Tā ir UZTICĪBAS PROBLĒMA. Ar savu vīru mīlēt vien nepietiek. Jums arī ir jābūt vīram, kuram varat uzticēties

Kāpēc mums vairāk rūp mode un tenkas, nevis izglītība un veselīgs uzturs?

Kāpēc ģimene mūsu dzīvē neieņem galveno vietu?

Kāpēc mūsu nākotne un pašrealizācija, mūsu vēlmes ir svarīgākas par mūsu bērnu nākotni?

Tagad visi šie jautājumi ir retoriski…

Mēs nemākam būt laimīgām mātēm, sievām, mājsaimniecēm, sievietēm… Neredzam jēgu pēc iespējas vairāk laika veltīt bērniem, ikdienā cept cepumus, valkāt svārkus un kleitas, gludināt. mūsu vīra krekli, domājot par savu dzīves mērķi…

Mēs tam neredzam nekādu vērtību vai nozīmi. Ģimene, mātes stāvoklis, ziedošanās, upuris, sievišķība… Viss ir kļuvis nevērtīgs. Viss ir zaudējis savu nozīmi.

Kāpēc tas notika?

Kāpēc mēs steidzamies uz darbu, pametot savu bērnu pusotra līdz divu gadu vecumā kādai svešai sievietei bērnudārzā? Galu galā viņa viņu nemīlēs. Viņa izturēsies pret viņu kā pret ligzdu izgatavotāju ar ligzdu spuldžu rūpnīcā. Viņai tā ir konveijera lente. Viņa pat necentīsies saskatīt šajā bērnā personību. Viņa izdarīs spiedienu uz viņu, pieprasot būt kā visiem, jo ​​viņai tie ir 25 un ar viņiem nevar citādi.

Kādreiz, apmēram pirms 30 gadiem, arī mamma mūs sūtīja bērnudārzā. Tā pati tante. Mazliet dīvaini. Bet nav ko darīt. Man jādodas uz darbu. Bet gandrīz visi no mums tolaik bija apmēram gadu veci. Un mēs gandrīz visu šo laiku augām un attīstījāmies ne mājās… Vai precīzāk, 21 gads – 5 gadi bērnudārzā, 11 gadi skolā un 5 gadi augstskola. Visu šo laiku mājās bijām gandrīz tikai vakaros un reizēm arī brīvdienās. Mēs pastāvīgi steidzāmies kaut kur nokļūt. Mums bija ko darīt – matīni, nodarbības, nodarbības, kontroldarbi, pasniedzēji, eksāmeni, nodarbības, kursa darbi, diplomi, darbs, kursi…

Mums teica – mācies, citādi būsi mājsaimniece!

Un tas izklausījās tik draudīgi, ka ļoti gribējās ar zobiem grauzt zinātnes granītu. Galu galā galvenais ir diploms, labs darbs un prāta pilna karjera. Nu vai vismaz kaut kur iekārtojies darbā, jo pašam sevi vajag nodrošināt.
Cik bieži mēs esam pulcējušies pie vakariņu galda kā ģimene? Tikai brīvdienās.

Cik bieži mamma mūs satika no skolas? Parasti mēs paši atnācām mājās un paši sasildījām pusdienas vai palikām pēcskolas aprūpē. Un vakarā mana māte, nogurusi un sarūgtināta no nebeidzamām nepatikšanām darbā, pārnāca mājās. Viņa negribēja ne runāt, ne ēst. Viņa jautāja par atzīmēm (ja neaizmirsa), nejauši pārbaudīja stundas un sūtīja visus gulēt.

Mūsu vecāki mūs nepazina…

Viņi neko nezināja par mūsu iekšējo pasauli, par mūsu sapņiem un centieniem. Viņi reaģēja tikai uz slikto, jo viņiem nebija laika reaģēt uz labo.

