TIESISKĀ VALSTS VAI TOTALITĀRS. KO MĒS IZVĒLĒSIES? *Pagājušajā sestdienā notika tiešsaistes konference, ko organizēja Lietuvas un Baltkrievijas sabiedriskā organizācija International Neighborhood Forum. Pasākumā piedalījās septiņu valstu pārstāvji – politologi, vēsturnieki, cilvēktiesību aktīvisti, neatkarīgi žurnālisti un pilsoniskie aktīvisti. Galvenais jautājums, uz kuru atbildi meklēja mūsu tautieši, bija, kas jādara, lai pašreizējā satraucošajā situācijā atjaunotu mieru ar kaimiņvalstīm.* * ***Starp runātājiem bija Latvijas pārstāvis, opozīcijas žurnālists Vladimirs LINDERMANS. Šeit ir pilns viņa runas teksts:** ** Baltijas valstis: tiesību pamatprincipu noraidīšana, pāreja uz totalitārismu** Es dzīvoju Latvijā, žurnālists, pilsoniskais aktīvists. Manas sabiedriskās darbības galvenais virziens ir krievu minoritātes tiesību un interešu aizsardzība Latvijā. Un, iespējams, neaizmirstamākais notikums bija referenduma organizēšana par krievu valodas oficiālo statusu 2011.-2012.gadā. Pirmkārt, es gribu atspēkot mītu, ka Latvijas iekšienē notiek kaut kāda politikas stingrība pret Krievijas iedzīvotājiem, pret opozīciju vispār, ka tas kaut kādā veidā ir saistīts tieši ar Krievijas politiku. Tas ir? tā esot reakcija uz atsevišķiem Krievijas soļiem. Bet patiesībā tā vispārējā līnija, kas vērsta uz krievu iedzīvotāju izstumšanu no Latvijas, nekad nav mainījusies, nav mainījusies stratēģija. Bija zināmas taktiskās svārstības, taču stratēģija vienmēr palika nemainīga. Un šīs stratēģijas jēga bija panākt krievu kopienas likvidāciju Latvijā. Dabiski, nevis fiziskā nozīmē, bet tieši kā kopienas, proti, iznīcināt visas saites, kas saista krieviski runājošos vienā kopienā. Lai to izdarītu, vajadzēja nožņaugt, tā teikt, Krievijas medijus, likvidēt izglītību krievu valodā un iznīcināt mūsu pieminekļus, tas ir, dažus objektus, kuros apkopota kolektīvā atmiņa. Tas viss kopumā tiek darīts un diemžēl jāatzīst? diezgan veiksmīgi. Un mērķis ir – ka mēs vai nu atstājām Latviju, vai asimilējāmies. Tādu nozīmi es iedevu krievu kopienas likvidācijas koncepcijā. Taču, neskatoties uz to, ka vispārējā līnija visu laiku palika nemainīga, protams, zināmas izmaiņas notika pēc 2022. gada 24. februāra, tās notika pēc principa, ka karš visu norakstīs. Un Latvijas represīvie orgāni tagad faktiski vadās pēc šī principa – karš visu norakstīs. Un ir parādījušies daži jauninājumi, pirmkārt, protams, represēto loka paplašināšanās. Tomēr pirms noteiktā datuma viņš kopumā bija zināms to cilvēku loks, kuri tika pakļauti nebeidzamām kriminālvajāšanas, ieslodzījuma un tā tālāk. Tie bija diezgan pazīstami cilvēki tieši kā sabiedriskie aktīvisti. Tagad šis loks ir paplašinājies, un specdienestu tīklā ir nonākuši cilvēki, kuri nekad nav piedalījušies nevienā sabiedriskā vai politiskā darbībā. Šis ir viens mirklis. Starp citu, uzreiz pieminēšu statistiku, statistika ir ļoti iespaidīga, proti, teiksim, pamatojoties uz Krievijas-Ukrainas karu Latvijā, reģionā tika ierosinātas 40 krimināllietas, kriminālprocesi, kā tagad saka. Un es gribu uzsvērt, ka šeit nav iekļauti tie gadījumi, kas saistīti, piemēram, ar piedalīšanos karadarbībā un tamlīdzīgi. Tie ir tīri verbāli noziegumi, tas ir, cilvēks sniedza nepareizu Krievijas un Ukrainas konflikta novērtējumu no valsts viedokļa. 