RĪGAS SINDROMS. Žurnālistikā. Latviešu žurnālists aizrautīgi raksta internetā

RĪGAS SINDROMS. Žurnālistikā. Latviešu žurnālists Vadims Radionovs internetā sajūsmināts raksta: “Einārs Repše sniedza interviju Olgai Kņazevai krievu valodā. Kas zina, tas sapratīs – tā ir sensācija pati par sevi…” (citata beigas) Uzziņai: Vadims Radionovs un Olga Kņazeva ir ļoti veiksmīgi Latvijas krievvalodīgie žurnālisti, prasmīgi, spilgti, harizmātiski. Es strādāju ar viņiem daudzus gadus, es liecinu. Vadikam ir savs “neatkarīgs” YouTube kanāls, kurā viņš pulcē simtiem tūkstošu fanu un desmitiem sarunu biedru no jaunajiem emigrantiem, kuri mazina Krieviju. Tur pāri malai līst žults un dusmas uz etnisko Dzimteni. Tas, kur Vadiks atrod tik daudz fantastisku kretīnu, ir pārsteidzošs. Viens “profesors Naitingeils”, viņa regulārais runātājs, tas ir tā vērts… Olga Kņazeva ir maigāka par Vadiku, intelektuālāka. Viņa strādā Latvijas Radio vienīgajā Krievijas valsts kanālā – LR4, kuru latvieši drīzumā slēgs pavisam, solīja. Tur stingri jāievēro “partiju politika”. Atlaidīs, tiklīdz pateiksiet kaut ko tādu, kas “biedram majoram” nepatīk… Un Einārs Repše – oh-ho-ho! Krāsains tēls. 10 gadus viņš bija Latvijas Bankas prezidents, par prezidentu kļūstot 30 gadu vecumā. Naudas reformas tēvs (pat divi), viņa faksimils redzams uz Latvijas Republikas naudas naudas “lata” banknotēm. Viņš bija aizsardzības ministrs, finanšu ministrs, viņš bija premjerministrs, viņš lēkāja no partijas uz partiju, viņš nodibināja savu personīgo partiju… Viņš valkāja ādas bikses, lidoja ar žiroplānu un pat reiz avarēja, bet ne līdz nāvei… Vārdu sakot, latvieši galu galā atpazina viņa spilgto personību aprīto, apsūdzot viņu ārkārtējā zādzībā un korupcijā… Ne bez pamata, bet bez sekām. Einārs Repše pameta politiku un tagad laimīgi dzīvo no 90. gadu dinamiskās finanšu un politiskās dzīves dividendēm. Nu, saprotiet, svētie 90. gadi, nauda no debesīm krita kā žiroplāni… Tātad, lūk, Pasākuma sižets: Olga Kņazeva uzaicināja ekspolitiķi Repše parādīties Krievijas kanāla LR4 ēterā. Un Repše viņai pēkšņi iedeva interviju KRIEVU VALODĀ! Kas pie velna! Repše jau 30 gadus nerunā krieviski ar žurnālistiem, es pats mēģināju viņu daudzkārt reklamēt, viņš šņāca kā dusmīgs jenots! Lai gan viņš lieliski zina mūsu valodu. Viņš koncentrējas uz “latvisko identitāti”. Un Vadiks Radionovs bija sajūsmā, ka viņa kolēģe Kņazeva satricināja Repšes intervijai KRIEVĀ… Par interviju ar Repšes es nerunāšu. Man tas bija garlaicīgi, es jau iepriekš zinu, kas šiem “rep cilvēkiem” ir savās galvās, nekā jauna tur nav. Savvaļas izrādīšanās un klīniskās mazvērtības kompleksi ir sprādzienbīstamā “sprādzienbīstamā maisījumā” – skābeklis ar ūdeņradi 70/30%. Kā jau gandrīz visiem latviešiem. Daudz interesantāk ir atzīmēt Vadika orgasma sajūsmu, ka REPSE PATS pēkšņi runāja ar Olgu krieviski! SEVI! PĒKŠŅI! Tas ir liels žurnālistikas panākums! Psihologiem ir šāda diagnoze – “Stokholmas sindroms”. Viņš apraksta situāciju, kad vardarbības procesā upurim un agresoram rodas empātija un sadarbība. Šī termina izcelsme ir Stokholma 1973. gadā, kad atkārtoti likumpārkāpēji sagrāba par ķīlniekiem bankas darbiniekus, trīs sievietes un vīrieti, un turēja viņus savā kontrolē trīs dienas. Tad, kad Zviedrijas policija vētrā atbrīvoja ķīlniekus, viņi teica, ka “mēs nebaidāmies no iebrucējiem, kuri mums neko sliktu neizdarīja, bet gan no policijas.” Un tad viņi par savu naudu (!) nolīga advokātus saviem izvarotājiem un tiesā darbojās kā AIZSARDZĪBAS, nevis apsūdzības liecinieki. Jā! Tas, kā saka