PAZIŅOJUMS “Es eju uz randiņu ar soliņu. Es neēdu suši nelietojiet rupjus vārdus, un es neļauju to darīt citiem, es varu samaksāt par sevi. Viņa uzrakstīja šos dažus teikumus un ievietoja tos savā lapā bez jebkādām emocijām. Pat nedomājot par rezonansi, kas varētu rasties starp viņas abonentiem. Nemaz nerunājot par nepiemērotiem komentāriem un ieteikumiem, kas, ļoti iespējams, varētu nonākt lapā. Un pat nevis viņas tradicionālais “ļaujiet tam būt”, bet gan kaut kāda pilnīga vienaldzība pret turpmāko verbālo sparingu, kas viņu veda ar rādītājpirkstu, kas rotaļīgi noklikšķināja uz “ievadīšanas” taustiņa. Tas ir viss. Ieraksts parādījās internetā… Jau pēc 2 minūtēm sāka birt “patīk” un komentāri. Draudzenes rakstīja: “Mammu, sadedzini!”, aplaudēja un sūtīja ar aci piemiedošas emocijzīmes. Apmēram pēc 3 stundām ieradās vīrieši: pirmie – personīgie paziņas, pēc tam virtuālie, kuri jau sen bija kļuvuši par labiem sarunu biedriem un vienkārši lasīja (viņa ātri atsvieda malā un aizliedza citus). Vēl pēc pāris stundām zem ieraksta sāka augt diskusiju pavedieni ar jau iesācējiem dzimumu hakeriem. Bet viņa principā nekāpa šajos zaros: nebija vajadzības – viņiem jau bija sava atsevišķa dzīve. Viņa vienkārši bija pārliecināta, ka kāds pieklauvēs nevis pie viņas lapas, bet tieši pie viņas personīgā konta, vienkārši palūgs šodien doties uz kino. Vai uz izstādi. Vai vakariņām. Un viņš to darīs tā, it kā nekad nebūtu redzējis šo stulbo ierakstu. Nu, piemēram: – Man ir divas biļetes uz franču mūzikas vakaru. Vai pievienosies man? Bet tuvojās vakars, un gaisā nebija ne miņas no šī randiņa, “Nu, labi,” viņa nodomāja un devās vannā, ko pati sev iedeva reti: ar putām, mūziku, šampanieti Viņa šķirstīja atskaņošanas sarakstu, izvēloties piemērotus ierakstus, durvīs parādījās jauns vīrietis ar košu zīmolu kombinezonu: “Vai jūs pasūtījāt picu?” čīkstoša balss man ir uzrakstīts Poletnaya iela 35 – viņi no otras puses noskaidroja, es dzirdēju čaukstošu skaņu pa telefonu Nedaudz vēlāk no ieejas, viņa pacēla balsi aiz durvīm. Zvani savējam un noskaidro… kam šī tava stulbā pica nav stulba, bet ļoti garšīga. Bet viņa jau bija aizgājusi no durvīm, stingri pārliecināta, ka piegādātājs ir aizgājis. Bet atkal atskanēja durvju zvans. – Vēl viens durvju zvans, un es izsaukšu policiju! – viņa brīdināja, cenšoties padarīt savu balsi stingrāku. — Policija nav vajadzīga, — jauneklis samiernieciski sacīja. – Vienkārši paņem picu. Par brīvu. Viņa brīdi padomāja un vilcinādama atvēra durvis ķēdes garumā. Viņas priekšā stāvēja jauns puisis apmēram 23 gadus vecs. – Man nevajag tavu picu. “Es patiesībā… eju uz restorānu,” viņa meloja. “Tad vienkārši parakstiet man čeku, un es pats to ēdīšu,” pēkšņi ieteica piegādātājs. Pāris sekunžu vilcināšanās viņa beidzot atvēra durvis: “Nāc iekšā” un paskatījās uz viņu augšup un lejup. “Zaļš, zaļš, gandrīz bērns,” es pēkšņi nodomāju. – Varbūt tomēr paņemsi picu? Tas tiešām ir ļoti garšīgs. Mēs gatavojam lieliski. “Nē, nē, nē, es negribu,” viņa protestēja. – Kur jāparakstās? “Tepat,” puisis izsniedza pavadzīmi. Viņa parakstīja kvīti un vēlreiz paskatījās uz piegādātāju: “Vai tu esi izsalcis?” – Nu… Kā lai saka… kopš rīta neesmu ēdusi, tāpēc uzkodas. – Oho. Tad šī noteikti ir tava pica,” viņa pēkšņi atslāba un pasmaidīja. – Paldies. Patiešām, nedomājiet, ka es esmu kaut kāds brīvs. Jūsu pasūtījums šodien ir mans pēdējais, un tas jau ir apmaksāts. Viņai pašai pavisam negaidīti iekšā pēkšņi kļuva siltāk un, iespējams, tāpēc viņa jautāja: “Kā tevi sauc?” Puisis nebija samulsis un vienkārši atbildēja: “Maks.” “Nu, nāc iekšā, Maks,” viņa nez kāpēc pārgāja uz “tu”. – Vienkārši nedomājiet neko – es nevēlos jauniešus. – Jā, es tā nedomāju… – Tas ir lieliski. Vai nesīsi picu mājās? Kļūs auksti,” viņa ar nožēlu atzīmēja. – Jā, es to ēstu tūlīt! Nu, ja jums nav nekas pretī? – Es? “Man nav nekas pretī,” viņa pat iesmējās. Mēs iegājām virtuvē. Viņa izņēma šķīvi un salvetes un noklikšķināja uz elektriskās tējkannas pogas, lai uzvārītu ūdeni. Makss apsēdās uz ķebļa, paskatījās apkārt un pēkšņi, noliecis galvu, kaut ko klausījās: “Šķiet, ka ūdens kaut kur trokšņo.” Viņa uzlēca uz vietas un skrēja uz vannasistabas pusi: – Ak, yo-yo! Gandrīz uzlija virsū! Viņa atgriezās, noslaucīja rokas un viņas seju apšļāca ar ūdeni ar dvieli. – Fu, labi, ka ir pārplūde un tava labā auss! – Es smējos vairāk par sevi, nevis par savu jauno paziņu. Viņi pāris stundas nosēdēja virtuvē. Makss ēda picu, malkojot skābu zaļo tēju, un viņa paskatījās uz viņu, atspiedusi vaigu uz plaukstas, un pasmaidīja. Es pasmaidīju par katru viņa negaidīto atklāsmi, tāpat kā vienmēr smaidīju par savu ceļabiedru stāstiem vilcienā… – mēs ar Dianku šorīt sastrīdējāmies. Kaut kā stulbi, aiz stulbuma. Un es aizgāju pat neatvadījies. Viņa, protams, zina, ka es iešu uz darbu un pēc tam uz piegādi, bet tomēr… Viņa, iespējams, joprojām ir dusmīga uz mani, viņa nezvana. – Kas, tavuprāt, būtu jādara? – Es saprotu, ka kļūdos. Man vajadzētu atvainoties, bet… Tu saproti, vai ne? – Ak, jā… Vai kronis kustas ārā? – Viņa pamāja ar galvu un iesmējās. – Ko tu dari??? Par ko?! – Makss pielēca ar picas gabalu rokā. – Mani nevar nomocīt. – Un neviens nesaka, ka tu esi ķekats. Ziniet, dažreiz ir vērts spert soli atpakaļ, lai pēc tam virzītos divus vai trīs uz priekšu. Īpaši attiecībās. Lai gan… – viņa novērsās un paskatījās ārā pa logu. – Tā ir tava dzīve. Abi apklusa, katrs domājot par situāciju savā veidā. Makss pirmais pārtrauca klusumu: – Atvainojiet, ka apgrūtināju tevi ar savām problēmām. Man vienkārši šodien nebija neviena, ar ko runāt. “Es saprotu,” viņa skumji pasmaidīja, “Es arī.” Viņa piecēlās no galda, devās uz vannas istabu un atgriezās no turienes ar nepabeigtu sava “savtīgā” šampanieša pudeli, kuru šodien plānoja izdzert pati – burbuļvannā un klausoties savu mīļāko mūziku. – Tas ir jums un Diankai. Ej un… Atvainojies vai vienalga, ko tu izlem… Galvenais, lai būtu viņas tuvumā. Viņa iedeva puisim skaistu pudeli, kas jau bija aizsvīdusi siltajā vannasistabā. “Paldies,” Makss sirsnīgi atbildēja, skatoties viņai acīs. Tad viņš klusībā izgāja gaitenī, uzmeta pār plecu piegādātāja termosomu un uz brīdi apstājās. “Mums jums nav jāsaka, kas ir pasūtījuma maksātājs, bet es jums pateikšu,” viņš pāris reizes neveikli uzstājās uz vietas, “jūsu pasūtījums tika apmaksāts ar bankas karti, īpašnieks kas dzīvo Spānijā.” Viņš sauca sevi… Aiz Maksas aizcirtās durvis, un viņa palika pie sliekšņa un domāja. Man likās, ka Spānijā viņai ir tikai… Tikai draudzene no agras bērnības, kura viņu vienmēr sauca par Tusiju. Jo viņa ir Nataša, Natusja un līdz ar to Tusja… Jeļena Krapivka
Līdzīgās publikācijas:
Kad vīrs ir nenormāls, ir kauns ar tādu cilvēku precēties. Jāatzīst, ka pirmais
Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem …
“Kā jūs varat dzīvot divistabu dzīvoklī ar tādu vilku suni?” – es sašutusi nodomāju…
Skaistas lietas glābj psihi… nekas slikts nenotika, paldies Dievam, tā vienkārši
