika lidot. Un viņi par viņu rūpējās, nelaida lidmašīnu tuvumā: leģenda, varonis, valsts simbols, visas planētas elks. Viņam tika izsniegta apliecība ar jēgpilniem vārdiem: “Ieiet visur.” Viņš pusdienoja kopā ar prezidentiem, premjerministriem, filmu zvaigznēm un Anglijas karalieni. Viņš bija nedaudz kautrīgs par savām “nepilnīgajām” manierēm, taču visi apkārtējie bija sajūsmā: viņa neatvairāmi starojošais smaids spēj izkausēt jebkuru ledu un izlīdzināt neveiklību vienā sekundē. Atgriezies mājās, viņš pastāstīja Valentīnai par satiktajiem cilvēkiem. Viņa bija ieinteresēta un priecīga, viņa lepojās ar savu vīru, bet viņa redzēja: viņš sāpīgi ilgojās pēc sava darba. Ar lidojumiem. Gagarins lūdza atļauju turpināt dienestu ilgu laiku. Un beidzot viņam atļāva to darīt. Viņš atkal lidoja! Tā bija laime. Bet kādu dienu notika nelabojamais. Viņš neatgriezās no lidojuma. 1968. gada 27. marts Valentīnai un meitenēm kļuva par sēru dienu. Viņa atkal un atkal izlasīja vēstuli, kas viņai tika dota. “Audziniet savas meitas un veidojiet personīgo dzīvi.” Pirmā kosmonauta atraitne godīgi izpildīja vīra testamenta pirmo daļu. Un otrā… Viņa negribēja par to domāt. Kāda gan tur personīgā dzīve, ja viņas vīrs, viņas vienīgā mīlestība, viņu vairs nekad neapskaus… Viņas personīgā dzīve ir beigusies. No šī brīža viss Valentīnas Ivanovnas spēks, mīlestība, visas rūpes piederēja viņas meitām. Viņa audzināja, mācīja, atbalstīja. Viņa draudzējās ar Gagarina kolēģiem kosmonautu un viņu sievām. Viņai nebija vajadzīgi jauni draugi. Visu savu dzīvi viņa strādāja Star City Medicīnas pārvaldē. No viņas dzīvokļa logiem pavērās skats uz Jurija Gagarina pieminekli, viņš bija pirmais, ko viņa ieraudzīja no rīta, skatoties pa logu. 90. gadu vidū Valentīna Gagarina aizgāja pensijā. Tajos gados sākās aizraušanās ar “ceptajām sajūtām”. Plašsaziņas līdzekļi bija piepildīti ar spekulācijām un fantastiskiem ziņojumiem, tostarp par Gagarinu, viņa dzīvi un nāvi. Valentīna Ivanovna bija šokēta un aizvainota par necieņu pret vīra piemiņu. Viņa vienreiz un uz visiem laikiem aizvēra savas mājas durvis žurnālistiem, vīlusies un nevēloties “pabarot” avīžu ažiotāžu. Viņai tika piedāvāti milzīgi honorāri par piedalīšanos sarunu šovā, lūgts pateikt tikai pāris frāzes, taču tas viss bija bezjēdzīgi. Šai sievietei bija spēcīga pašvērtības, lojalitātes, mīlestības un cieņas sajūta. Valentīna Gagarina, pirmā kosmonauta atraitne, nomira 2020. gada 17. martā. Viņai bija 84 gadi, un vairāk nekā pusgadsimtu viņa palika uzticīga savam mirušajam vīram. Acīmredzot tā bija patiesi “kosmiska” mīlestība.
Līdzīgās publikācijas:
Būs interesanti.
Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at…
Kad vīrs ir nenormāls, ir kauns ar tādu cilvēku precēties. Jāatzīst, ka pirmais
“Kā jūs varat dzīvot divistabu dzīvoklī ar tādu vilku suni?” – es sašutusi nodomāju…
Skaistas lietas glābj psihi… nekas slikts nenotika, paldies Dievam, tā vienkārši