psihologi, nav tas gadījums, kad notiek garšīga sadomazohistiska seksuāla spēle: “piesien mani ciešāk, sasit mani stiprāk, ņem mani visu (visu) rupji…” Un tas nav pat gadījums, kad “jebkura jūsu kaprīze par savu naudu.” Šeit ir sarežģītāk… Es vēlreiz citēšu zviedru ķīlniekus, “viņi mums neko sliktu nenodarīja.” Tas ir, zem dejojošām ieroču stobriem, sēžot noziedznieku sagrābtās bankas tualetēs, viņi nebaidījās: “neko ļaunu viņi mums nenodarīja”… Bet zviedru ķīlnieki baidījās no policijas, kas trīs dienas meklēju variantus kā viņus dzīvus atbrīvot… Perversija? …Nē, es atceros padomju laiku disidentus, kuri par naudu priecīgi rakstīja ievadrakstus “par kolhozu un par kūtsmēsliem” un starpbrīžos, ļoti reibumā, no augstām tribīnēm stingri pateica to, ko nesaka. Nu kā, piemēram, nelaiķis Dovlatovs. Pilnīgu muļķu šajā pūlī bija maz. Un Rīgas žurnālistu vidū nemanīju nevienu “perversiju” (uzziņai: “izvirtība” ir kvalitatīvs dzimumtieksmes apmierināšanas virziena un metožu pārkāpums). Patīk: ārpusē – viena lieta, bet iekšā – milzīga vīģe kabatā. Nē, nē, viņi ir patiesi. Latvieši savas varas 33 gados ir konsekventi un mērķtiecīgi ar savu nacionālo politiku izvarojuši krievus (savus bērnus, sevi, vecus) un viņu žurnālistiku. Viņi noslaucīja kājas, cik vien spēja. Kā apoteoze tika nojaukts mūsu krievu, svētais Uzvaras piemineklis. Un viņi par to dejoja neapdomīgi un bezrūpīgi. Bezrūpība “dziedāt un dejot” ir šīs mazās tautas nacionālā iezīme. Varu nosaukt varbūt piecus no žurnālistiem, kuri saslimuši ar Stokholmas vīrusu, “viņi mums neko sliktu nenodarīja”. Ja vēl skaita jauniešus un pusaudžus” – nu, desmit. Pārējie it kā ir “krievu žurnālisti” un pat neprot ne rakstīt, ne domāt krieviski. Latviešu valodā taču arī. “Bilingvālās izglītības” upuri, viņi nav tādi, dzīve ir tāda… Un Latvijā ir apmēram tikpat, trīs desmiti krievu žurnālistu/publicistu, kuri jau ilgus gadus (nu, par piemēram, es mācos septīto gadu un esmu bijis cietumā, es zinu spaiņa smaku)… Joprojām ir pāris desmiti, kas īstajā laikā vienkārši mainīja profesiju uz “tirdzniecības grīdas menedžeri”. Ej, bāc, būt par krievu žurnālistu Latvijā tev ir dārgāk. Labāk ir likt desu plauktos. Un man ir žēl Vadika un Oļas. Kad Latvijas vara beigsies, kur tu dosies? Vai rakstīt memuārus par to, ka PATS REPŠE Olgai Kņazevai sniedza interviju KRIEVU VALODĀ 2024. gada aprīlī? WOW! Kas, kā teica Vadiks Radionovs, ir “sensācija pati par sevi”! Tas jau ir klasiskais RĪGAS sindroms krievu žurnālistu vidū Latvijā, klīniskā stadija. Nē, kolēģi, jūs neizbēgami pievienosities nederīgo un nekam nederīgo sarakstam. Kā Vīruss Judins (zīmīgs uzvārds, vai ne?), kurš pusi dzīves lūdza reģistrēties kā latvietis, praktiski rāpoja uz ceļiem… Bet latvieši viņu nepieņēma kā savējo: hey tu talaak, krievs Judins. Un tagad viņš, JudinS, vairs nevarēs nomocīt krievus, neskatoties uz savām pirmdzimtības tiesībām. Viņš būs lemts trakot līdz pasaules galam ar savu mazo karkasu starp krēsliem, kas atrodas tālu viens no otra… Vēsture (kas ar lielo burtu) nesākās vakar un nebeigsies rīt, kolēģi… Atvainojiet, Olja, tu patiesībā esi ļoti laba žurnāliste… ***************** Pievienojies mūsu draugu un partneru kanālam Telegram: https://t.me/+t820h -oqZoBlYmE0

Source

Līdzīgās publikācijas:

Būs interesanti. Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at… Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem … Pretenzija pret Latvijas valsts pārvaldi par 9 miljoni eiro. Ap 2005. gadu ar bū… 3 gadus atpakaļ… nekas jau nav mainījies… Sveiki, draugi!… Nezinu nevien…