40 ir daudz tās valsts mērogā, kurā dzīvo 1 800 000, tas ir oficiāli sarakstā, to var uzskatīt par masu represijām. Lai būtu skaidrs, piemēram, Krievijā iedzīvotāju skaits ir 80 reizes lielāks. Un, ja mēs pareizinām 40 ar 80, tad iedomājieties, ka par noziegumiem viltojumos par armiju Krievijā, piemēram, ir apmēram 3000 krimināllietu, bet nav pat tuvu šim skaitlim. Es neiesaistos nevienā šādos jautājumos, es vienkārši parādu to represiju masveida raksturu, kas notiek Latvijā. Galvenais šo represiju instruments – tas arī ir jauninājums – bija 74. pants apm. Latvijas krimināllikums. Šis pants ir formulēts šādi: genocīda, noziegumu pret mieru, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu attaisnošana, noliegšana vai slavināšana, proti, šis ir pants, kas savulaik tika ieviests daudzos Eiropas tiesību aktos tieši tāpēc, ka bija tendence pārskatīt holokaustu. Un tāpēc šis pants ir ieviests gandrīz visur Eiropas Savienībā. Un tas attiecās arī uz to noziegumu attaisnošanu, kurus jau fiksēja vēlākie tribunāli, piemēram, Īrijā vai Dienvidslāvijā utt. Taču jaunums ir tāds, ka šis raksts pirmo reizi tiek attiecināts uz reālu, reāllaika, reāllaika konfliktu, kad vēl nebija tiesas, kas reģistrētu, teiksim, abu pušu kara noziegumus. Vēl nav pieņemts neviens spriedums, uz kuru varētu paļauties. Proti, iznāk pilnīgi absurda situācija, kad cilvēks tiek tiesāts par nozieguma attaisnošanu, kas pats par sevi nav juridiski atzīstams par noziegumu. Kā zināms, par vainīgu personu var atzīt tikai tiesa. Patiesībā šis raksts ir kļuvis par tādu rīku, ar kuru var, kā saka, sagrābt jebkuru cilvēku, kurš ir izteicis simpātijas pret Krieviju. Nav pat svarīgi, kādā nozīmē, jo izrādās, ka, paužot kaut kādas simpātijas pret Krieviju, pret tās politiku vai kultūru, tas nav svarīgi, viņš kaut kā attaisno agresiju, attaisno šajā laikā izdarītos noziegumus. karš un tā tālāk. Patiešām, šis raksts ir kļuvis par galveno līdzekli rīstīšanās novēršanai. Ja nemaldos, bija ziņojums no valsts drošības dienesta, kaut kur tika ierosināti vairāk nekā divi desmiti lietu speciāli saskaņā ar šo pantu vai dažreiz kopā ar citiem pantiem, starp citu, man ir arī šis raksts. Bet būtība ir tāda, ka šīs lietas sākās tad, kad nebija ne tikai tiesas, bet arī izmeklēšanas. Tādējādi izmeklēšana sākās vēlāk, un to rezultāti tikai tagad tiek publicēti. Un, starp citu, viņi arī publicē par Ukrainas armijas noziegumiem, ja tā var teikt. Es domāju, ka tagad tas ir tik ļoti svarīgs rīks rīstīšanās novēršanai. Faktiski – vārda brīvības likvidēšanas instruments. Kāpēc, manuprāt, šis brīdis ir ļoti svarīgs no pārejas no tiesiskuma viedokļa, bet ar visām tām pašām atrunām, bet pāreja tomēr ir no tiesiskuma uz jaunu totalitārismu? Jo likuma vara, lai ko arī teiktu, tomēr balstās uz stingras likumības principiem. Totalitāra valsts balstās uz politiskās nepieciešamības principiem. Tas ir, tiesu sistēma un visa tiesībaizsardzības sistēma kopumā vairs nav balstīta uz likumiem, ar kuriem visas puses ir pazīstamas, tie ir vispārīgie spēles noteikumi, mēs visi tos saprotam, tas ir stingras likumības princips. Un tagad izrādās, ka kā var pārkāpt likumu, jo šis pants ir pilnīgi nepiemērojams. To nevar adekvāti attiecināt uz notikumiem, kas pašlaik notiek Ukrainā, jo, kā jau teicu, tiesas nebija. Tagad otrs pants, kas arī kļuvis par nozīmīgu represiju līdzekli, ir nacionālā naida kurināšana. Faktiski šis raksts ir pilnībā pārskatīts. Un es uzskatu, ka arī