Precējies 22 gadu vecumā, aiz lielas mīlestības. Apburošā līgava izskatījās pēc porcelāna…

Precējies 22 gadu vecumā, aiz lielas mīlestības. Apburošā līgava izskatījās pēc porcelāna figūriņas. Es ļoti ātri sapratu, ka laimes nav — viņa sieva tik tikko to pacieta un bija nāvējoši auksta. ES mīlēju. Es domāju, ka tas prasīs laiku. Kad bērns piedzims, viņš to pieliks un salīmēs kopā. Piedzima dēls. Viņa bija laimīga, pilnībā koncentrējusies uz savu pirmdzimto, bijībā pret viņu. Es domāju: “Nu, ja viņš tik ļoti mīl savu dēlu no manis, tad viņš mīlēs arī mani.” Man tas nepatika, nē. Es sabruku, mana karjera gāja labi, es pelnīju labu naudu – viss bija priekš viņiem. Sievas aukstums padevās aizkaitināmībai, un viņi lamājas arvien biežāk. Jauns dzīvoklis, jauna automašīna. Es domāju: “Nu, piedzims otrs, un viss izdosies, tas atkusīs.” Es gribēju meiteni, es ļoti gribēju Katju vai Dašku. Bam – Igors Jurijevičs! (vai Antons Mihaļičs, vai Deniss Sergejs). Labi, divi puiši arī nav slikti. Bērni izauga, sieva no maigas figūriņas pārvērtās par spalgu, histērisku sievieti – tikai neglīts kliedziens, sarkani plankumi uz kakla, histēriska trīce. Labklājība auga. Māja ir pilna kauss. Viņš smagi strādāja, smagi strādāja – viss mājai, viss viņiem. Nākamā skandāla laikā, skatoties sievas acīs, baltās no dusmām, stiklveida, bezjēdzīgās, kā lelle, viņš visu saprata: “Viņš nemīl. Viņš nekad nemīlēs. Viņš ienīst.” Par ko? Par sekošanu līdzi, par apprecēšanos, par mēģinājumu būt labākais vīrs pasaulē. Pārāk labi, lai padoties. Kurš ko tādu atstātu? Saimniecībā noderīgi lopi – pelni, atved, transportē, remontē, sarunā, pērc, samaksā. Viņa nezina, kur atrodas norēķinu grāmatiņa par dzīvokli un kur atrodas ķīmiskā tīrīšana. Tas ir viss viņš. Viņš saprata, ka arī viņu ienīst. Ko viņš tik daudzus gadus atrada šajā tukšajā, stulbajā, histēriskajā sievietē? Dievs, kāds idiots… Vajadzēja aiziet, sen aiziet, tūlīt aiziet. Un tagad – divi bērni. Dzīvo un cieš.Šī rāpojošā sieviete ar baltām acīm sabojāja visu viņa dzīvi, noslaucīja viņam kājas. Viņu vienkārši izmantoja. Tas ir viss, kam tas ir labs – maka, leņķa slīpmašīnas un lāpstas hibrīds. Mēs esam nodzīvojuši tik daudz gadu, bet nav ko atcerēties. Ņemšana, lamāšanās, histērija. Muļķis, viņš vienkārši ir… Dzīvoklis pilns ar skaistām mantām un sadzīves tehniku, bērni gudri, abiem darbs kārtībā, veselība, labklājība – viss, kas vajadzīgs laimei. Bet laimes nav. Mājīgs dzīvoklis pārvērtās par ledainu elli. Paklāji, kristāls un citas švakas padara neiespējamu elpot – novecojis, smacīgs gaiss, smaržīgs, dezodorēts, beigts, bezgaršīgs. Nav par ko runāt. Tikai: “Rīt samaksāsim par apdrošināšanu. Beigusies saulespuķu eļļa. Svētdien jābrauc uz mēbeļu veikalu…” Un tas arī viss. Es negribēju iet mājās. Palika vēlu darbā. Sāku dzert.Katru dienu pēc darba devos uz kafejnīcu. Tad uz mājām, porcija lamāšanās un miegs. Es nedzēru, negulēju. Vecākajam ir divdesmit seši, jaunākajam divdesmit. Es sapratu, ka esmu velti nodzīvojusi savu dzīvi. Bet ko jūs varat darīt tagad? Jau piecdesmit dolāru. Viņš izglābās ar darbu, grāmatām, degvīnu. Viss kaut kā sakārtojās, viņš sautējās šajā duļķainajā kompotā un gandrīz nomierinājās – kas nozīmē, ka tā bija lemts… Kādā brīdī sapratu, ka jābeidz ar šņabi. Viņa acu priekšā daudzi plaukstoši veiksmīgi vīrieši degvīna dēļ nokļuva dzīvnieciskā stāvoklī. Dzīve varbūt nav prieks, bet es negribēju būt cūka. Esmu pabeidzis. Bez degvīna bija kaut kā drūmi, bet vismaz bija pamats sevi cienīt.. Man radās doma – uzcelt māju uz vasarnīcas. Dzīvojiet vienatnē, un jums pat nav jāšķiras. Klusums, mežs, dīķis, miers, brīvība. Ko vēl dara? Uzkurināta. Ar viņam raksturīgo enerģiju viņš sāka būvēt māju. Dzīve kļuva kaut kā interesantāka. Lietas kļuva aizņemtas, mana sieva bija mazāk kaitinoša – viņai vienkārši nebija laika. Zaudējusi interesi par visu, viņa visu savu brīvo laiku pavadīja, skatoties seriālus. Ļaujiet viņam skatīties, vienkārši klusējiet. Un tad notika negaidītais, neiedomājamais… Darbā parādījās jauna meitene – skaista, daudz jaunāka, amatā augstāk. Viņš saprata, ka ir apmaldījies – iemīlējās kā zēns kaut kādā kucēnā, entuziasma pilnā un nolemtā mīlestībā. Tas bija lieki, muļķīgi un bezjēdzīgi. Tās bija nežēlīgas muļķības. Viņas nāras zaļās acis uzmeta viņam garu, noslēpumainu skatienu – tās šķita daudz vecākas par savu jauno saimnieku, tajās bija kaut kas tāds, kas apgrieza visu dvēseli un lika sirdij saldi sāpēt, un viss iekšā trīcēja asi un priecīgi, un bija piepildīts. ar siltumu. Viņš saprata, ka ir dzīvs. Viņš viņu redzēs katru dienu – ko gan vairāk viņš var vēlēties? Paies garām, paskatīsies, varbūt kaut ko pateiks. Ilgi paskatījos spogulī: “Kāda seja…” Cietas grumbas, īsi brūni mati gandrīz pilnīgi sirmi, un redzams vēders. Vismaz viņš ir garš un ar platiem pleciem. Bet ar tādu seju necenšas apburt zaļacainās fejas… Nopirku vairākus jaunus kreklus un dārgu tualetes ūdeni. Es sāku ēst mazāk. Viņš pasmējās par sevi: “Ej, ej, vecais muļķis…” Grimasēdams un jokodams, viņš sāka izrādīt viņas uzmanības pazīmes. Viņa pasmaidīja un nebrauca. Pārsteidzot sevi, jautrā izmisumā viņš uzaicināja viņu pusdienās iedzert kafiju. Viņa piekrita. Mēs dzērām kafiju mazā kafejnīcā un runājām. Pēc nedēļas viņš uzaicināja viņu uz randiņu. Uz restorānu – es arī kaut kā samulsu. Mēs izgājām no pilsētas, gājām, runājām un runājām. Viņš nekad ne ar vienu nerunāja tik daudz… Viņi sāka romānu. Spilgts, kaislīgs, galvu reibinošs. Viņš neticēja, ka tas varētu notikt, viņš vienkārši juta, ka ir laimīgs, ka viņš ir vajadzīgs. Viņš beidzot nav viens. Viņš pārstāja pamanīt savu sievu, gandrīz nekad nebija mājās un gausi paraustīja plecus no viņas histērikas — viņam nebija viņai laika. Tas piepildīja to līdz malām, kā avota ūdens piepilda pļavu. Tā bija tā pati mīlestība, par kuru talantīgi cilvēki raksta romānus vai īsus dzejoļus, kas ilgu laiku pārdzīvo savus radītājus, cīnās divcīņās un karo. Pati mīlestība, par kuru viņš tik ļoti sapņoja. Bet kāpēc ir tik vēls? Vai nav ziedošajos trīsdesmitajos? Vai neesat savos skaistajos, dinamiskajos četrdesmitajos? Kāpēc tagad, kad viss ir vēlu, vēlu, vēlu? Bet viņš beidzot dzīvoja. Plastmasas un putekļainu paklāju novecojušās sintētiskās smaržas vietā – svaigs vējš, apstulbināts saules spīdums, dvēseli sūcošs debesu zilums. Viņš dzīvoja… Lai šī laime ilgst vēl vienu dienu, un tad nebūtu žēl mirt. Galvenais, ka viņš dzīvoja. Kādu dienu mākoņainā, siltā novembra rītā viņš visu saprata. Viņš beidzot visu saprata… un pieņēma lēmumu… *** Pēc vienpadsmit gadiem viņš saskrējās ar viņu lielveikalā. Izpletis, novecojis. Ieraudzījusi viņu, viņa izdarīja kustību viņa virzienā, bet apstājās, ieskrējusi viņa aukstajā, apmulsušajā skatienā. Viņam nebija par ko runāt ar šo sievieti ar laika apdegušām acīm. Viņš ilgu laiku uzskatīja, ka viņa ir vainojama viņa nelaimē. Vai tiešām tā bija? Viņam nevajadzēja ar viņu runāt. Viņš novērsās un paņēma no letes siera gabaliņu – sieva šo sieru dievināja, pēc vienpadsmit gadiem iemīlēja to līdz trīcēšanai, kā jau pirmajā dienā. Mājās viņu gaidīja divi silti zaļi ezeri. Bet tagad viņš zina, ka ir laime… *Viktorija Vareneca

Source

Līdzīgās publikācijas:

Būs interesanti. Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at… 3 gadus atpakaļ… nekas jau nav mainījies… Sveiki, draugi!… Nezinu nevien… Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem … Skaistas lietas glābj psihi… nekas slikts nenotika, paldies Dievam, tā vienkārši