Reiz, bērnībā es izlasīju vienu grāmatu- saucās “Zlatas dienasgrāmata”. Tā ir reāla 11 gadus vecas Sarajevā dzīvojušas meitenes Zlatas Filipovičas dienasgrāmata par viņas saulaino un priecīgo bērnību, kuru 1992. izmaina karš… Karš starp serbiem, horvātiem, musulmaņiem, kas atnes bombardēšanas šausmas, dzīvi izsalkumā, aukstumā, bailēs un arī izmisīgās gaidās nu cerībās, ka kaut taču tam vienreiz ir jābeidzas… Nesen sadomāju šo grāmatiņu pārlasīt, un tā arī izdarīju… Iekrita acīs daži “interesanti momenti”…Kā jau pie kara un bombardēšanas, Sarajevā pastāvīgi rodas problēmas ar elektrības, ūdens un gāzes apgādēm. Kā raksta meitene pati, piemēram, 1992.gada 24.jūnijā, “No 9:45 mums atkal ir ūdens, bet joprojām nav elektrības. 10:30 mums vēljoprojām ir ūdens. 12:00 nav ūdens, bet ir elektrība.Visu taču nevar vēlēties. YESS!”… Un tā visu laiku…. Reizēm gan ūdens vai elektrība, vai abi nav pat vairākas nedēļas un pat mēnešus no vietas. Par tiem laimīgajiem brīžiem, kad ir gan elektrība, gan ūdens, meitene saka: “…mēs tagad varam kurināt elektrības plītiņu, gatavot ēst un skatīties televizoru. Cik forši! Un ir arī ūdens. C ik maz vajadzēja, lai cilvēki Sarajevā būtu laimīgs!” 1992.gada 5.jūnijā Zlata savā dienasgrāmatā raksta: “Dear Mimmy (dienasgrāmatas vārds), Mums jau kādu laiku nav elektrības, un mēs baidāmies par ēdienu, kas atrodas saldētavā. Tās ir mūsu pēdējās rezerves. Tās nav pazaudēt. Tur atrodas gaļa, dārzeņi, augļi.Ko lai dara?Tētis bēniņos atrada plītiņu,kura ir kurināma ar malku.Tā ir veca,un izskatās ļoti jocīga.Pagrabā mēs atradām nedaudz malkas,iekurinājām to un m Bobari (kaimiņi) atnāca talkā ,bija īstas dzīres. ātri.Mēs pierijāmies pilni.MŪSU VĒDERI PĀRSPRĀGS!Mēs iztīrījām gan ledusskapi, gan saldētavu.Diezin, kad mēs atkal gatavosim ēst tāpat kā šodien.Ēdiens Sarajeva ir liela problēma.Nav nekā,ko varētu nopirkt,pieauguši nevar nopirkt pat kafiju un cigaretes. Visas rezerves , pilnīgi viss ir izlietots. Dievs, vai tiešām bez tā, ka ir karš un ka šauj, mums jābūt arī izsalkušiem?… Zlata.” nes, tad meitene nu jau pēc vairāk kā gada kara ir novērojumi: “… Tev vajadzētu redzēt, KĀ cilvēki ved mājās ūdeni! Viņiem ir visdažādākie ratiņi- gan ar diviem, gan trīs riteņiem, veikalu ratiņi, bērnu ratiņi, “velkamās somas”, invalīdu ratiņi, un par uzviju visam- viens skrituļdēlis, uz kā uzmontēta s ragavas. Un- kādas jocīgas skaņas! Viens ritenis čīkst, kauc… Šo skaņu dēļ es katru rītu pamostos. Tas ir sēde gan jautri, gan skumji. Dažreiz es iedomājos, kādas gan filmas tagad varētu uzņemt par Sarajevu… Varētu sanākt bezgalīgi daudz visādu filmu.” Skumīgas un sāpīgas ir arī Zlatas pārdomas par pavasari 1993.gada 15.martā pilsētā, kurā pa ziemu ir nozāģēti visi koki: “Dārgie Mimmy, Es atkal esmu slima. Man sāp kakls un es klepoju un šķaudu. Un tuvojas pavasaris. Otrais kara pavasaris. Pēc kalendāra jau ir sācies pavasaris, bet es to nemanu. Nemanu tāpēc, ka es to nejūtu. Vienīgais, ko redzu, ir tas, kā nabaga cilvēki nes ūdeni, un pavisam nelaimīgus cilvēkus, kuri ir bez rokām un kājām. Tos, kuriem ir paveicies vai nepaveicies, ka viņi ir izdzīvojuši. Vairs nav ne mostošos koku, ne krūmu, ne putnu. Karš ir iznīcinājis visu. Nekur nevar dzirdēt putnu dziedāšanu, kas vēstītu par pavasara ierašanos. Nav pat baložu- Sarajevas simbols. Nekur neskan bērnu čalas, nav neviena troksnīša. Pat bērni vairs neizskatās tā, kā tiem būtu jāizskatās. Viņiem ir atņemta bērnība, un bez tās bērni vairs nevar būt bērni. Izskatās, it kā Sarajevas lēnām mirtu. Dzīvība no Sarajevas ir gandrīz izzudusi. Kā lai es jūtu pavasari, jau pavasaris visā atmodina dzīvību, bet Sarajevā taču nav nekā, ko atmodināt- viss izskatās miris! Esmu atkal noskumusi, Mimmy. Tev jāzina, ka es noskumstu arvien vairāk un vairāk. Esmu noskumusi vienmēr, kad domāju, bet man ir jādomā. Tava Zlata.” Ko pati Zlata domā par kara izraisītājiem un “iemesliem” 1992.gada 19.novembrī: “Dear Mimmy, Attiecībā