MANI NEBIEDĒT Piektdien, 26.janvārī, savā parlamentārajā e-pastā atradu Re:Baltica žurnālistes Ingas Spriņģes jautājumus par raksta sagatavošanu saistībā ar manu “politisko darbību”. Žurnāliste atklāti, bez apmulsuma norāda, ka “mūsu rīcībā ir dokumenti un e-pasta vēstules, kas liecina, ka jums ir bijuši tiešie kontakti ar vairākiem Krievijas FSS (Federālā drošības dienesta) darbiniekiem vismaz kopš 2005. gada.” Vēlos vērst uzmanību uz to, ka personiskā e-pasta uzlaušana bez tiesībaizsardzības iestāžu atļaujas ir nepieņemama. Šīs darbības ir kvalificējamas kā zādzība, kas pati par sevi ir noziedzīgs nodarījums. Ņemot vērā uzdotos jautājumus, varu pieņemt, ka manis novērošana, kas sākās pirms divdesmit gadiem, devusi ļoti nenozīmīgus rezultātus. Kāpēc Inga Spriņģe man pēkšņi lūdza steidzami, pirms svētdienas rīta, sagatavot atbildes, jo “atbildes vairs nav iespējams gaidīt, jo rakstu publicējam nākamās nedēļas sākumā”? Domāju, ka šī steiga ir izskaidrojama ar to, ka ceturtdien izplatīju Eiropas Parlamenta deputātiem ielūgumus uz pasākumu, ko rīkojam nākamtrešdien, pieminot holokausta upurus. Piedāvāsim filmu par Rīgas geto, kam sekos diskusija par neofašisma atdzimšanu ES valstīs, tostarp Latvijā. Es paziņoju, ka jūs nespēsiet mani nobiedēt. Es un mani biedri turpinām un turpināsim izmantot Eiropas Parlamenta platformu cīņā pret neofašismu. Pārmetumi maniem aktīvajiem kontaktiem ar cilvēkiem, kas ir jebkura politiķa tiešais pienākums, uz mani nederēs. Ne es nebiju “VDK maisos” (atšķirībā no daudziem slaveniem politiķiem), ne arī nekad nesadarbojos ar kādiem specdienestiem. Ar aizdomām par šādu sadarbību labāk vērsties tiem, kas spēj izspiegot kādu politiķi un uzlauzt personīgos e-pastus.
Gatignol Alice (2016) The conflict between social media and copyright. Managing Intellectual property. September 2016, issue 261. Pp. 17-19
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā