Un kā tā var būt, ka latvju patrioti un politikāņi nemitīgi raud un draud par to…

Un kā tā var būt, ka latvju patrioti un politikāņi nemitīgi raud un draud par to, kas notika 1941 vai 1949, taču nekādi neatceras to, kas tad LPSR notika pēc tam, kad ap 70tajiem te bija pat kosmiskā rūpniecība un nekad vairs savā vēsturē LV nav sasniegusi tādus rādītājus jebkurā tautsaimniecības vai kultūras nozarē? Mums bija viss, sākot no apaviem līdz lokomotīvēm, ražots tepat.
Kas mums ir tagad? Lūk, kas – šis Geirovīzijas pasākums bija ļoti īpašs, jo nekad tik atklāti sātanistu rituāli vēl netika veikti. Ir bijis daudz kas, visās pēdējā laika ‘atklāšanas ceremonijās’, olimpiādēs un kur tik nē – taču te viss notika pavisam skaidri un gaiši.
Bija vēl tāda ironija, ka Donam labāk neuzvarēt, jo citādi viss tas ārprāts būs pie mums. Taču ko mēs redzam? Tas ārprāts tik un tā būs pie mums, gan rozā pediņš, gan sātanistu rituāls. Ak jā, rīt arī ‘praids’.
Tagad, kad atkal ir kārtējo reizi pierādījies, no kā īsti mūs sargāja tas ‘dzelzs priekškars’ atliek tikai viens jautājums – bet kāpēc tad šī zeme ir kļuvusi par visu šo sātanistu iecienītāko apmeklējuma vietu?
Kāpēc viņi visi uzskata par pienākumu te iezīmēt savu teritoriju un apķēzīt visu, kas vēl atlicis? Bet kas vispār vēl ir atlicis? Atgādinu, ka pēc vietējā sātanista brektes veiktā Nacionālā teātra apgānīšanas rituāla vismaz man iestājās skaidra sapratne par to, ka palicis vairs nav nekas. Varbūt daudzi to nesaprot, taču tajā ēkā tika proklamēta Latvijas valsts kā tāda. Un tas nozīmē ļoti daudz. Nekas tāds veselā sabiedrībā nav iespējams.
Arī man personiski tur bija ļoti daudz vēstures, tā kā 90tajos faktiski tur uzturējos un dzīvoju līdzi visām izrādēm, jo darbojos pie grāmatu galda foajē, kas toreiz bija manas vecmātes tāds kā biznesiņš – varbūt kāds no jums to atceras, pirms rekonstrukcijas tur vienmēr bija tas galds ar grāmatām, loterijām un sarunām pie tā.
Katru gadu skatījos Skroderdienas – taču kopš tā locekļu rituāla vairs neesmu tur bijis un netaisos. Tas ir tikai viens skumjš stāsts par to, kas reiz bija un vairs nebūs.
Laikam jau mēs esam strauji izmirstoša suga, kuru drīz nomainīs visi šie, nebinārie kvīri – taču pats dīvainākais ir tas, kā šī absolūti mazākumā esošā kroplība spēj hipnotizēt veselu ļaužu masu tā, ka tie neko nedara un neprotestē.
Kādreiz man pašam likās, ka eksistē kaut kāds īpašs ‘latviskums’, ka mums ir kaut kāda īpaša vēsture vai loma pasaulē – cēlie bāleliņi, cietēji un varoņi.
Izrādījās, ka tas viss ir meli, jo balstās tikai uz naidu pret citiem, rusofobiju un mūžīgo vainīgo meklēšanu visur citur, tik ne sevī – iztapību visām varām un Ķenča lūgšanām.
Varbūt tas ir īstais iemesls, kāpēc Latvji tik centīgi iesaistījās Rietumu kultūrā un ‘vērtībās’ – jo sociālisms un atbildība vienam par otru ir šai tautai kaut kas pilnīgi svešs un nesaprotams, tāpēc to tik ļoti lamā un ienīst joprojām.
Rietumos nekā tāda nav, tur ir tikai varas piramīda, dubultie standarti, kolonizācija un tautu iznīcība.
Ja kādreiz likās, ka vajag taču kaut ko darīt, kliegt un glābt, tad tagad ir skaidrs pavisam kas cits. Nevajag darīt neko un ļaut tam visam pašam sabrukt, kā vēža šūnas iznīcina pašas sevi un visu organismu. Tad dzimst kaut kas jauns.
Lai jauka diena visiem.