Skices no manas (ne)amerikāņu dzīves LATVIJĀ VIENS DAINIS MAZĀK Interesanta lieta: ja pie vārtiem pirms iekāpšanas vairāk nekā trīssimt pasažieru vidū kāds kaut kā pievērsa manu uzmanību – vai ar neparastu uzvedību, izskatu, figūru – viņš vai viņa gandrīz vienmēr izrādās mans sēdekļa biedrs lidmašīnā. Nu, vismaz tajā pašā rindā. Manā pēdējā braucienā uz Minsku šī “lieta” arī nostrādāja, gaidot autobusu uz Rīgas autoostas perona. Korpulenta dāma, sārtiem vaigiem – asinis un piens, izskatās nedaudz pāri piecdesmit; ar milzīgu koferi un smagu somu, sajūsmināta un šķietami nevienu neuzrunājot, viņa dalījās savās bažās. – Es dodos uz Vjazmu caur Minsku, nekad neesmu bijis Minskā. Interesanti, vai tur autoosta ir tālu no dzelzceļa stacijas? Tajā pašā laikā šajā virzienā izbrauca divi autobusi. Viena no tām pasažieriem paveicās praktiski bez gaidīšanas pārsēsties uz Minskas autobusu Viļņā, bet otram bija jāgaida gandrīz trīs stundas. Burtiski, piecpadsmit minūtes pirms izlidošanas man paveicās nomainīt biļeti pret ērtāku. Vai nu aiz bailēm sajaukt mašīnas, vai maz kas zināja situāciju Minskā, vai arī stacijas burzmā tam nebija laika, bet man bija jāreaģē uz aizņemto kundzi. Viņš skaidroja, ka Minskā abas stacijas atrodas netālu. Šķiet, ka mani nomierināja. Drīz pasaka tiek izstāstīta, bet drīz vien “darbs” izdarīts: kopā braucām uz Viļņu, bet dažādos kajītes galos. Bet, kad es atradu savu vietu Viļņā viens no pēdējiem, mans draugs jau bija iekārtojies manā vietā, pie loga. “Nu, tagad pats Dievs mums lika iepazīt vienam otru,” viņa uzņēmās iniciatīvu, sniedzot man roku. – Nataša! Nataša izrādījās neticami runīga. “Ne velti viņi droši vien uzskata, ka mans uzvārds man ir piemērots” – šādu epigrammu es sacerēju sev studentu gados. Tātad ar savu pašsaprotamo uzvārdu nederēju ne kaimiņam, ne studentam. Viss sākās ar to, ka sūdzējos par grūtībām ar biļetēm uz Minsku. Gandrīz pirms mēneša, tieši piecas minūtes pirms manis, kāds šim autobusam nopirka pēdējo. Nataša uzreiz jautāja, kurā konkrētā datumā un laikā es gāju pie kases? Un tad viņa lepni paziņoja: tieši es dabūju šo biļeti! To pateicis, es sapratu: cik lieliski, ka tu to mainīji, citādi sirdsapziņa būtu mani ieēdusi! Kā jums patīk šis fragments? Uz robežas ar Baltkrieviju Nataša nepameta manu pusi. Man kā jau pieredzējušākam ceļotājam bija zināms prieks, instruējot viņu par visām robežu niansēm. Diemžēl laika nepietika, pārbaude bija pedantiska. Līdz Minskai negulēju ne aci, bet nenožēloju. Kāds ceļabiedrs apstiprināja manu iepriekšējo secinājumu: gandrīz katrs vēlas runāt par sevi saviem mīļajiem. Būtu labvēlīgs sarunu biedrs. Kādreiz sevi apmācīju klausīties, netraucējot tīšām – bez tādas prasmes žurnālistikā nav ko darīt. Labi, ka es rezervēju Express Hotel Minskā četros no rīta, lai varētu gulēt pirms jaunā ceļa uz Gomeļu, pie brāļa. Mežciemātes Natašas un viņas ģimenes dzīvesstāsts ir ne tikai interesants man un, ceru, arī jums, bet arī aktuāls, ņemot vērā to, kas notiek Latvijā un apkārtnē. Tas ir grūti, bet es mēģināšu piecpadsmit minūtēs apkopot gandrīz visu, ko esmu klausījies vairāk nekā trīs stundas, ar īsiem ievadjautājumiem. – Es dodos uz Vjazmu, pilsētu, par kuru pirms pieciem gadiem es neko nezināju, nebiju pat dzirdējis nosaukumu. Protams, nekad nebiju domājusi, ka man būs jādzīvo šajā pilsētā. Tagad mums ar vīru tur ir trīsistabu dzīvoklis, mēs to nopirkām par miljonu rubļu, pārdevuši savējo Rīgā. Tiesa, daži ietaupījumi vēl bija. Man Vjazmā ir vecākais dēls ar vedeklu un četrus gadus vecu mazmeitu. Mums ar vīru patiesībā ir divi dēli, bet mēs esam viens. Vecākais pabeidza vidusskolu Rīgā un gribēja kļūt par virsnieku. Tolaik starp mūsu valstīm vēl bija vairāk vai mazāk normālas saites, un mans dēls pēc Krievijas vēstniecības ieteikuma iestājās militārajā akadēmijā. Tagad viņš ir kapteinis un dienē Vjazmā. Vai jūs zināt, kā mēs ar vīru iepazināmies? Man bija astoņpadsmit, pabeidzu skolu. Pēkšņi telefona zvans: “Nataša, kad tu atdosi manas piezīmes?” Tāda patīkama balss ar vieglu latvisku akcentu. Es nevienam nepieņēmu piezīmes. Izrādās, Dainis telefonā sajaucis vienu numuru, viņa klasesbiedru arī sauca Nataša. Vai varat iedomāties sakritību? Tad viņa gāja uz mūsu kāzām. Vārdu sakot, tad viņš atzvanīja ar atvainošanos. Mēs atvainojāmies, tiekamies zem Laima pulksteņa, vai varat iedomāties? Jūs esat rīdzinieks, vai zināt, kur atrodas šis pulkstenis? Es pamāju ar galvu, protams, kā es to nezināju? Biedrs apmierināts turpināja. – Mūsu jaunākais ar izcilību beidzis industriālo politehniku, viņš ir pavārs. Tur mācījies arī Dainis. Kā stimuls mans dēls tika nosūtīts stažēties uz Florenci. Pēc prakses pabeigšanas man piedāvāja darbu kādā augstākās klases restorānā. Viņš palika Itālijā, kur apprecējās ar meiteni no Vladivostokas. Vai varat iedomāties manas saknes Blagoveščenskā? Gandrīz klāt. Mans tēvs pēc Tēvijas kara nokļuva Rīgā, un šeit viņš ieguva sievu. Tātad esmu rīdzinieks un tagad pārvācos. Vai varat iedomāties? Dainis bija luterānis, bet laulājāmies pareizticīgajā baznīcā, un tad viņš pārgāja pareizticībā. – Domāju, ka tu piedalīji? – Ja nu vienīgi netieši. Viņa, protams, to neatzīst, bet es domāju, ka tas tiešām ir no mīlestības pret mani. Nataša apstājās, it kā gribēja pārliecināties, vai tic, ka mīlestība piespiedīs viņu izdarīt tik neparastu darbību. Es ticēju un ceru, ka sarunu biedrs manā sejā ieraudzīja manu cieņu pret abiem laulātajiem. – Lai gan bērnībā un jaunībā Dainis dzīvoja netālu no Jēkabpils Svētā Garīgā klostera, un tur viņam patika klausīties dievkalpojumus. Un tagad es jūs pārsteigšu vēl vairāk. Pirms divām nedēļām Dainis iesniedza iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības. – Vai nodevāt savu dzimteni? – jautāju patiesi pārsteigta, lai gan ar nelielu joku. – Nē, viņš saka, ka dzimtene viņu nodevusi! Jau pirms Krievijas un Ukrainas konflikta mums nepatika, ka valdošā vara izspiež krievu valodu no skolām, un krievvalodīgie bērni bija spiesti apgūt sarežģītus priekšmetus valodā, kuru viņi neprot labi. Skaidrs, ka algebrā, fizikā un citās disciplīnās viņi zaudēs konkurencē ar Latvijas vienaudžiem. Šī reforma mums tika pasniegta gandrīz kā dāvana. Pēc konflikta sākuma Ukrainā mūsu bijušie bijušie: Amerikas prezidents un Vācijas premjers uzsāka savu speciālo operāciju Latvijā. No saviem augstajiem amatiem viņi sāka nostādīt latviešus