Mēs arī viņus nezinājām. Mēs nevarējām viņus atpazīt, jo mums nebija laika ilgām intīmām sarunām, vasaras brīvdienām ar teltīm pie upes, kopīgai rotaļai vai lasīšanai, ģimenes ceļojumam uz teātri vai parku nedēļas nogalē…

Un tā mēs uzaugām.. Tā mēs kultivējām sevī dažas idejas un idejas par nākotni, par dzīvi, par dzīves mērķiem un idejām.
Un mūsu prātos ģimenei bija rezervēts ļoti maz vietas. Tieši tas pats, ko mēs redzējām savās ģimenēs.
Galu galā, lai ilgi čalotu ar bērnu, spēlētos ar viņu, jums ir jāmīl to darīt.

Lai konsekventi ceptu cepumus katru dienu un gatavotu daudz dažādu ēdienu, jums ir jāmīl to darīt.
Lai pavadītu laiku mājās – to izrotājot, sakopjot, uzlabojot, radot mājīgu atmosfēru, vajag mīlēt to darīt.
Lai vēlētos dzīvot pēc vīra mērķiem un idejām, uztraukties par viņu un viņa nākotni, jums ir… jāmīl savs vīrs, nevis tikai sevi blakus viņam.

Galvenais skolotājs dzīvē.

To visu meitai ieaudzinājusi mamma. Viņa ir viņas pirmā un vissvarīgākā skolotāja. Tas norāda uz dzīves vadlīnijām. Viņa māca tev mīlēt… savu sievišķo misiju. Viņa skaidro, cik svarīgi ir būt sievai un mātei. Viņa māca… mīlēt.

Un, ja meita praktiski neredzēja savu māti, un, ja viņa redzēja, viņa nemaz neiedvesmoja ģimenes laimi, tad kā gan viņa pati to varēja atrast?!

Mēs bijām lemti zaudēt savu tīrību un mīlestību, jo mums mācīja tikai to, kā veidot karjeru. Mums mācīja, ka vārdam “veiksme” ir nozīme tikai ārpus mājas, tikai kaut kur valdības sienās.

Un tad mēs klusi raudam par izjukušo laulību (kas jau ir sen), par savu bērnu atsvešinātību un kaut kādu dīvainu sajūtu, ka kāds mūs kādreiz ir pievīlis.

Bet vienmēr ir izeja!

Risinājums ir mācīties. Mācieties būt par māti, sievu, mājsaimnieci, sievieti. Pamazām, pamazām… Iemācieties redzēt visu ar citām acīm. Sievišķīga, laipna, mīļa…

Mācīties mīlēt. Iemācieties domāt nevis par darbu lielāko dienas daļu, bet gan par ģimeni. Mācieties novērtēt ģimeni, vīru, bērnus. Kalpot viņiem, palīdzēt kļūt labākiem, uzziedēt kā mūsu mīlestības sasildīti ziedpumpuri.

Mums jāiemācās smaidīt saviem bērniem un vīram un biežāk viņus apskaut. Jāskatās dziļāk un jāsaprot, ka mēs ne tikai audzinām cilvēku, mēs veidojam viņa iekšējo pasauli, pasaules uzskatu, dzīves attieksmes. Liela daļa no tā, ko viņš saņem bērnībā, sekos viņam visu mūžu.

Un mums ir jāveido spoža mātes un sievas karjera. Un, ja mēs pat nemēģināsim kāpt pa šīm karjeras kāpnēm, vilšanās būs mūsu vecumdienu neatņemama sastāvdaļa. Jo neizmantotās iespējas un noraidītā atbildība nākotnē nes ļoti rūgtus augļus.

Un ir svarīgi atcerēties, ka viss savā laikā nesīs augļus. Kādi tie būs? Daudz kas ir atkarīgs no mums. No mūsu dzīves vektora, no vērtībām, ko mēs ienesam šajā pasaulē… mūsu ģimenes pasaulē.

Autors: Natālija Bogdana