Šogad Latvijas iedzīvotāji saskārās ar milzīgu policijas brutalitāti. Reaģējot uz anonīmiem un personiskiem izteikumiem, nereti paziņojot, ka pūce veiksmīgi uzsprausta uz zemeslodes, Valsts policija, kā arī Valsts drošības dienests nenogurstoši izsniedz pavēstes sniegt paskaidrojumus. Šeit ir vēl viens stāsts no pirmās personas – augsti kvalificēta loģistikas speciālista, lajs, ja drīkst, tirgotājs. Viņš nebija iesaistīts politikā, nepiedalījās protestos, lieliski runā latviski. “–Šis gads, protams, bija smags – apmeklēju gan policiju, gan Valsts drošības dienestu. Visa pamatā ir sadzīvisks konflikts ar kaimiņiem. Gandrīz pat karš. Mūsu mājā ir lielas terases – katrai laikam 40 metri, un tikai tieva starpsiena šķir blakus esošās. Viņiem ir trīs bērni – no trim līdz astoņiem, plus mīnus gadi. Nu viņi patiesībā tusē uz terases – lēkā, skrien, kliedz. Meitene ir mežonīgi čīkstoša un viņai aizliktas ausis. To var dzirdēt pat pirmajā stāvā. Pagājušajā gadā mēģinājām lūgt, lai viņi ir klusāki, bet atbildē viņi mūs praktiski aizsūtīja. Šogad neko neteicu – tikai uzgriezu skaļāk… Dr.Komarovska raidījumi daudzbērnu ģimenei nekaitēs. Kopumā tas viņus lika pamest terasi. Visa šī bakhanālija ilga apmēram mēnesi, pusotru mēnesi. Tad viņi sāka atbildēt līdzīgi. Ar mūziku. Vēl viens mēnesis pagājis šādi. Tiklīdz aizbraucu komandējumā, tajā pašā dienā ieradās policija. “Tik un tā, pret jums ir sūdzības, jūs traucējat kaimiņiem, jūs reklamējat krievu mūziku (!). Mēs paskaidrojām, ka esam mājās un neko nereklamējam. Ir pagājušas pāris nedēļas. Man likās, ka viss ir nomierinājies, bet tad no rīta man zvana no numura, kuru nevar atpazīt (droša VD zvana pazīme, red. piezīme). Un esmu jau pieradis, ka visādi blēži bezgalīgi zvana, un sava prieka pēc atbildu latviski: “Klausos”. Un tur precizē, saka, Dmitrij, tas ir Valsts drošības dienests… Mēs gribam tevi redzēt un visas tās lietas – viņi par tevi sūdzas. Es viņiem saku, ka tikko devos uz policiju par šo, un viņi atbild, ka neko nezina, atgriezieties rīt un parunāsim. Nu labi, ejam. Es kaut kā sataisījos, un tad nodomāju, ļaujiet man piezvanīt draugam un pajautāt, kas tas ir. Viņš mani diezgan ātri atjēdza un teica, ka bez advokāta labāk tur nebraukt. Es atnācu ar advokātu. Runāju ar viņiem latviski, viss gāja labi. Bet tas, protams, ir tikai kaut kāda muļķība. Pirmkārt, šie jautājumi: kā jūs jūtaties par karu, par pieminekļa nojaukšanu… Nu, tas viss ir standarts, tas nav pārsteidzoši. Bet viņi uzdeva arī dažus personiskus jautājumus. “Kāpēc jūs ziedojāt 9may.lv fondam, kāpēc balsojāt par otru valsts valodu…” Arī kaimiņš rakstīja visādas lietas, piemēram, mēs tiešām domājam, ka Zoļiks ir krievu rajons, ka viņu aizsūtīja uz Mārupe dzīvot, ka esam vienkārši traki uz Putina, un ka te skan Krievijas himna. Viss kā tāds. Es skatos uz šo izmeklētāju. Un es smejos. Es tiešām smejos. Viņam ir ķieģeļu seja, un es smejos. Nu, tas ir tik daudz bēdu. Es saprotu, ka pretējā gadījumā Valsts drošības dienests, ja ne visas šīs nejēdzības, ko kaimiņš izdomāja, iesniegumu nebūtu pieņēmis. Bet jocīgākais ir tas, ka kaimiņš pat nav īpašnieks, bet vienkāršs dzīvokļa īrnieks…” Kādus secinājumus var izdarīt no šī vēl nepabeigtā stāsta? Pirmkārt, sniegšana ir pārcēlusies uz “superaugstprātības” kategoriju – viņi melo un nesarkst, lai tikai sataisītu putru. Starp citu, atgādināšu, ka visa saziņa ar kaimiņu notika viņam saprotamā latviešu valodā. Otrkārt, drošības spēki aizmirsa savus uzdevumus un kļuva par birokrātiskās mašīnas instrumentu – protokols ir pāri visam. Šodien vēl nav par vēlu sniegt juridisku atspēku šai tirānijai! Policijai un citām iestādēm jāpārtrauc reaģēt uz anonīmiem ziņojumiem. Acīmredzamas nejēdzības būtu jānogriež pirmās instances līmenī – policija ir pietiekami izglītoti (cer) cilvēki, lai saprastu, kur ir robeža starp nejēdzībām un realitāti. Turklāt augstākās policijas amatpersonas skaidri atbildēja uz tiešiem jautājumiem – Latvijā nav aizliegtas mūzikas, Latvijā nav aizliegtu portretu. @degikarayev Sūti savus stāstus! Glasnost ir vienīgais, kas mūs paglābs no policijas brutalitātes.
Source
Gatignol Alice (2016) The conflict between social media and copyright. Managing Intellectual property. September 2016, issue 261. Pp. 17-19
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā
4 Responses
https://t.me/degikarayev/7081
Все начинается с момента, когда “обоснованное подозрение” действий полиции сменилось “подозрением”. Обосновывать никто не должен, предъявлять доказательство не обязательно, достаточно подозревать. Знаете, я подозреваю, что Рабинович спит с моей женой…Хорошо, Я ему передам, что подозреваю, что вы спите с его женой, пусть тоже переживает
Золик – русский район! 💯
вывод – соседям-латышам замечания делать просто опасно.