uz politiku- nekā jauna. Tiek pieņemtas rezolūcijas, “dārgie bambīni” (politiķi) diskutē un mēs pa to laiku mirstam, salstam, ciešam badu, raudam, atvadāmies no draugiem un atstājam savus mīļotos. Es visu laiku cenšos saprast šo cūku būšanu- politiku, jo man liekas, ka politika ir vainīga pie tā, ka ir sācies karš. Karš ir kļuvis par mūsu ikdienu. Karš ir aizstājis laiku, aizstājis ar šausmām, un tagad uz priekšu vairs neiet, bet šausmas. Man šķiet, ka politika, tie ir serbi, horvāti un musulmaņi. Cilvēki! Mēs paši. Mums līdzīgi cilvēki. Tādi paši. Ar rokām, kājām un galvām, visi runā un staigā, bet te “kaut kas” vienus atšķir no citiem. Starp maniem draugiem un draudzenēm, mūsu ģimenē ir gan serbi, gan horvāti, gan musulmaņi. Mēs nekad neesam šķirojuši, kurš ir serbs, kurš- horvāts, bet kurš- musulmanis. Tagad šajās attiecībās iebāzusi degunu politika. Tā ir apzīmogojusi ar S- serbus, ar M- musulmaņus, un ar H- horvātus. Un, lai uzrakstītu šos burtus, tā ir paņēmusi vissliktāko, vismelnāko zīmuli. Kara zīmuli, ar ko var uzrakstīt tikai nelaimi un nāvi. kāpēc mūs padara nelaimīgus, kāpēc tā grib mūs izšķirt, bet mēs paši zinām, kurš ir labs un kurš nav. Pie labajiem iet ciemos, pie sliktajiem ne. Labie ir gan starp serbiem, gan starp horvātiem un musulmaņiem. Un slikto ir vienlīdz daudz starp visiem trim. Protams, es esmu “maza”, bet politika ir domāta “lielajiem”. Bet man rodas iespaids, ka mēs “mazie” taisītu labāku politiku. “Bambīni” patiešām mēs rotaļājas, un tāpēc laikam, bērni, nerotaļājamies; mēs dzīvojam skumjās, mēs nevaram priecāties par sauli un puķēm, mēs nevaram priecāties par bērnību. MĒS RAUDAM…” 1993.gada 17.septembrī Zlata raksta: “Dear Mimmy, “Dārgie bambīni” visu laiku lemj, kaut ko paraksta, atkal dodot cerību, ka šis karš reiz beigsies. Rīt būs pamiers. Rīt ieročiem jāapklust, 21.septembrī Sarajevas lidostā parakstīšot līgumu par MIERU. Vai karš beigsies pirmajā rudens dienā? Man pilnīgi neticas, ka tiešām būs pamiers, ka parakstīti kaut kādi dokumenti. Es neticu, jo šodien nometa vēl vienu bumbu, un izbeidza dzīvi trīs gadus vecam zēnam un ievainojam viņa māti un māsu. Vienīgais, ko es zinu, ir tas, ka viņu “rotaļās” Sarajevā ir nogalināti 15 000 cilvēku, 3000 no kuriem ir bērni, 50 000 palikuši par invalīdiem- ielās var redzēt, kā viņi staigā ar spieķiem, braukā ratiņos, ir bez rokām un kājām. Un nevienā kapsētā un pat parkos vairs nav nevienas brīvas vietas, kur apglabāt jaunus upurus. Varbūt tieši tāpēc šim ārprātam būtu jābeidzas? Tava Zlata” … tomēr “šis ārprāts” tā arī vēl nebeidzās, un miers tā arī neiestājās… … bet vismaz 1993.gada 23.decembrī ANO lidmašīna esot nogādājusi Zlatas ģimeni Parīzē. Nākamajā dienā pēc tam, kad biju atkārtoti izlasījusi šo dienasgrāmatu, mani sagaidīja neliels pārsteigums, jeb “interesanta sagadīšanās” – man patīk pazuda elektrība… Sajūta dīvaina (it īpaši pēc tikko izlasītās grāmatas). plītiņa un elektriskā tējkanna, tā ka arī ēdienu uzsildīt vai kaut vai elementāri tēju uzvārīt nav iespējams… Jūties drusku kā pamuļķis, “kā bez rokām” – drusku smieklīgi bez palīdzīgs. Nu labi, man elektrības nebija vien kādas 40- 50 minūtes- smieklīgi ” nejaušībām” un “sagadīšanām” īpaši neticu, tad es to drīzāk uztvēru kā “zīmi” vai “brīdinājumu”, ka tikpat labi, kaut kas tāds var notikt arī pie mums… Gribas jautāt, vai , pareizāk sakot, pat NEGRIBAS JAUTĀT UN DOMĀT VISPĀR PAR TO, ko mums, mūsu zemei, mājām ir jau sagatavojuši vai grib sagatavot mūsu pašu “dārgie bambīni” sadarboties ar vēl citiem tādiem pašiem “bambīniem” citur pasaulē …? Kurš dala mūs? Kurš sēj naidu? Kurš atbildēs par sekām??
Līdzīgās publikācijas:
Pretenzija pret Latvijas valsts pārvaldi par 9 miljoni eiro.
Ap 2005. gadu ar bū…
Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem …
Būs interesanti.
Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at…
Skices no manas (ne)amerikāņu dzīves LATVIJĀ VIENS DAINIS MAZĀK Interesanti…
