“Pirms daudziem gadiem, precīzāk, mēs ar bērniem atpūtāmies ar draugiem, apmeklējām dažādus muzejus, staigājām pa krastmalu un, protams, gājām bērnu pasaulē atrada mašīnu, par kuru viņš jau sen runāja, sapņoja par mazu sarkanu plastmasas mašīnu, kura maksāja pat 15 kapeikas Bija doma doties ekskursijā uz Salaspili. Iepriekšējā dienā es izstāstīju bērniem Salaspils koncentrācijas nometni, un es sapratu, ka esmu gājusi pārāk tālu ar šo stāstu. Bet pats svarīgākais man bija priekšā Agri no rīta iekāpām ērtā autobusā, pa ceļam vedot saldumus un cepumus, gide daudz stāstīja par Rīgas skaistumu, un, kad viņi sāka tuvoties Salaspilij aicināja visus nelasīt milzīgās avenes: “Avenēm ļoti patīk fosfors, un šeit tā ir vairāk nekā jebkur citur, tiek apglabāti tūkstošiem nevainīgu cilvēku un visu reliģiju un tautību bērnu. Avenes ir viņu asins pilieni. Mūsu autobuss apstājās stāvlaukumā iepretim Salaspils muzeja ieejai. Ejam ārā. Bērzi visapkārt par kaut ko čukst. Un tad mēs ieraudzījām aveņu koku. Tik lielas ogas savā mūžā nebiju redzējis. Mana bērna acis bija uz avenēm. Viņš staigā un klusē, bet viņa viņam nepieskārās. Mūs apsteidza kāda jaunkundze, kurai rokās bija daudz ogu. Dēls paskatījās uz viņu. Viņa viņam uzsmaidīja un piedāvāja ogas. Ar šausmām domāju, ka viņš tos tagad paņems. Un tad viņš pēkšņi viņai skaļi teica: “Kā tu, tante, vari ēst ogas? Tie ir bērnu asins pilieni! Nevienam, kas to dzirdēja, nebija vārdu. Viens vīrietis viņu pacēla un teica, ka tu esi īsts vīrietis. Tāpēc viņš nesa viņu rokās, čukstēdams viņam par kaut ko. Kad tuvojāmies vietai, kur iepriekš atradās bērnu kazarmas, atkal iestājās klusums. Viņš turēja manu roku un prasīja konfektes un cepumus. Es jau grasījos teikt, ka šeit nav jāēd, bet viņš man teica: “Es to nolikšu uz viņu (bērnu) kapa un atdošu arī viņiem. Viņiem tādas (!) mašīnas nav, bet tu man nopērc jaunu. LABI? Bērni naktī izies ārā un paņems visu. Viņi priecāsies!” Kamēr viņš to visu nolika, ar tādu mīlestību un maigumu viņš neredzēja, kā “tantes un onkuļi” noslaucīja asaras, izņemot vienu, kas vēl ēda viņas avenes. Viss autobuss, 54 cilvēki, viņu apskāva un dāvināja dažādus suvenīrus. Un 6 gadu vecumā viņš nevarēja saprast, kāpēc viņi viņam dāvināja dāvanas. Nākamajā dienā devāmies uz bērnu pasauli pēc rakstāmmašīnas. Un viņu vairs nebija. Viņš ļoti ilgu laiku skaidroja jaunajai pārdevējai, kam atdevis savu mīļāko auto. Beidzot, kad viņa viņu saprata, viņa devās uz noliktavu viņu meklēt. Mēs viņu gaidījām kādu pusstundu. Bet viņu no turienes dabūt ārā nebija iespējams. Aizstāšana ar citu rotaļlietu tika izslēgta. Beidzot meitene iznāca no aizmugures istabas kopā ar kādu vecāku vīrieti. Viņš notupās dēla priekšā un sāka jautāt, kam un kāpēc viņš atdevis savu automašīnu. Bērns “bērniem” visu izskaidroja ar tādu maigumu, ka vīrietis, no viņa neapmulsis, sāka raudāt. Es apskāvu savu dēlu un iedevu viņam divas mašīnas. Kad izņēmu naudu, lai samaksātu, viņš teica: “Tur nometnē nomira visi mani radinieki: vecāki, māsa, brāļi. Jūsu dēls viņiem uzdāvināja savu dārgo dāvanu. Es arī vēlos viņam pateikties.” Un mans bērns pēkšņi jautā: “Tā viņi naktī izgāja ārā un paņēma konfektes, cepumu un mašīnu? Redzi, es tev to teicu! (c) Slavka Yadin Kristus ir augšāmcēlies! Dievam nav mirušo. Dievam visi ir dzīvi!
Līdzīgās publikācijas:
Būs interesanti.
Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at…
Kad vīrs ir nenormāls, ir kauns ar tādu cilvēku precēties. Jāatzīst, ka pirmais
“Kā jūs varat dzīvot divistabu dzīvoklī ar tādu vilku suni?” – es sašutusi nodomāju…
SHAPE Petrovičs visu mūžu strādāja kautuvē. Visas ogļraktuves jau sen ir slēgtas, un…