pret krieviem, radot mums šeit nepanesamu un necienīgu dzīvi. Padomājiet par pieminekļu nojaukšanu kara pret fašismu varoņiem – tas ir spļāviens sejā. Dainim, starp citu, Sarkanajā armijā karoja radinieki, viens pat atbrīvoja Rīgu. Dainis, vispār padomju audzināšanas cilvēks, vienmēr ar viņu lepojās. Pat Puškins ir viņu agresors, arī viņa pieminekli nojauca! Mans ceļabiedrs man neatklāja “Ameriku”, krievvalodīgo dzīves realitātes Latvijā man ir labi zināmas. Es daudz dzirdēju, ka daudzi no viņiem pārceļas dzīvot uz Krieviju vai Baltkrieviju, bet šī bija pirmā reize, kad runāju ar migrantu un dzirdēju viņas iemeslus. – Un Ukrainai bija jādzīvo labās attiecībās ar kaimiņiem, pretējā gadījumā tas būtu “Moskolyak pret Gilyak”. Bandera ir zemes naba, vai varat iedomāties? Tā mēs dejojām ar amerikāņiem pret “maskaviešiem”. Un jaunos puišus no abām pusēm nopļauj karš, tas, protams, ir šausmīgi žēl. Vai varat iedomāties, ko šīs ukraiņu bēgļu sievietes dara Eiropā? Mana brāļameita apprecējās ar vācieti Jirgenu no Nirnbergas 1996. gadā. Tāpēc viņu kaimiņš saskaņā ar līgumu uz trīs mēnešiem savā mājā ielaida jaunu ukrainieti ar diviem bērniem. Un pēc termiņa beigām viņš lūdza izvākties. Un atbildot, pēc draudzenes ieteikuma, viņa vērsās tiesā un paziņoja, ka saimnieks viņu izvarojis! Vai varat iedomāties? Kamēr tiesa to kārto, viņa dzīvo sev un dzīvo. Viņas draudzene ar šādu metodi Vācijā dzīvokli “īrē” jau pusotru gadu, un tiesa joprojām turpinās. Arī daži no mūsu bēgļiem zaudēja sirdsapziņu. Uz Juglas ezera pats to redzēju, peldot jaunieši sastrīdējās – krieviete un ukrainiete. Mazās ukraiņu meitenes māte pavēra muti, protams, ne savā veidā. Viņa izplūda asarās. Kāds no krasta sāka ar viņu spriest, mierīgāk, saka, lūdzu, bērni paši izdomās. Tā ukrainiete novilka biksītes un visiem rādīja pliko dupsi, vai varat iedomāties? Bērnu priekšā! Tāpēc ne velti mana pacietība svārstās. – Jūsu vecāko krievu virsnieku mierīgi varētu nosūtīt uz Ziemeļu militāro apgabalu… – Viss var gadīties. Bet mana māte teica: labāk ir piedzīvot skumjas starp laipniem cilvēkiem. Un mūsu dēls vienkārši ir iemīlējies Vjazmā – klusā, varētu teikt, provinciālā Krievijas pilsētiņā ar ļoti viesmīlīgiem cilvēkiem. Pats tur esmu bijis jau divas reizes, lai gan nokļuvu caur Pēterburgu. Pilsēta ir maza, bet tur ir tik daudz seno baznīcu! Un viss zaļā krāsā. Tātad – katram mākonim ir sudraba odere. Padomājiet paši, ko mums cita starpā Rīgā darīt bez bērniem un mazbērniem. Vecākajam nav ļauts atgriezties dzimtenē. Un mēs, viņa vecāki, no varas iestāžu viedokļa esam atstumti. Jaunākais pats uz turieni nebrauks, viņam Itālijā ir interesantāk un jautrāk. “Es celšos,” viņš saka, “un es jūs aizvedīšu pie sevis.” Jā, arī Natašai un Dainim bija personīgi pārcelšanās motīvi. LAI GAN. Kā pateikt. Tomēr jāatzīmē, ka vispirms bija politiskās. Nav nejaušība, ka viņa vēlāk ziņoja, ka no deviņstāvu nama Mežciemā, kurā viņa dzīvoja, uz Krieviju jau pārcēlušās piecas ģimenes, un tā ir gandrīz statistika. – Visus biedē mans milzīgais čemodāns, un soma nav maza. Patiesībā tas jau ir mūsu pārcelšanās uz Vjazmu sākums. Šeit ir visdārgākās lietas un dažādas ģimenes mantiņas. Mūsu