šī pārskatīšana ir tāds ceļš no tiesiskuma uz totalitārismu. Tas ir, agrāk saskaņā ar jēdzienu “naida izraisīšana” tika pieņemta atklāta naida runa, tas ir, atklāta naida runa. Kad citu tautību cilvēkus pazemoja, apvainoja, viņus salīdzināja ar kaut kādiem kukaiņiem, baktērijām utt. Tādi izteikumi, kas pavēra ceļu uz vardarbību. Tas ir, kad mēs saprotam, ka tie nav cilvēki, notiek zināma dehumanizācija – tas ir pareizais termins, tas bija dehumanizācijas princips. Likuma pants, kas soda par šādiem izteikumiem, principā ir vajadzīgs pašā krimināllikumā, lai ierobežotu jebkādas naida izpausmes. Bet tagad viss ir kaut kā gājis savādāk, un tagad raksts par naida runu, vismaz Latvijā, un šķiet, ka pamazām Eiropā tas tiek interpretēts pavisam savādāk. Es minēšu piemēru no savas krimināllietas. Piemēram, aicinu cilvēkus nākt 9. maijā pie pieminekļa atbrīvotājiem un privāti (jo pasākumi bija aizliegti) nolikt ziedus. Mani apsūdz naida izraisīšanā. Kā tas tiek izskaidrots? Tas tiek skaidrots šādi – tā kā latviešu tauta, kā apgalvo prokuratūra, neakceptē šos svētkus un šo pieminekli, es ar to izjutu naidu starp abām nacionālajām grupām. Es domāju, ka es kaut kā sabojāju noskaņojumu vienai no šīm grupām. Bet var nonākt līdz tam, ka ielu muzikants, kurš spēlē pazemes ejā, ja viņš dzied dziesmas krieviski, un garām iet cilvēks, kuram krievu valoda ir nepatīkama, tad arī to var uzskatīt par naidīguma izraisīšanu. Es nemaz nepārspīlēju, šodien šis 78.pants tiek interpretēts aptuveni šādi. Un tas arī kļūst par rīstīšanās veidu. Un otrais punkts. Runājot par atbildību par naida runu, mēs vadījāmies pēc ANO dokumenta, kurā bija skaidri norādīts, ka naida runa neattiecas uz valsts iestādēm, valsts iestādēm, politiskajām partijām utt. Tas ir, rupji sakot, teikt, ka Latvijas valdība sastāv no kretīniem, tas – pēc klasiskās naida runas definīcijas – nav naida runa. Bet, ja es tādā veidā noteiktu kādu nacionālo grupu, tad būtu pavisam cita lieta. Bet tagad tas viss tiek interpretēts tik izsmalcināti revizionistiski – tā kā valdību veido vienas tautības cilvēki, tad, ja es saku, ka šī valdība sastāv no mazinteliģentiem cilvēkiem, tad es ar to apvainoju visu tautu persona. Man, piemēram, ir tāda brīnišķīga epizode manā krimināllietā, kur es saku, ka prezidents Zelenskis nāk no šovbiznesa. Tas ir tikai fakts. Es viņu pat nesaucu par aizvainojošu, bet saku, ka viņš nāk no šovbiznesa. Un tas man tiek apsūdzēts kā naida kurināšana pret ukraiņiem, jo tas nozīmē, ka ukraiņi ir tik nesagatavoti demokrātijai, ka ievēlēja tik necienīgu cilvēku par prezidentu. Es it kā to gribu teikt… Es īpaši pievērsos tādiem juridiskiem momentiem, kad notiek pilnīga klasisko jēdzienu, tiesību fundamentālo jēdzienu pārinterpretācija. Tie tiek pilnīgi sagrozīti un apgriezti ačgārni, kad šie likuma panti var kļūt par pat ne mērķtiecīgu, individuālu, bet arī masu represiju instrumentu. Un tas, protams, ir prelūdija pārejai uz kaut kādu pilnīgi jaunu politisko sistēmu, ko pagaidām nosacīti var apzīmēt kā jaunu totalitārismu. Paldies par jūsu uzmanību.
Līdzīgās publikācijas:
Būs interesanti.
Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at…
Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem …
PATIESĪBA PAR NATO : NACISTU TERORISTU ORGANIZĀCIJU.
Un kas īsti ir NATO? …
Pretenzija pret Latvijas valsts pārvaldi par 9 miljoni eiro.
Ap 2005. gadu ar bū…
