Stāsti par dzīvniekiem __ Piezīmes par klusu mīlestību Viena rakstnieka suns novecoja. Viņš pats ir novecojis. Un viņš saņēma niecīgu pensiju – rakstniekiem ir tikai tik pensijas, ja viņi neko oriģinālu neraksta, izmantojot neķītru valodu. Un suns bija liels, kā kurts. Viņa bija tieva, gara un tik baisa — kažoks matēts, acis asaroja… Grūti bija viņu izvest pastaigās — rakstniece dzīvoja piektajā stāvā. Un viņam arī sāp kājas un mugura. Un viņš redzēja slikti. Suns dzīvoklī veidoja peļķes – tas notiek no vecuma. Un bija grūti viņu izvilkt ārā, man bija jāpalīdz un jāatbalsta. Un rakstniecei ieteica suni iemidzināt, lai neciestu. Tādā veidā ir vieglāk. Un sunim būs vieglāk. Mirušajiem nekas nesāp. Rakstnieks sāka par to domāt. Turklāt daudz naudas tika iztērēts suņa zālēm un barībai – viņam daudz. Un man nācās nemitīgi slaucīt grīdu… Kādu rītu rakstnieks izvilka uz ielas kaut ko līdzīgu savam novājējušajam sunim. Bija vasara. Saule spideja. Zied zaļumi un ābeles… Un rakstniecei radās šī doma – par eitanāziju. Viņš ir noguris. Un pēkšņi viņš pamanīja, ka viņa suns, satricinājies, viņu kaut kur velk, pavada velk. Viņš tik tikko iet, bet kaut kur dodas mērķtiecīgi. Rakstnieks nopūtās un devās, kur suns viņu veda. Un suns pagriezās un ar aklām acīm paskatījās uz saimnieku: viņš sauca. Un viņi gāja un gāja… Un viņi nonāca pie tāda zāliena starp mājām, tālu – tur jau bija uzceltas jaunas mājas, viss bija mainījies. Bet zāliens palika. Tur jau sen rakstnieks pastaigājās ar savu jauno un dzīvespriecīgo suni. Viņš vēl bija kucēns, smieklīgs un garkājains. Un viņš lēca, skrēja, atnesa nūju, priecīgi rēja un nokrita uz priekšējām ķepām dzīves un saules sajūsmā. No kociņa. No manas jaunības. Un rakstnieks toreiz vēl bija jauns. Viņš arī pasmējās un iemeta nūju savam sunim. Un viņa sieva viņu gaidīja mājās, tad viņa vēl bija dzīva. Un viņš pats pirms piecpadsmit gadiem bija enerģisks, dzīvespriecīgs, plānu pilns… Rakstnieks stāvēja zālienā saulītē un viņam ritēja asaras. Un viņš noglāstīja sava vecā, vecā suņa izvilkto kažoku. Un suņa asaras arī ritēja… Tā viņi stāvēja, divi veci vīri. Viņi bija divi. Divas. Divi veci vīri zem saules. Un kaut kur bērni kliedza un smējās, un citi jauni suņi skaļi rēja, skrēja pēc nūjas… Rakstnieks jutās neciešami kauns par savām domām. Un tad viņi lēnām klīda mājās. Un mēs lēnām uzkāpām uz piekto stāvu. Un viņi kopā ēda zupu: rakstnieks pie galda no šķīvja ar ziediem. Un suns ir uz grīdas no savas vecās bļodas. Un viņiem bija ērti un labi kopā svinēt vecumdienas. Arī šī ir daļa no dzīves. Tā ir jādzīvo un jāpalīdz dzīvot tiem, kas novecojuši. Un pats rakstnieks man pastāstīja šo stāstu – un es to ļoti labi saprotu, jo manam sunim jau ir astoņpadsmit gadu. Un man jau sen nav astoņpadsmit. Bet joprojām spīd saule, zied ābeles un bērni kliedz un smejas. Un mums vēl jādzīvo, kamēr varam… __ Anna Kirjanova
Līdzīgās publikācijas:
Būs interesanti.
Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at…
Kad vīrs ir nenormāls, ir kauns ar tādu cilvēku precēties. Jāatzīst, ka pirmais
Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem …
Stāsti par dzīvniekiem __ Suns bija diezgan vecs. Bet skaisti. Un pats galvenais, viņš gaidīja. IN…