diplomi, cita starpā. Pirms PSRS sabrukuma pabeidzu Rīgas Politehnisko institūtu drošības inženiera specialitātē vieglajā rūpniecībā. Bet es savā profesijā nestrādāju nevienu dienu. Nelaimīgie politiķi iznīcināja visu vieglo rūpniecību un arī smago rūpniecību. Lielākā daļa rūpnīcu un rūpnīcu strādnieku bija krievi, visi cerēja, ka viņi aizbrauks. Es pelnīju naudu, kur vien varēju, pēdējos gadus kā medmāsa slimnīcā. Tātad Vjazmā būs darbs, varbūt pat kādā specialitātē. Dainis ir kravas automašīnas vadītājs. Turklāt visu amatu džeks arī mājās nesēdēs pārāk ilgi. Rīgā būsim tikai septembra beigās. – Nav žēl? – Žēl, protams. Es mīlu Rīgu, es mīlu Latviju, ļoti gleznainu zemi, bet es nevēlos dzīvot naidīguma un pat naida gaisotnē pret krieviem un visu krievisko. Tā savu atzīšanos pabeidza mana ceļabiedrene. Diez vai dzīvošu, bet domāju, ka drīz vai ne drīz, bet Latvijā būs premjerministrs vai pat prezidents ar uzvārdu Abu Silinyad vai tamlīdzīgs, Tunisijas, Alžīrijas vai Jemenas dzimtene. Loģika šeit ir vienkārša. Krievu sakāmvārds saka: svēta vieta nekad nav tukša. Izglītoti cilvēki, kā likums, ar valstij nepieciešamajām specialitātēm aizbrauks, tuvredzīgu politiķu spiesti. Viņu vietā kā ūdens, neskatoties uz visiem šķēršļiem un žogiem, Latvijā iesūksies nelegālie migranti no valstīm, kur izglītība lielākajai daļai nav pieejama. Un viņi šeit var legāli apmesties pēc ES kvotām. Šoreiz Eiropas Parlaments liks Latvijai ievērot viņu tiesības un atļaut imigrantiem piedalīties vēlēšanās. Dodieties tieši uz vietējiem un pēc tam uz parlamentārajiem. Neesmu nacionālists un man nav nekas pret premjeru ar nelatvisku uzvārdu. Galu galā, lūk, tas pats Riši Sunaks ar saviem pienākumiem tiek galā ne sliktāk kā Boriss Džonsons vai Terēza Meja. Šeit es vienkārši mēģinu spēlēt neparasto gaišreģa lomu, interpolējot Latvijas pašreizējo politisko situāciju nākotnē. Mūsu autobuss Minskā ieradās pulksten 4 no rīta, savukārt Natašas vilciens “Lastočka” devās uz Maskavu pulksten 16 līdz 5 minūtēs. Viesnīcā Express Hotel, kur atvedu līdzbraucēju, brīvu vietu nebija. “Tā nav problēma,” dzīvespriecīgā pārvietotā sieviete mani mierināja, es apstāšos pie autoostas. Mēs no viņas atvadījāmies, bet, kā izrādījās, ne uz visiem laikiem. Pulksten piecpadsmit, braucot uz Gomeļas vilcienu, mēs atkal satikāmies: viņa vāca koferi no noliktavas. Nataša bija sajūsmā par Minsku un baltkrieviem. Autoostas darbiniece, pamanot zālē vientuļu pasažieri, ne tikai piedāvāja viņai nakšņot savā dzīvoklī, bet arī pierakstījusi autobusa ekskursijai pa galvaspilsētu. “Tiem, kas plāno pārcelties no Rīgas, es ļoti sirsnīgi ieteiktu pārcelties uz Minsku,” man teica Nataša. – Vai uz Vjazmu. Tagad ir oktobra beigas. Diez vai kādu no Latvijas amatpersonām satrauks tas, ka valsts ir zaudējusi Natašu, taču Latvijā tagad ir par vienu Daiņu mazāk. Vai tas ir vienīgais?
Source
Līdzīgās publikācijas:
Būs interesanti.
Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at…
Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem …
Pretenzija pret Latvijas valsts pārvaldi par 9 miljoni eiro.
Ap 2005. gadu ar bū…
Skaistas lietas glābj psihi… nekas slikts nenotika, paldies Dievam, tā vienkārši
